"Lociņš ar ķiploku garšu," tā laksi (Allium ursinum) jeb meža ķiploku raksturo Linda Alhimoviča, zemnieku saimniecības "Kalnābeles" saimniece, kur lakši tiek audzēti jau vairākus gadus. Laksi likt uz kārā zoba iemīlējuši daudzi, pavasarī medījot zaļo vitamīnu bumbu tirdziņos, taču ar zināšanām un pacietību meža ķiploku ikvienam iespējams ieaudzēt arī savā dārziņā.
"Laksis ir sīpola radinieks, sastopams savvaļā leknos dabiskos platlapju mežos un krūmājos upju ielejās. Tam raksturīgas divas lancetiskas lapas, kas līdzīgas maijpuķīšu lapām, bet pazemē slēpjas sīpols. Maija beigās un jūnija sākumā laksis dižojas ar skaistu baltu ziedu čemuru. Līdzīgi kā daudzi citi lapu koku mežu augi, laksis uzzied pavasarī, bet vasaras otrajā pusē to mežā atrast ir grūti. Tieši ziedēšanas laikā lakši spēcīgi smaržo pēc ķiplokiem," mājaslapā meža ķiploku raksturo Latvijas Dabas fonds.
Laksis Latvijā ir reta un aizsargājama suga, kas iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tāpēc savvaļā plūkt, griezt, vai izrakt šo augu ir aizliegts, atgādina Dabas aizsardzības pārvalde. Aizliegums neattiecas uz lakšiem, kas no legāli iegādātām sēklām vai stādiem izaudzēti mazdārziņos. Garšas, krāsas un izskata ziņā dobē izaugušie augi neatšķiras no īpaši aizsargājamiem savvaļniekiem, jo ir tā pati suga. Dārzā izaudzētos lakšus ir atļauts tirgot, taču tirgotājam jābūt gatavam pierādīt, ka tie ir pašu audzēti, nevis plūkti savvaļā, uzrādot pašvaldības izsniegtu izziņu.
Aug zem ābelēm
Sākotnēji "Kalnābeļu" saimniece Linda lakšus savā dārziņā mēģināja izaudzēt no sēklām – gan tepat Latvijā pirktām, gan sēklām, kas vestas no Krievijas un Vācijas, taču rezultāti bijuši neveiksmīgi. "Mēs lakšus audzējam no sīpoliņiem. Tiem patīk ēnaina un mitra vietiņa – gluži kā mežos zem kokiem, kur tie aug dabiski. Pie mums tie labi jutās zem ābelēm un siltumnīcas galos," norāda Linda. Saulē un smilšainā augsnē tos gan nevajadzētu stādīt, jo lapas apdegs un augs nonīks.
Jāņem vērā, ka lakšiem patīk skābena augsne, līdz ar to, ja iestādītie lakši aug nelabprāt, augsni var ielabot ar mellenēm un rododendriem domāto kūdru, norāda "Kalnābeļu" saimniece. Kad laksis iestādīts, īpašas rūpes tas neprasa. "Kopumā mēs tos aizmirstam, un tie dabīgi aug. Iespējams, ja tos mēslotu, rezultāti būtu labāki," spriež Linda.
Dārzā iestādītais laksis nepavairosies tik ātri, kā mežā augošais, tādēļ, ja vēlies, lai zaļā lakšu sega katru pavasari būtu arvien lielāka, pie darba jāķeras pašiem. "Rudenī sīpoliņus izrok ārā, atdala mazos "bērniņus" un atkal ar mazām atstarpītēm stāda iekšā." Laksis ir pavasara augs, un pēc to izziedēšanas lapas Linda vienkārši nopļauj, tās atstājot turpat sadalīties, lai barības vielas nonāktu atpakaļ sīpoliņam.
Labi jūtas purvainā vidē
"Smarža pavasarī ir garantēta. Īpaši tad, ja lakšu audze ir lielā platībā. Šogad mūsu mežā tie varētu būt vairāki simti kvadrātmetru, taču lakšiem šajā vietā patīk vairoties, tā kā patieso platību var vien minēt," pastāsta Lauma Niedrīte. Lakšu audzēšanu viņu ģimenē savulaik aizsācis opis. "Laksis pie mums nonāca stādu formā, bet par sēklām radiem un paziņām ir pretrunīgas atsauksmes. Savā ziņā tas bija eksperiments, jo lakši kopumā pazīstami kā cimperlīgi augi. Tie iestādīti starp lapu kokiem ēnainā un gandrīz purvainā vietā. Mūsmājās tiem patīk tik ļoti, ka būtībā ļaujam tiem būt. Pieņemu, ka tā bijusi sakritība – savulaik izvēlēta tik laba vieta, ka pašlaik par to augšanu jāsatraucas nav."
Laumas ģimene arī eksperimentējuši un lakšu stādus pārstādījuši citviet, taču ne vienmēr tie ieaugušies: "Lielākoties tas ir mitruma jautājums, citreiz tiem vienkārši nepatīk un iznīkst. Jāatzīmē arī, ka tur, kur lakšiem mazāk iepaticies, tie uzreiz neveido plantācijas, bet gan attīstās palēnām."
