Ja agrāk teātris paplašināja cilvēka redzesloku, tad tagad cilvēka veidotas tehnoloģijas paplašina teātra iespējas. Lai arī galvenais uz skatuves joprojām ir cilvēks un viņa radītais, plašo inovāciju laikā tradicionālie teātri, neieguldot tehnisko resursu attīstībā, zaudē konkurētspēju. Dailes teātris patlaban strādā ar pusgadsimtu seniem skatuves mehānismiem, bet, pateicoties moderniem IT un elektronisko tehnoloģiju risinājumiem, tomēr var ģenerēt augstākā līmeņa inovāciju sniegumu.
Inovācijas kā priekšnoteikums
Mūsdienu teātris joprojām atrodas nepārtrauktos jaunu formu meklējumos, un tehnoloģiju klātesamība par realitāti ir padarījusi iepriekš tikai sapņos realizējamas idejas. Ja palūkojas uz teātra pirmsākumiem, tad veiksmīgas izrādes priekšnoteikumi līdz ar aktieru meistarību bija saistīti ar dabīgiem apstākļiem: gaismu, skaņu, arī to, vai uz galvas nelija lietus. Attīstoties tehnoloģijām, arī teātris ir apaudzis ar dažādām inovācijām – skaņu modifikācijas un pastiprinājumi un gaismu tehnoloģiju pielietojums kļuvis arvien bagātīgāks, uz skatuves kopā sadzīvo kontrolēta robottehnika un dzīvi aktieri, scenogrāfijā par būtisku elementu kļuvuši ekrāni, kas palīdz izrādei piešķirt papildu dimensiju, piemēram, demonstrējot aktieru tuvplānus reālajā laikā.
Arī divās Dailes teātra 2022. gada pavasara sezonas spilgtajās pirmizrādēs "Rotkho" un "Kokvilnas lauku vientulībā" video iespējas veidoja vismaz pusi no izrādes vizuālā efekta. Tās bija īstenojamas, pateicoties 5G bezvadu internetam, ko nodrošināja LMT kā Dailes teātra inovāciju partneris. Ar sliktāku interneta pieslēgumu to nevarētu realizēt, jo izrādes ritmam ļoti svarīga ir nepārtrauktība un video translācija reālajā laikā. Tehnoloģiju pieejamība ir arī viens no priekšnoteikumiem spēcīgu partneru piesaistīšanai unikālu izrāžu veidošanā. Jaunais, starptautiski atzītais poļu režisors Lukašs Tvarkovskis un ar "Oskaru" nominācijām un režijas balvām apbalvotais Džons Malkovičs uz Dailes teātra skatuves vēl pirms pāris gadiem šķistu tikai sapnis, bet šopavasar tas kļuva par īstenību, lielā mērā pateicoties tam, ka bijām spējīgi realizēt režisora ambīcijas inovāciju jomā.
Svarīgākais – klātbūtnes efekts
Nākamajā sezonā Dailes teātrī plānojam iestudēt Leonarda Bernstaina opereti "Kandids" ar simfonisko orķestri, kur arī būs nepieciešama apjomīga tehnoloģiju iesaistīšana un stabila datu pārraide. Tajā pašā laikā Dailes teātra skatuve jau ir kļuvusi par savdabīgu industriālo mantojumu un kultūrvēsturisku ūnikumu – tā uzbūvēta 1977. gadā, un kopš tā laika skatuves tehnika, izņemot skaņas un gaismas iekārtas, praktiski nav mainīta. Ja teātra ēkas pārbūvei būtu nepieciešami pieci miljoni eiro, tad skatuves iekārtu maiņai, nemaz nerunājot par elektronikas komponenti, būtu vajadzīgi visi desmit miljoni. Skaidrs, ka šādus līdzekļus no biļešu ieņēmumiem ģenerēt nav iespējams.
Skeptiķi varētu teikt – kādēļ gan ieguldīt vietējos teātros, ja ar tehnoloģiju palīdzību varam gluži vai katru vakaru baudīt izrādes ierakstā vai pat tiešraidē no pasaules labākajiem teātriem vai opernamiem. Tā gluži nebūs taisnība. Pēc diviem pandēmijas ēnā pavadītiem gadiem, kad dzīve tika pavadīta pie ekrāniem, cilvēki ir gatavi maksāt par dzīvu kontaktu. Viņi grib piedzīvot visu tagad un klātienē. Attālinātā teātra skatīšanās kā izklaide ir beigusies līdz ar pandēmiju, šodien skatītājs vēlas sajust teātra īpašo atmosfēru, svarīgākais ir klātbūtnes efekts.
Nākotnē tehnoloģiju ietekme uz teātra saturu arvien palielināsies, taču tikai formas ziņā. Arī mēs, piemēram, apsveram jau kādā no esošām izrādēm operatora turētas kameras vietā izmantot dronu, pamazām pārbūvēt skatuvi, lai dekorāciju transformāciju varētu vadīt attālināti. Bet cilvēks teātrī būs centrā – gan kā ideju, tekstu un režijas radītājs, gan kā aktieris, gan – kā apmeklētājs. Vienlaikus mūsdienīgs teātris nevar iztikt tikai ar izcilu aktieru trupu un talantīgiem režisoriem, scenogrāfiem un skatuves darbiniekiem, mums nepieciešams arī inovatīvu tehnoloģiju atbalsts.
