Haskiji, ziemeļblāzma, ogļrači – stāsts par ceļojumu uz Svalbāru, kur nedrīkst ne piedzimt, ne nomirt

Esam Longjērbijenā. Tā ir viena no vistālākajām pastāvīgi apdzīvotajām pilsētām planētas ziemeļos – pusceļā starp Norvēģijas tālāko punktu un Ziemeļpolu. Vēl tālāk ir tikai polārpētnieku stacijas, leduslāči un ledāji. Jau no lidmašīnas skati pārsteidz – kalni, ledāji, sasalusi jūra. Grūti noticēt, ka tiešām tuvojamies šai maģiskajai mūžīgā sasaluma teritorijai. Svalbāras salu arhipelāga lielākā sala ir Špicbergena (tāpēc arī bieži kļūdaini visu teritoriju sauc par Špicbergenu). 1920. gada Svalbāras līgums un 1925. gada Svalbāras akts nosaka, ka arhipelāgs ir Norvēģijas pārvaldībā, tomēr tā ir brīva ekonomiskā teritorija un nav ne Šengenas, ne Eiropas ekonomiskā zona; pat norvēģiem, šeit iebraucot, ir jāuzrāda pase. Lai arī te nav nepieciešama vīza ne ceļošanai, ne strādāšanai, te dzīvot un strādāt nespēj kurš katrs. Cilvēki, kas šeit dzīvo – ap 50 dažādu tautību pārstāvji, pārsvarā sākotnēji ir atbraukuši uz īsu laiku, bet šī vieta viņus ir tā apbūrusi, ka ir palikuši vai pēcāk atgriezušies, jo pat naktīs sapņojuši par šo burvīgo zemi. Vēl šeit dzīvo ogļrači, kas atbrauc uz laiku strādāt skarbajos Arktikas apstākļos. Svalbāra ir arī ģeologu un pētnieku paradīze – te atrodas Arktiskās izpētes centrs.

Viesnīcā uzreiz velkam siltās drēbes un ejam pastaigā – satikt ziemeļbriežus, kas laiski pastaigājas turpat gar logiem. Svalbārā dzīvo īpaša ziemeļbriežu šķirne – tie ir mazāki, īsākām kājām, ar samērā mazu un apaļu galvu. Pilsētu ieskauj kalni saulrieta krāsās. Pasteļkrāsu zili, lillā un rozā toņi pārvēršas vai ik sekundi, un kalni maina raksturu līdz ar gaismēnu spēlēm. Ārā ir ļoti auksts, termometrs rāda -22,6 grādi, bet pēc izjūtām ir kā -29,5 grādi (real feel). Esam labi sagatavojušās – ar siltām drēbēm (divām termoveļas kārtām) un roku un kāju sildītājiem. Tos tiešām iesakām iegādāties un vienmēr ņemt līdzi. Lai neapsaldētu sejas ādu, jāvelk arī sejas aizsegs jeb balaklava. 'Neapģērbtas' ir tikai acis, un pie liela sala sasalst un apledo pat skropstas un apsarmo cepure. Iepriekš der uzsmērēt pretapsaluma krēmu (nedrīkst lietot krēmu uz ūdens bāzes). Mēs esam trāpījušas pašā aukstākajā šīs ziemas nedēļā. Citas dienas temperatūra ir ap -30 vai pēc sajūtām kā -40 grādi, tomēr nosalušas neesam. Tam jau īsti nav pat laika, jo jābauda skaistie skati un īpašie ledus piedzīvojumi. Esam izvēlējušās braukt šurp tieši šajā laikā, kad saule tikko sākusi parādīties. Gandrīz divus ar pusi mēnešus gadā (no 11. novembra līdz 30. janvārim) Svalbārā ir polārā nakts, kad 24 stundas diennaktī ir tumšs un vienīgā gaisma nāk no mēness atspīduma sniegā. Laiks no 26. oktobra līdz 15. februārim tiek saukts par tumšo periodu (mørketiden), tad saule ir zemāk par horizontu. Savukārt, no 20. aprīļa līdz 23. augustam Longjērbijenā ir polārā diena un gaišs ir visu laiku. Svalbārā krēslas stundas ir garas, un ilgu laiku debesis iekrāsotas zili rozā toņos. Pirmajā un pēdējā polārās nakts dienā krēsla ilgst pat septiņas ar pusi stundas.

Pēc labas pastaigas un lieliskām vakariņām ejam atpūsties. Šodien jāizguļas, jo rīt plānots brauciens ar sniega motocikliem. Tomēr vakarā tiek solītas labas izredzes redzēt ziemeļblāzmu. Viesnīcas reģistrācijā izjautāju visu par labākajiem vērošanas punktiem, vietējām ziemeļblāzmas prognožu lietotnēm u.tml. Reģistrācijas darbinieks pat piedāvā mani pamodināt, ja ziemeļblāzmu tiešām varēs redzēt. Nogurums ir milzīgs, tomēr ziemeļblāzmas maģiju tiešām gribētos izbaudīt (starp citu, to Svalbārā tumšajā periodā iespējams redzēt pat dienā!). Turklāt šo īpašo dabas parādību jau nevar pieredzēt katru nakti vai uz pasūtījumu. Ja šonakt prognozes ir labas, jāķer izdevība.

Gaisma jau izslēgta, kad atskan "ziemeļblāzmas zvans". Ilgi nedomāju un, uz pidžambiksēm uzvilkusi vēl divas kārtas, skrienu skatīties. Tālāk seko komiksa cienīgs stāsts. Ieraugu tikai blāvu blāzmu, toties paspēju pamatīgi nobīties no polārlāčiem. Šodien gandrīz visiem redzētajiem cilvēkiem pār plecu bija bise. Tad nu nodomāju, ka tiešām no lāčiem jāuzmanās. Vēlāk gan uzzinu, ka lācis nepamanīts īsti nevar ieklīst pilsētā. Tos novēro pētnieki un, ja tie tuvojas pilsētai, sūta īpašu trauksmes signālu, kas nozīmē, ka visiem jāpaliek iekšā. Esmu redzējusi arī video, kur tiešām liels balts lācis kājo pa centrālo ielu. Tātad tas nav neiespējami. Toreiz gan visi sēdējuši iekštelpās un gaidījuši, kad būs droši iet ielās (lāci noķēra un pārveda uz salas ziemeļiem, kur viņa teritorija). Citādi pa pilsētu pārvietoties var diezgan droši, bet ārpus tās gan aizliegts iet bez gida, kurš apmācīts, kā rīkoties, un kuram ir šaujamais. Lonjērbijenā visas ārdurvis vienmēr ir vaļā, lai, mūkot no polārlāča, vari patverties pirmajās. Svalbārā polārlāču esot vairāk nekā pastāvīgo iedzīvotāju (Lonjērbijenā ir ap 2500 iedzīvotāju, ap 5000 šaujamieroču un arktiskajā reģionā dzīvo vairāk nekā 3000 polārlāču). 2012. gada likums nosaka, ka ārpus pilsētas robežām var iet tikai ar ieroci (jeb citu līdzekli, lai aizbaidītu lāci). Tomēr pilsētā ar ieroci staigāt gan nedrīkst; ja tas tomēr ir līdzi, tad jābūt redzamam, ka tas nav pielādēts. Šaujamos nedrīkst ienest ne veikalos, ne publiskās iestādēs vai restorānos. Tad nu laikam manas bailes no lāčiem un skriešana tomēr bija pamatota.

Visas aktivitātes esam rezervējušas jau iepriekš – braucienus ar sniega motocikliem un suņu pajūgā, ekskursiju uz ogļu raktuvēm un pat klasiskās mūzikas koncertu. Aktivitāšu rezervēšana ir vienīgā iespēja, jo viens pats nedrīksti doties ārpus pilsētas (kurā turklāt ir tikai dažas ielas). Arī restorānu labāk rezervēt savlaicīgi, lai nepaliktu ar tukšu vēderu. Visās āra aktivitātēs organizatori dod lietošanā īpašu, laika apstākļiem atbilstošu ekipējumu un apģērbu (kombinezonus, cimdus, cepures, balaklavas, aizsargbrilles). Braucienos cienā ar siltu upeņu dzērienu un cepumiem vai, ja dodaties uz visu dienu, dabūsiet arī siltas pusdienas. Tomēr ēst un dzert īsti nemaz negribas, jo nepamet doma par to, kā vēlāk iet uz tualeti sniega lauka vidū, piedevām vēl milzu kombinezonā. Mums stāsta gadījumu, kad kādai gidei vajadzējis uz tualeti un pēc procesa licies, ka ir izdevies pačurāt pat šajos skarbajos apstākļos. Tomēr pēcāk izrādījies, ka viss bija satecējis kombinezona kapucē un, liekot to galvā, saturs uzgāzies virsū. Varbūt vērts piebilst, ka tas noticis vairāku dienu izbraukuma sākumā (un, salā teltī nakšņojot, neko izmazgāt un izžāvēt nav iespējams). Pēc braucienu kombinezonu esot nācies izmest. Tā nu ūdeni un citus dzērienus labāk dzert pēc izbrauciena. Un pēc tam tiešām ļoti slāpst, un var izdzert pat vairākus litrus ūdens. Tas laikam sausā klimata dēļ. Ne velti Svalbāru klasificē kā arktisko tuksnesi – te ir tikai klintis un ledus, gaiss ir tik sauss kā tuksnesī. Mūs pārsteidz, ka visur dzērienus pasniedz ar ledus gabaliņiem, it kā jau tāpat nebūtu pietiekami auksti.

Mūsu pirmais brauciens ar sniega motocikliem ir ar Svalbard Adventures; tam paredzēta tikai puse dienas, un tas ir aptuveni 70 kilometrus garš – uz Elveneset. Sākums gan mazliet kutina nervus, jo jāpierod pie braukšanas ar šādu transportlīdzekli, kas ir diezgan nestabils, ir jāsasveras uz sāniem, lai kompensētu svaru un neapgāztos. Uz acīm ir speciālas aizsargbrilles, bet man tās salst ciet – laikam no satraukuma elpoju daudz straujāk un arī ķermeņa temperatūra ir augstāka (cilvēkiem, kas ikdienā nēsā brilles, ieteicams ielikt kontaktlēcas!). Elveneset skati ir tik pasakaini, ka aizraujas elpa. Bija vērts vairākas stundas braukt pa sniega laukiem, lai redzētu šo skaistumu. Atpakaļceļš ir mierīgāks, un pašā pēdējā posmā arī izbaudām, kā ir braukt pa vienam uz motocikla (turpceļā braucām divatā un ik pa laiciņam mainījāmies).

Nākamā diena paiet lēnā ritmā, staigājot pa pilsētu un izzinot dažādus interesantus faktus. Ejam garām vecajiem pilsētas kapiem. Tajos glabāja no 1918. līdz 1950. gadam, tai skaitā septiņus no spāņu gripas mirušos. Pēcāk, kad atklājās, ka mūžīgajā sasalumā līķi nesatrūd, tradicionālā apglabāšana tika aizliegta, baidoties, ka varētu izplatīties slimības. Vēlāk, gan ar īpašu atļauju, varēja apglabāt tikai urnas, līdz 2017. gadā arī to aizliedza zemes nogruvumu riska dēļ. Tomēr pašlaik top jauna urnu kapsēta, pavisam netālu no baznīcas, kuru atklāšot 2022. gadā. Joko, ka Svalbāra ir vieta, kur nedrīkst ne nomirt, ne arī piedzimt. Svalbāras īpašā statusa dēļ šeit tiešām "nedrīkst" piedzimt. Sievietei trīs nedēļas pirms noteiktā dzemdību datuma ir jāatrodas Norvēģijas kontinentālajā daļā, lai dzemdētu tur.

Tā kā pilsētu ieskauj kalni, pastāv zemes un sniega nogruvumu jeb lavīnas risks. Lai to novērstu, ir uzbūvētas īpašas aizsargjoslas. Kad staigājam gar šīm joslām, mums pievienojas divi draudzīgi suņi, kas mums seko un neiet mājās. Kāds skolēns to pamana un uzreiz ierosina piezvanīt vietējai policijai, jo tādi suņi šai apkaimē neesot redzēti. Tā pēkšņi piedalāmies pat suņu glābšanas "operācijā". Policija suņus aizved uz iecirkni apsildīties un sakās ielikt sludinājumu vietējā Facebook lapā cerībā, ka īpašnieki drīz pieteiksies.

Ja suņi pilsētā ir sastopami un tos tur daudzi vietējie (mājās vai īpašā publiskajā suņu 'pansijā'), tad kaķi šeit ir aizliegti ar likumu, lai aizsargātu vietējo faunu. Šeit nav koku, tāpēc putni ligzdo uz zemes. 60% Svalbāras ir aizsargājamā teritorija, un šeit ir septiņi nacionālie parki. Svalbāru veido pārsvarā klintis, akmeņi un ledus, tāpēc veģetācija ir gandrīz neiespējama. Tikai mazāk nekā 10% sauszemes klāj augu sega.

Arī Svalbāru ietekmē globālā sasilšana. Katru gadu temperatūra ir arvien augstāka, ledāji kūst, un tiek prognozēts, ka, ledum izzūdot, Arktikā būs pieejama nafta. Tā kā citās planētas vietās nafta no zemes garozas būs izsūknēta, to meklēšot Arktikā.

Lieliska vieta, kur uzzināt vairāk par arhipelāga vēsturi, kultūru, dabu un zinātni, ir Svalbāras muzejs.

Mums paredzēts vēl viens ceļojums ar sniega motocikliem. Šoreiz daudz tālāk (ap 130 km) un arī daudz sarežģītāk. Šī brauciena motocikli ir modernāki, tomēr šķiet arī nestabilāki. Jau pašā sākumā apgāžamies – pilnīgi nesaprotamā veidā saslīdam. Varbūt tas bija tā sauktais "whiteout" efekts – brīdis, kad sniegs ar debesīm saplūst vienā baltumā un liekas, ka neredzi vairs neko. Man liels izbīlis, trīcošas rokas un doma, ka nekad vairs negribu stūrēt šādu transportlīdzekli. Dacei sāpes un zila roka, bet liekas, ka lauzta tā tomēr nav. Neskatoties ne uz ko, tomēr tiekam līdz Barencburgai – krievu-ukraiņu ogļraču pilsētiņai. Ar izteiktu krievu akcentu un "Gūd morņing" mūs sveicina divas krievu dāmas. Pie dienesta viesnīcas pacelti Krievijas karogi, dārd mūzika un kaut kas tiek svinēts. Neveikli jokojam – varbūt viņi atzīmē kara sākumu… Tikai vēlāk saprotam, ka tās bija 23. februāra Armijas dienas svinības. Nākamajā rītā pamostamies ar šaušalīgām ziņām par Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Pusdienas ēdam vietējā ēdnīcā, un ēdiens atgādina padomju laika klasiku – tomātu zupa, kotlete ar kartupeļu biezeni un kompots. Kafejnīcā var nopirkt krievu šokolādi, alu un pat degvīnu.

Pašlaik Barencburgā mīt aptuveni 300 iedzīvotāju (pirms Covid to esot bijis vairāk par 400) – krievu un ukraiņu ogļrači ar ģimenēm. Šeit ir skola, baznīca un pat sporta komplekss. Un šī ir vienīgā vieta Svalbārā, kur dzīvo kaķis. Tas esot ievests no Krievijas, dokumentos norādot, ka tā esot lapsa.

Kādreiz Svalbāras arhipelāgā bija vēl viena ogļraču pilsēta Piramidena. To izveidoja zviedri un 1929. gadā pārdeva Padomju Savienībai. Savulaik tur dzīvojuši aptuveni 1000 ogļraču – pārsvarā no Ukrainas Donbasa reģiona. Taču 1998. gadā ogļrači pēkšņi, īsti nesaprotamu iemeslu dēļ, šo vietu pametuši. Tas esot noticis lielā steigā, atstājot aiz sevis pilnīgi visu iedzīvi. Šobrīd tā ir tūristu iecienīta vieta, un to var redzēt tieši tādā skatā, kā tā tika pamesta. Uz Piramidenu var nokļūt tikai ar sniega motocikliem vai vasarā ar kuģi.

Ogļraktuvju muzejs jeb "Store Norske Gruve 3" ir sevišķs piedzīvojums ne tikai tāpēc, ka ejam iekšā tumšajos tuneļos un redzam, kādos skarbos apstākļos ogļrači strādā (arī mūsdienās), bet arī tādēļ, ka gide ir fantastiska stāstniece.

No ogļu raktuvēm pilsētā ir pārņemtas vairākas tradīcijas. Piemēram, ienākot iekštelpās – viesnīcā, restorānā, pat koncertzālē – jānovelk apavi. Kādreiz pilsētā dzīvojuši pārsvarā ogļrači un pēc darba raktuvēs, lai nepiegružotu iekštelpas, viņi netīros zābakus novilkuši jau pie durvīm. Mūsdienās tas ziemā palīdz nesakarst, turklāt bez sniega biksēm un lielajiem, siltajiem zābakiem ir daudz ērtāk. Tomēr ir visai dīvaini sēdēt zeķēs smalkā restorānā vai klasiskās mūzikas koncertā.

Lonjērbijenā ielām nav nosaukumu; adreses atrod pēc īpašas numerācijas. Arī tas pārņemts no ogļu raktuvēm. Tur strādnieki vadās pēc šādas sistēmas, lai vienmēr zinātu, kurā ogļraktuves daļā atrodas, un mācētu atrast izeju. Pilsētā vietējie ļoti labi orientējas un daži pat saka, ka šāda numerācija ir daudz loģiskāka nekā ielu nosaukumi un māju numuri.

Raktuves tuneļos iebūvēts arī Pasaules Arktikas arhīvs, kas izveidots 2017. gadā un ietver iespaidīgu digitālo artefaktu un informācijas kolekciju no 15 dažādām valstīm – Vatikāna bibliotēkas manuskriptus, mākslas darbus (Rembrants un Munks), zinātniskus atklājumus un laikmetīgās kultūras dārgumus. Mūžīgais sasalums un sausais, aukstais klimats ļauj šos digitālos arhīvus uzglabāt īpašos apstākļos. Turklāt 42 valstis Svalbāru ir atzinušas par demilitarizētu zonu, tāpēc šeit glabātās lietas ir lielākā drošībā nekā jebkur citur pasaulē.

Pavisam netālu no Ogļraktuvju muzeja ir arī slavenā Pasaules sēklu banka, kurā glabājas vairāk nekā miljons dažādu sēklu. Sēklu bankas ierīkošanu klintī finansējusi Norvēģijas valdība (vairāk nekā astoņi miljoni eiro), un to atvēra 2008. gadā. Bankā ir vieta aptuveni 4,5 miljoniem sēklu, un tās tur glabājas -18 grādu temperatūrā īpašās, hermētiski noslēgtās alumīnija tvertnēs. Sēklu bankas mērķis ir droši, ilgstoši un bez maksas uzglabāt sēklu paraugus no visas pasaules. Ja kādu iemeslu dēļ valstī iznīktu kādas lauksaimniecībā un pārtikā izmantojamo augu šķirnes, tad šeit iespējams paņemt sēklas, lai tās iesētu no jauna. Līdz šim no bankas izņemtas ir tikai īpašas sēklas no Sīrijas. Pasaules sēklu bankā glabājas arī paraugi no Latvijas.

Svalbārā ekskursijās var doties ar sniega motocikliem, kājām – var doties pārgājienā pat uz vairākām dienām un nakšņot teltīs-, ar kuģi vai arī suņu pajūgā. Pajūgi gan ir stipri lēnāki nekā motocikli un neder lieliem attālumiem, toties ir neikdienišķi. Kādreiz polārpētnieki ekspedīcijās devās tieši suņu pajūgos, tāpēc šis ir autentisks Arktikas piedzīvojums. Mēs dodamies izbraucienā ar "Arctic Husky Travellers". Kad suņi iejūgti, beidzot varam braukt, un ir grūti savaldīt suņu prieku doties ceļā. Braucam pa baltu, baltu ieleju, un apkārt dzird tikai suņus un sniega gurkstēšanu. Ik pa laikam viss saplūst: neredz ne horizontu, ne ceļu. Labi, ka suņi zina, kurp doties. Katram suņu pajūgam priekšgalā ir vadošais suns, pārējie ir pa pāriem un to skaits ir atkarīgs no kamanu lieluma un velkamā svara.

Izbraucot cauri baltajai ielejai, esam galamērķī – pie ledus alas. Suņi atpūšas, bet mēs pusdienojam teltī, kas mūs pasargā no vēja. Šodien ārā ir diezgan auksts un ļoti vējains. Ēdam uz vietas pagatavotu ēdienu – ar karstu ūdeni aplietu gardu maisījumu. Pēcāk dodamies apskatīt ledus alu. Pie ieejas pārņem nedaudz klaustrofobiskas sajūtas, jo jādodas stāvus lejup pa šaurām, ledū iestutētām metāla kāpnēm, tomēr saņemamies. Ala izrādās pietiekami liela, lai pa alu labirintu krietnu gabalu varētu staigāt pilnā augumā. Šādi varam paskatīties uz Arktiku no 'apakšas' un ieraudzīt sasalušo pasauli. Ledum ir dažādi toņi, un tajā sasalušas arī dažādas augu daļiņas. Šādas ledus alas rodas vasarā, ledum kūstot un veidojot zemledus upes.

Pēc alas apskates mūsu uzdevums ir iejūgt suņus atpakaļ pajūgos – tādā pašā secībā kā iepriekš, jo salikti viņi tiek pēc spējām, raksturiem, saderīgos pāros. Suņi ir ļoti draudzīgi un jau atkal priecīgi, ka tūlīt varēs skriet – šoreiz mājup. Ar suņiem pavadīta burvīga diena, nebeidzot brīnīties, cik dažādas baltā nokrāsas iespējams ieraudzīt dabā.