dziesmā, dejā līdz ausīm
Diriģente Elīza Dūma:
koris ir diriģenta spogulis
Dziesmu svētkus rada cilvēki. Viņu mīlestība uz dziesmu un deju ļauj tradīcijai turpināties, lai tur vai kas. Tādu aizrautīgo Dziesmu un deju svētku varoņu ir daudz visā Latvijā. To svinot un cerot iedvesmot darīšanai un grūtību pārvarēšanai arī citus, Dziesmu un deju svētku lieldraugs "Swedbank" kopā ar "Delfi" piedāvā stāstus par četriem no viņiem.
Dziesmu svētkos uz skatuves priekšplānā ir virsdiriģenti, kuru roku mājienam pakļaujas tūkstošiem balsu, radot šo svētku īpašo maģiju. Tas ir īss mirklis, salīdzinot ar ilgajām mēģinājumu stundām, kurās simtiem diriģentu visā Latvijā slīpē savu koru meistarību, lai tie būtu gatavi šim īpašajam, neatkārtojamajam brīdim.

Diriģente Elīza Dūma prot aizraut – gan savu koru dalībniekus, gan stāstot par mūziku, dzīvi un saviem hobijiem. Viņas atvērtība un sirsnība savaldzina. Elīzas mamma ir latviete, bet tētis – korejietis; abi iepazinušies Maskavā studējot. Korejiešu valodu gan viņa nezina un tēvu nav pat satikusi, bet mantojusi no viņa īpašu šarmu. Viņas enerģijas nu jau desmit gadus pietiek veseliem četriem koriem, kas visi ir atšķirīgi gan sastāva, gan vecuma ziņā. Kā atzīst pati diriģente, ar katru no tiem atšķirīga ir arī viņa. Elīza atklāj, ka savā būtībā ir introverta un publiska uzstāšanās no viņas prasa lielu piespiešanos un īpašu sagatavošanos, tomēr pandēmijas laikā sapratusi, ka bez šiem kontaktiem, bez darba ar cilvēkiem un diriģēšanas nespēj dzīvot. Ja pirms tam licies, ka darbs izsūc visu enerģiju, tad iepriekšējās mājsēdes laikā diriģente sapratusi, ka šo enerģiju nav, kur likt.
Dīvainie izaicinājumi
"Šis ir savāds laiks," atzīst Elīza, "pilnīgi jauna pieredze, kas vieniem rada iespējas, bet citiem ir ļoti grūti adaptēties šiem apstākļiem." Nudien, grūti iedomāties kora mēģinājumus interneta tiešsaistē. Balsis skan citādi, arī interneta pieslēguma kvalitāte katram atšķiras. Kora kopības sajūta šādos apstākļos ir visnotaļ relatīva. Elīza atzīst, ka mazos koristus šādā formātā īpaši nav "spīdzinājusi". Vienlaikus viņa atzīst, ka ideja veidot kaut vai attālinātus Dziesmu svētkus bijusi pareiza: "Ja mēs runājam par lielajiem Dziesmu svētkiem, es uzskatu, ka tos, ja nav iespējams sarīkot, kā pienākas, labāk atlikt. Savukārt bērniem, kuriem nav Dziesmu svētku pieredzes, jebkāds pasākums ir notikums – kopīgu video filmēšana, ievērojot visus nosacījumus, tomēr ir labāk nekā nekas."

Pandēmijas ierobežojumi nosaka, ka mēģinājumos var piedalīties tikai vienas klases skolēni. "Tas nozīmē, ka manā rīcībā parasti nav pilna balsu komplekta – ir, piemēram, seši alti, viens soprāns, bet neviena basa. Šādos apstākļos mācīties dziesmas ir gandrīz neiespējami. Tomēr mēs strādājam un cenšamies izdarīt visu labāko. Mēs nevaram ietekmēt situāciju, tātad jāpielāgojas un jāmeklē risinājumi," atzīst diriģente.
Četri kori – četras diriģentes
Rīts Elīzai Dūmai sākas, zvanot diviem modinātājiem: "Es nevaru piecelties pēc pirmā zvana. Esmu tas tips, kas nospiež pogu un var gulēt tālāk." Obligāts rīta rituāls ir tase kafijas. Bez tās viņa esot klusa un nīgra. "Vīrs jau zina, ka ar mani nav jēgas runāt, pirms izdzerta kafija, tāpēc pieceļas agrāk un to sagatavo. Kad esmu izdzērusi savu rīta dzērienu, ielikusi lēcas un atvērusi acis, varam sākt runāt par dienas plāniem," atklāj māksliniece.

Dienas plāni pamatā saistīti ar četriem koriem, kurus vada Elīza – daudz laika sanāk pavadīt ceļā. Rīgas 64. vidusskolā viņa strādā ar zēnu un meiteņu koriem, vada RTU Inženierzinātņu vidusskolas jaukto kori un turpat RTU arī sieviešu kori. Visiem nepieciešama īpaša pieeja un attieksme, atklāj diriģente: "Ar katru no tiem esmu citāda: ar zēniem stingra – tur citādi nevar, viņiem nepieciešama disciplīna. Varu pat uzkliegt, ja tas nepieciešams, savukārt meitenes vajag atvērt. Viņas ir jaunas sievietes, kuras šajā vecumā noslēdzas, tāpēc nākas izdomāt dažādus vingrinājumus, lai atvērtu balsis. Ar sieviešu kori drīzāk esam kā draudzenes, bet ar jauniešiem man ir visciešākās attiecības. Tur esmu es pati, varu brīvāk izteikties, nesatraucoties, ko kāds par to padomās. Esmu ļoti priecīga, ka daudzi jaunieši pat pēc skolas beigām turpina nākt pie manis dziedāt. Viņi ir izteikti tehniski domājoši, labi apzinās savu vērtību – daudzi no viņiem mācījušies mūzikas skolās, prot spēlēt dažādus instrumentus.

Kā izdodas pārslēgties no vienas lomas uz nākamo? "Ir vajadzīga pauzīte. Pasēžu, izdzeru glāzi sulas, pastaigājos un ieslēdzu jauno lomu," atklāj diriģente.
Franču buldogs un rokdarbi – labākie palīgi pret stresu
Runājot par savu prasmi strādāt ar tik dažādiem kolektīviem, Elīza atklāj vēl kādu savas personības šķautni: "Lai arī no malas liekas, ka esmu ļoti atvērta un komunikabla, patiesībā darbs ar cilvēkiem no manis prasa īpašu sagatavošanos un koncentrēšanos." Diriģente labprāt izvairoties no lieliem pūļiem un, ja tas iespējams, labāk klusu sēž maliņā. Bet ko lai dara, ja viņas profesija šādu iespēju nepieļauj? Nākas sevi piespiest. Tas reizēm rada augstu stresa līmeni, tomēr viņa ļoti mīl savu darbu un neuzskata to par strādāšanu, lai nopelnītu naudu: "Es mīlu diriģēt, mīlu to, ko es daru, mīlu mūziku un esmu laimīga, ka varu ar to nodarboties." Stresa brīžos ierasti smaidīgā Elīza kļūstot nīgra un noslēgta: "Vislielāko stresu man parasti izraisa sajūta, ka kaut kas neizdodas, ka kaut ko es daru nepareizi. Visi zina, ka šajos brīžos man labāk netuvoties. Man tas jāpārdzīvo vienatnē, jāsaprot savas kļūdas un jāatrod risinājums."

Elīza smejas, ka vislabākās zāles pret stresu ir viņu ģimenes jaunais mīlulis – franču buldoga kucīte Lote: "Agrāk es saspringtos brīžos slikti gulēju – ja mani pamodinātu nakts vidū, es varētu neminstinoties jebkurā dziesmā nodziedāt jebkuru vietu katrai balsij, bet tagad, kad man blakus uz spilvena mierpilni krāc Lote, stress izgaist kā nebijis."

Vēl viens veids stresa mazināšanai – rokdarbi. "Man ļoti patīk kaut ko veidot ar rokām. Patīk krāsot zīmējumus un patīk adīt. Reizēm mēdzu tā aizrauties, ka zeķes vairs nav, kur likt, bet, tā kā mēs neesam čību cilvēki, bet esam zeķu cilvēki, labi vien ir. Varam nonēsāt," smejas Elīza.
Grūto brīžu skaistums
Elīzai patīk, ja viss ir pareizi salikts pa plauktiem. Viņa pati raksta scenārijus saviem koncertiem un pati piemeklē repertuāru, lai tas patiktu gan viņai, gan arī kora dalībniekiem. Tiesa, darbs ar kori paredz, ka liela daļa ir obligātā repertuāra: "Visgrūtāk ir diriģēt, ja skaņdarbs nepatīk vai nepiestāv. Reizēm ir tā, ka dziesma patīk, bet neatbilst manam temperamentam vai stilam – mēs vienkārši nesaderam. Tad ir grūti nodot korim emocijas." Diriģente atceras, ka reiz nācies diriģēt brīdī, kad bija saslimusi un pavisam bez spēka. "Ja tev nav iekšā, tu nevari neko dot uz āru. Es formāli rādu takti un dzirdu, ka viņi tikpat formāli dzied. Tas nozīmē, ka esmu pieradinājusi viņus pie savām emocijām, un bez tām dziesma nav piepildīta. Koris ir diriģenta spogulis."

Māksliniece uzskata, ka diriģentam uz skatuves ir jāaizmirst par visām savām nebūšanām un likstām: "Tas viss ir jāatstāj ārpusē. Mēs uz Latvijas valsts simtgadi gatavojām divus lielus koncertus kopā ar koklētāju ansambli un citiem mūziķiem. Pēc piecu stundu intensīva darba sāka sāpēt rokas. Aizgāju pie fizioterapeita, bet viņš saka – tev ir traumēts cēlājmuskulis. Rokas nevar pacelt, sāpes tādas, ka pat matus nevarēju pati izmazgāt – vīrs mazgāja, bet nākamajā dienā koncerts. Paceļu rokas, asaru pilnas acis, bet ko lai dara? Pēc koncerta man teica – nav pat manījuši, ka man sāp. Tad jau labi!"
Vīra plecs
Elīza nesen noskrējusi savus pirmos 10 kilometrus vienā piegājienā: "Man agrāk nepatika skriet, patika pastaigas, bet tad kaut kā, vīra mudināta, iesāku un iepatikās. Tagad grūti apstāties – gribas skriet vēl un vēl." Sarunas laikā māksliniece bieži piemin savu vīru – viņš viņu pazīstot vislabāk. Saprotošs, gādīgs un iedvesmojošs – viņš ļauj viņai mājās atpūsties un nebūt stiprajai un visu varošajai sievietei: "Es varu pārnākt mājās un vienkārši apgulties – vīrs par mani parūpēsies."

Abiem ir kopīgi hobiji. Pirms dažiem gadiem nogājuši Portugālē gar okeāna krastu 180 kilometru piecās dienās, tagad sapņo ar kājām apiet apkārt Monblānam. Elīza smejas: "Meklējam vēl kādu trako, lai nebūtu jāiet divatā. Tas tomēr grūts un bīstams ceļojums, bet mēs noteikti to paveiksim, jo ir svarīgi sekot saviem sapņiem un tos īstenot."