Lorupe ir Gaujas kreisā krasta pieteka, kuras sākums meklējams Ummuru ezerā. Upe vijas tikai 11 kilometru garumā, taču tās stāvie krasti izslavēti ar savu gleznainumu, kas vilina neskaitāmus piedzīvojumu mīļotājus. Nevar noliegt, ka Lorupes grava ir īsts saldais ēdiens ikvienam, kuram sirds priekā gavilē par iespēju pavadīt dienu pie dabas krūts. Par dziesmās apdziedāto Gauju, visticamāk, jautājumu nevienam nav.
Lorupes krastus var iepazīt dažādās maršruta variācijās, pēc nepieciešamības pielāgojot gan maršruta garumu, gan sākuma un beigu punktus. Mana izvēle krīt par labu lineāram maršrutam apmēram 15 kilometru garumā, ko sākam pieturā "Kaķīši" uz Vidzemes šosejas, bet noslēdzam pieturā "Gauja", piedzīvojot ne tikai Lorupes krastus, bet arī Gaujas kreiso krastu.
Maršruta sākums vijas cauri Lorupes muižas pagalmam. Kādreizējā muižas spozme jau sen kā zudusi. Laukakmeņu starpās zaigo balti ķieģeļi, bet fasādes augšējo daļu sedz pelēks apmetums. Ņem vērā, ka šis ir svešs pagalms, tāpēc uzvedies pieklājīgi! Pēcāk pa mazu taciņu nokļūstam līdz dzelzceļa sliedēm. Oficiālas vietas sliežu šķērsošanai šeit nav, tāpēc vairākkārtīgi jāpārliecinās par to, vai netuvojas vilciens.
Tālāk sagaida kāds aizraujošs uzdevums – atrast Kalnabeitu ūdenskritumu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pēc savas būtības tas nemaz nav īsts ūdenskritums. Kamēr dabas pētnieki netiek skaidrībā, kā īsti šo brīnumu pareizi nodēvēt, tikmēr ļaudis to labskanības nolūkos nokristījuši par ūdenskritumu. Ūdenskritums vai nē, bet neskaitāmās ūdens straumītes, kas urdzēdamas tek lejup pa apsūnojošiem pakāpieniem, izskatās ļoti iespaidīgi.
Tā kā zemi sedz ledus slānis, ko paslēpis pūkains sniedziņš, pēc Kalnabeitu ūdenskrituma aplūkošanas tālāk dodamies pa taciņu, kas vijas kraujas augšpusē. Citos laikapstākļos noteikti būtu interesanti soļot gar pašu Lorupes krastu.
Pirms dzelzceļa sliedēm mūs sagaida straujš kāpiens lejup, bet pēc tam – augšup. Daži šļūc uz dibena, bet citi pieturas pie blakus augošajiem krūmiem. Atkal nākas šķērsot sliedes, bet Lorupe tikmēr nebēdnīgi iztek sliežu uzbērumam pa apakšu.
Otrā sliežu pusē mūs sagaida vēl viens pamatīgs kāpiens lejup. Tiesa, lejup ved trepītes, ko saulainākā un siltākā laikā varētu ērti izmantot, bet šodienas apstākļos tas būtu visai pašnāvniecisks gājiens. Atkal jau katrs pielieto savu metodi – šļūkšanu uz dibena, ātru joņošanu lejup vai uzmanīgu un lēnu turēšanos pie krūmiem. Zem sniega nomaskējies ledus slānis mūs nesaudzē.
Tikuši galā ar nogāzi, beidzot nonākam pie pašas Lorupes, kas met rūsganus lokus piesnigušajā mežā. Lorupes nebēdnīgā čalošana mūs pavada turpmākā gājienā laikā. Sekojam mazmazītiņai taciņai. Brīžiem taka pāri baļķiem mūs pārved otrā upes krastā, sagādājot aizraujošus momentus.
Baudīdami Lorupes skaistos krastus, sasniedzam vietu, kur augstu pāri mūsu galvām aiztraucas Vidzemes šoseja. Šeit meklējams arī kārtīgs tilts, kas savieno abus Lorupes krastus. Uzmetam aci vienai pusei, uzmetam aci otrai, bet, lielu atšķirību nemanījuši, izlemjam pārgājienu turpināt gar Lorupes labo krastu. Drīz vien nokļūstam pie Siguldas vecā ceļa. Lorupe atkal tam izspurdz cauri pa apakšu, bet mēs mēģinām tikt galā ar stāvo ceļa uzbērumu.
Pēc tam sākas pārgājiena mežonīgākā un aizraujošākā daļa, jo taciņa izzūd nebūtībā. Brīžiem gājienu atvieglo meža zvēru iebristas takas, bet pārsvarā nākas spraukties cauri krūmiem, rāpties pāri sakritušiem kokiem vai līst tiem pa apakšu. Īstens piedzīvojums! Lorupe tikmēr turpina savu līkumošanu cauri gravai, piedāvājot burvīgus skatus brīžos, kad novēršam acis no brikšņiem.
Kad vēlāk nokļūstam uz "Mežtakas", kas stiepjas gar Gauju, pēc iepriekš piedzīvotajiem krūmiem, šķiet, ka soļojam pa milzīgu lielceļu. Gauja, pa pusei aizsalusi, nesteidzīgi plūst uz jūras pusi.
Gaujas krastā gājējus sagaida vairākas labiekārtotas piknika un nakšņošanas vietas, kur atrodami galdi, soliņi, ugunskura vietas, labierīcības, kā arī koka nojumes sausai un patīkamai nakts pārlaišanai.
Šis ir lielisks maršruts, kur viss ir līdzsvarā – gan brikšņaini piedzīvojumi, gan viegla un patīkama pastaiga gar Gaujas kreiso krastu. Laiks ķerties pie maizīšu smērēšanas un pārgājienu somas kravāšanas, ne?
