Foto: DELFI
Ūdens, elektrības un gāzes patēriņa skaitītāji ir visās mājās, bet vai zini, kurš ir atbildīgs par to tehnisko stāvokli? Cik bieži tie jāmaina, kādi ir to veidi, nemaz nerunājot par to, kurš ir ērtākais? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem raksta turpinājumā sniedz "Civinity Mājas" dzīvojamo ēku pārvaldīšanas nodaļas vadītājs Gatis Roze.

"Pirmkārt, jāatzīmē, ka par ūdens, elektrības un gāzes patēriņa skaitītāju derīgumu un tehnisko stāvokli ir atbildīgs dzīvokļa īpašnieks. Tāpēc tā ir paša īpašnieka atbildība, lai uzskaite tiktu veikta korekti, rādījumi nodoti laicīgi," tā Roze.

"Attiecībā uz gāzes un elektrības (ja tas ir AS "Sadales tīkls" komercuzskaites skaitītājs) skaitītājiem, pakalpojuma sniedzējs seko līdzi to darbības nodrošināšanai un skaitītāju pārbaudei atbilstoši Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.664 "Noteikumi par metroloģiskajām prasībām ūdens patēriņa skaitītājiem". Savukārt par ūdens skaitītāju uzskaiti atbildīgs ir īpašnieks, arī tiem verifikācija jāveic atbilstoši MK noteikumiem – reizi četros gados," norāda "Civinity Mājas" pārstāvis.

Raksta turpinājumā Roze iepazīstina plašāk ar ūdens skaitītājiem.

Kas jāzina par ūdens skaitītājiem

Tieši attiecībā uz ūdens uzskaiti visbiežāk ir dažādi pārpratumi un arī diemžēl manipulācijas ar skaitītāju rādījumiem no iedzīvotāju puses. Ja mājai kopējais ūdens patēriņš ir lielāks nekā aprēķinātie rādījumi no visiem dzīvokļiem (ko nodod paši iedzīvotāji), tad pārējais, atrēķinot visu ēkas ūdens patēriņu, tiek uzskatīts par zudumu un parasti sadalīts uz visiem iedzīvotājiem. Par šo arī ir visbiežākie strīdi. Tomēr mūsdienās ir parādījušies arvien jauni risinājumi ūdens uzskaitei, kas līdz minimumam samazina neprecizitātes, un tādā veidā iedzīvotāji maksā tikai par reāli (pašu) patērēto.

Šobrīd ir pieejami trīs dažāda veida ūdens patēriņa uzskaites un skaitītāji:

Automātiskā skaitītāju nolasīšanas sistēma, kur skaitītāji atrodas mājas kāpņu telpā. Tā ir automātiski nolasāma sistēma, kas fiksē patērēto katrā dzīvoklī. Šāda sistēma automātiski nolasa visus ūdens skaitītāju rādījumus konkrētā brīdī, un dzīvokļu īpašnieki saņem maksājuma aprēķinu kopējā apsaimniekošanas rēķinā. Tādā veidā iedzīvotājiem nav jāatceras ikmēnesi noteiktā datumā nolasīt skaitītāja rādījumu un nosūtīt to pārvaldniekam, kā arī sistēma ir precīza un nenākas pārmaksāt par ''zudušiem'' ūdens patēriņiem ēkā. Šādu sistēmu parasti uzstāda jauno projektu ēkās, kur jau projekta izstrādes un būvniecības laikā tā tiek izbūvēta. Centralizēto sistēmu var uzstādīt gandrīz jebkurā ēkā, ja mājas īpašnieki par to vienojas. Šāda sistēma ir ērta ne tikai iedzīvotājiem, bet arī mājas pārvaldniekam, jo rādījumus var nolasīt laicīgi un iegūt precīzus datus.

Vēl ir parastie, vecā veida skaitītāji, kas uzstādīti katrā dzīvoklī, pie katras ūdens padeves vietas (parasti virtuvē un vannasistabā). Šādu skaitītāju mīnuss ir tas, ka iedzīvotājiem pašiem jāseko līdzi laicīgai rādījumu nodošanai. Diemžēl viens to izdara mēneša sākumā, cits mēneša vidū u. tml., tādā veidā radot grūtības kopējā mājas patēriņa aprēkināšanai un laicīgai iesniegšanai komunālā pakalpojuma piegādātājam. Tāpat šī uzskaite ne vienmēr ir precīza, un mājas ienākošā ūdens uzskaites rādījums atšķiras no kopējā patērētā. Starpība ir jāmaksā visiem iedzīvotājiem. Vēl mīnuss šāda veida skaitītājiem ir tas, ka gadu gaitā negodprātīgi iedzīvotāji ir atraduši dažādus veidus, kā manipulēt ar skaitītāja rādījumiem, kā tos apzināti bojāt vai traucēt to darbību. Šāda rīcība, protams, ir sodāma, un to nosaka arī normatīvie akti, diemžēl – ne vienmēr ir iespēja konstatēt kaitējumu.

Attiecībā uz šiem skaitītājiem, iedzīvotājiem arī reizi četros gados ir jāveic to verifikācija. To dara, informējot mājas pārvaldnieku, kurš attiecīgi norīko santehniķi veikt šo skaitītāju pārbaudi un verifikāciju. Parasti gan apsaimniekotājs, kurš veic visu skaitītāju reģistru un uzskaiti, informē iedzīvotājus, ka pienācis laiks skaitītāju verifikācijai.

Kā risinājums šai problēmai ir: izvēlēties individuālos skaitītājus, kas arī ir attālināti nolasāmie skaitītāji.

Šādus skaitītājus var uzstādīt gan ūdenim, gan siltumam. Arī šajā gadījumā iedzīvotāji iegūst precīzu ūdens patēriņa uzskaiti, un pašiem nav jātērē laiks, lai iesniegtu skaitītāja rādījumus pārvaldniekam. Tāpat tas ir ērts veids, kā sekot līdzi patēriņa statistikai. Lai uzstādītu attālināti nolasāmus skaitītājus visai ēkai, jārēķinās ar papildus izmaksām un kopības piekrišanu šādam solim. Nereti lielākā daļa īpašnieku nav gatavi šķirties no papildu maksājuma, taču šādu skaitītāju uzstādīšanai nav nepieciešams mājas kopības lēmums un balsojums, to katrs var izvēlēties individuāli. Parasti šādam risinājumam ir mēneša maksa par sistēmas lietošanu, kas ir zem viena eiro par skaitītāju.

Lai risinātu problēmu par ūdens zuduma maksājumiem, kopība var pieņemt lēmumu, ka šo starpību sedz tie, kuriem nav uzstādīti šādi skaitītāji. AS "Civinity Mājas" pieredze rāda, ka šis ir ļoti motivējošs veids, kā veicināt šādu modernu skaitītāju uzstādīšanu.

Skaitītājus var mainīt arī biežāk, bet ne retāk kā reizi četros gados. Tādi ir MK 2007. gada 9. janvāra noteikumi Nr. 40. Šāds termiņš uzstādīts tāpēc, ka ekspluatācijas laikā skaitītāju iekšējā mehānismā veidojas nogulsnes, kas palēnina visa mehānisma darbību. Tā rezultātā skaitītājs darbojas kļūdaini. Skaitītāji aizsērēšanas gadījumā sāk strādāt lēnāk, uzrādot zemāku ūdens patēriņu, nekā tas patiesībā ir, bet mājas skaitītāji – tieši otrādi. Tāpēc savlaicīga mērierīču verifikācija ir ļoti svarīga.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!