Otrdien, 9. augustā, pēdējā gaitā tiek izvadīts bijušais Latvijas izlases futbolists Andrejs Rubins, kurš pāragri atstāja pasauli pagājušajā nedēļā. Piedāvājam bijušā Latvijas izlases kapteiņa Kaspara Gorkša atmiņas par Andreju Rubinu. Atmiņas rakstītas dažas stundas pēc tam, kad Kaspars Gorkšs uzzināja traģiskos jaunumus.
Eju skriet, jo neko sakarīgāku izdomāt nevaru. Diena kā šī, manā mūžā nav bijusi. Pat grūti aprakstīt iekšējo sajūtu kokteili un to apziņu, ka mans draugs ir miris.
"Čau, bračka!" – tie ir vārdi, kā vienmēr mani uzrunāja Ruba. Tieši Ruba. Nevis Andrejs (ne reizi neesmu dzirdējis, ka kāds viņu tā sauktu) un ne Andris, kā viņu spītīgi sauca mans tēvs. Vienkāršs, patiess un labestīgs, "īsts" cilvēks. Pirmoreiz Rubu satiku treniņos, tikko pēc viņa iznākšanas no cietuma. Viņam bija jāuzņem forma un, tā kā treniņi mums notika Vecmīlgrāvī, kur Ruba dzīvoja, tad man bija tas gods pavērot viņu treniņos. Kopā gan tobrīd nesanāca patrenēties, taču ar izbrīnu vēroju, kā čalis, kuram visas piedurknes (vēlāk arī Latvijas izlašu krekliem) bija par garu, spēja bez pieskaršanās pašai bumbai ar neskaitāmu māņkustību palīdzību lielā ātrumā apmuļķot jebkuru uz laukuma.
Man ar Rubu bija interesantas attiecības. Netikāmies bieži, taču mūsu ļoti spogulīgo futbola karjeras līkloču dēļ ar zināmu frekvenci mūsu ceļi vienmēr kaut kur krustojās. Mums bija viens pirmais treneris - Juris Docenko, tātad vismaz maza daļa no identiskas audzināšanas. Jānis Dreimanis, kurš mūsu abu karjerās ir spēlējis būtisku lomu. Abi savas leģionāru gaitas futbolā uzsākām Zviedrijā, "Osters Vaxjo" klubā. Atgriezāmies sadzīvisku problēmu rūdīti Latvijā – Ruba, lai turpinātu savu karjeru čempionvienības "Skonto" sastāvā, bet es, lai beigtu savas futbolista gaitas (ko man neizdevās toreiz realizēt). Tālāk jau ceļš Anglijas "Championship" līgā un tur līdzības mazliet apsīkst, jo man Krievija vai Azerbaidžāna likās neizskatāmas opcijas, kaut tieši Ruba mēģināja mani pierunāt pievienoties viņam Azerbaidžānas čempionātā. Vēlāk gan pats pasmējās, ka labi, ka atteicu, jo savādāk būtu sanācis mani piečakarēt.
Tieši zvana mans tētis. Tieši viņš ir lielākais iemesls, kādēļ mani un Rubas ceļi tik bieži krustojās. Mana tēva lepnums par "Andra" panākumiem bija manas jaunības "soundtrack" un par tiem viņš lepojās tikpat daudz, kā vēlāk jau par manis paša panākumiem. Spilgti atceros, kā tēvs sēdās mašīnā un veda Rubu uz Zviedriju. Atpakaļ brauca ar sporta ekipējumu, ko pret šņabi bija iemainījis Zviedrijas klubā. Nav ne jausmas, kā tas ietekmēja Rubas popularitāti komandā.
Saruna ar tēvu nav viegla. Tas ir brīdis, kad domu pavediens mazliet nojūk un emocijas ņem virsroku. Šajās dienās tā bija trīsreiz. Runājot ar Rubas mammu, savu tēti un Dagu Čudu. "Jūs jau mani īstie letiņi," vienmēr teica Čuda.
Latvijas izlasē bija čupošanās krievvalodīgajos un tajos, kuri runā ikdienā latviski. Ruba bija klejojošais atoms. Ļoti viegli integrējās gan pie vieniem, gan pie otriem. Tāds ANO miera sūtnis Latvijas izlasē. Bez neviena vārda vai publiskas uzrunas, bet visur, kur parādījās, ienesa tādu kā līdzsvaru. Kāds pasmējās, kāds pajokoja un viss pārējais palika otrajā plānā. Patiesībā krievu un latviešu tēma bija viņa sarkasma talanta virsotne. Grūti paredzēt, kā mūsdienu apstākļos kāds ar smīnu reaģētu uz kādu, kurš staigā ar automātu un, piespiežot mēlīti, kliedza "russkijeņi ņi zdajutsa". Bet Ruba savā Sprīdīša vientiesībā spēja pajokot par visdivdomīgākajām un pretrunīgākajām tēmām.
Skrienu pa Mežaparku, ikdienišķais maršruts mani ved gar Ķeizarmeža sporta bāzi. Tā jau ir. Intensīvi domājot par kādu tēmu, var atrast asociācijas it visur. Bet šī simboliski ir vieta, kur, visu summējot, visvairāk laika pavadījām kopā ar Rubu. Viņš vienmēr dzīvoja bāzē. Neskatoties uz to, ka dzīvoja aptuveni 200 metrus no tās. Es pats to nekad nevarēju izprast, taču pat vakaros, kad mums bija ļauts doties mājās, Ruba ļoti bieži palika Ķeizarmeža bāzē. Visi pēc kārtējās vakara sapulces skriešus devās mājās, bet tikmēr Ruba palika kā namatēvs tiem, kuri bija atbraukuši uz Latvijas izlasi no citām pilsētām. Vairākas reizes viņam par to jautāju, un vienmēr viņš tikai pasmaidīja un teica, ka tā viņš pieradis un tā viņam patīk vislabāk, jo savādāk no rīta jāceļas un jānāk atpakaļ.
Ruba, starp citu, bija tas, kurš man pārdeva māju Mežaparkā. Ne savu, bet kā starpnieks. Labi nopelnīja un vēl uz tā rēķina aizņēmās naudu. Kādā no vēlākajām sarunām sev raksturīgā manierē vaļsirdīgi nopūtās, ka uzmetis mani. Jūtoties slikti, bet neesot nekā cita viņam ko piebilst. Arī man nebija, bet zināju, ka Ruba neko nedarīja aiz ļauna prāta. Viņā nebija ne kripatas ļaunuma, kas no malas vērotājam varētu likties nesavienojami ar viņa dzīves stāstu.
Rubas dzīvē bija labās, sliktās un melnās joslas. Piedzīvoju labās un sliktās, bet pie melnajām viņš mani nelaida. Ar Rubu vienmēr bija sajūta, ka ir kaut kāda paralēlā realitāte, par kuras eksistenci es tikai nojautu. Pat 2. augusta vēlā vakarā, kad divas dienas nespēju ar viņu sazināties, atskārtu, ka man nav neviena viņa paralēlās pasaules drauga kontakta. Mans Rubas paziņu loks aprobežojās ar mūsu kopīgiem komandas biedriem.
Biju iemācījies atkost viņa uzvedību, balss tembrus un runas manieri telefonā. Vēlāk, pieņemot viņu darbā, man pat runājot pa telefonu bija skaidrs, kurā no joslām viņš tajā brīdī atrodas. Pret mani šajā sakarā viņš vienmēr bija strikts. Vienalga vai tas bija Taizēmē, manas debijas Latvijas izlasē brauciena laikā, pie "Mad House" letes vai kādā citā lokācijā – allaž bija brīdis, kad viņš pret mani pagriezās un stingri noteica "Tu nē. Tu trenējies. Tev ir jāspēlē". Nezinu, vai tas bija mana tēva dēļ vai mūsu līdzīgā (iepriekš aprakstītā) karjeras ritējuma dēļ, taču tajos brīžos viņš izrādīja papildus rūpi pret mani un viņā parādījās noteiktība. Tie mirkļi man likās tādi sirreāli. Man nekad negribējās sekot viņam līdzi, lai kur arī viņš tajā brīdī devās, taču vienmēr tas bija kā tāds filmas palēninājuma kadrs, kur galvenais varonis ar tādu skumju smaidu, it kā, nevarētu savādāk, dodas pretī liktenim.
Liktenis gan lielāko daļu laika bija paša izvēlēts. Es parasti biju ar viņu kopā pirmo vakaru, bet tad, kā muzikālajos krēslos, vienā brīdī visi mainās, izņemot vienu krēslu. No rītiem Rubas nekad vairs nebija. Labākajā gadījumā kaut kur izkritis kāds no viņa spalgi saucošajiem "Vertu" telefoniem (nezinu, no kurienes viņš tos bija dabūjis), kuru paceļot varēja dzirdēt viņa paša balsi ar solījumu kādreiz tam atbraukt pakaļ. Vienmēr atbrauca vai atsūtīja kādu pakaļ, bet parasti tas aizņēma ilgāku laiku. Mēs jokojām, ka Rubam ir septiņas dzīvības. Tagad bija iztērēta pēdējā. Nav gan vēl atpazīts viņa ķermenis (atmiņas rakstītas trešdien, 3. augustā), taču jau uzsākot viņu meklēt pirmdien, zemapziņa rosināja trauksmi.
Skrienot garām Mežaparka estrādei iznāk mazliet pasmaidīt, atceroties Rubas golus vislielākajās Eiropas un pasaules arēnās. Vārtus pret "Liverpool", par kuriem viņš pats iesmēja, ka uzsitis, jo bija ļoti noguris un nevarējis vairs paskriet. Rubā nebija ne kripatas augstprātības. Viņš bija šī slēgtā kluba, kuram piederīgs būtu gribējis jebkurš Latvijas futbolists, - "Euro 2004" kluba biedrs. 117 spēles Latvijas izlasē un spēlējis visaugstākajā līmenī dažādu valstu čempionātos. Pārstāvējis daudzu slavenu klubu rindas, bet tieši Latvijas izlasē viņš jutās vislabāk un komfortablāk. Citur iedzīvojās daudz sarežģītāk. Atceros, reiz dziļā jaunībā biju ciemos, lai ar tēvu skatītos viņa spēli pret "Norwich City", un naktsmājas man tika atrastas pie Rubas uz dīvāna, kuram viņš neuzskatīja par nepieciešamību noplēst plēvi, kurā tas iepakots pārdošanas brīdī.
Rubas pēdējā izbraukuma ar Latvijas izlasi dzīvojām vienā numuriņā. Pirms tam man bija citi istabas biedri un šis brauciens bija pirmais, kurā dalījām apartamentus Turcijā, viesnīcā ar zīmīgu nosaukumu "Kremlis". Rubam tad bija jau ilgstošas problēmas ar cirkšņiem. Vairākas operācijas nebija viņam līdzējušas un izlases treniņus viņš vēroja pārsvarā no malas. Ruba trenējās jebkādā kondīcijā un bija skaidrs, ka šoreiz ir pavisam nopietni. Katru rītu aizsēju viņa botām šņores, jo Rubam bija grūti caur sāpēm pieliekties. Par to ironizēti iesmējām, ka drīz jau arī man tā būšot un tad viņš jau varēšot man sasiet. Pa viesnīcas teritoriju pārvietojāmies lēnām, jo tāds bija Rubas uzstādījums, lai nebūtu uzskatāmi jāklibo. Tas, un noteikums, ka tiklīdz parādās kāds no izlases apkalpojošā personāla, mums ir jāapstājas, lai neredzētu, ka Ruba nevarot spēlēt. Vēl šodien atceros savu šoku, kad Starkovs komandas sapulcē uzjautāja "Ruba, smožes?" ("Ruba, varēsi?"), uz ko Ruba atbildēja, ka, protams, varēšot. Vēlāk gan viņam nācās atzīties, ka spēlēt nevarēs un bija skaidrs, ka savā mīļākajā komandā viņa karjera ir beigusies.
Ruba bija pieticīgs. Kluss un nosvērts. Nevarētu teikt, ka kautrīgs, bet pārsvarā nekad ne pret ko neiebilda. Jānospēlē trīs spēles trijās dienas – nospēlēšu. Jāsamaksā par visu komandu rēķins - samaksāšu. Arī tad, kad kopā aizgājām uz tetovēšanās salonu, lai kaut mazliet nosegtu īsajā cietuma periodā iegūtos tetovējumus ar nacistiskās Vācijas tematiku, uz katru ierosināto tetovējumu Ruba atbildēja labi. Daļu no tiem viņš pats bija mēģinājis izdedzināt, bet, kas nosedz pārējos, viņam bija vienalga. Varot kādu Jēzu, jo Dievam viņš mazliet ticot. Tad nu dabūja Jēzu no žurnāla pa visu apakšdelmu.
Savā skrējienā esmu nonācis pie Rubas kādreizējās dzīvesvietas Kokneses prospektā. Ciemos biju pie viņa tikai pāris reizes. Parasti izdzērām pāris alus un pasēdējām klusumā. Atceros, ka Ruba bija salauzis vienu no pagraba logiem un palicis matraci zem tā, lai vienmēr varētu tikt mājās. Ruba bija pirmais, kuru es pazinu, kurš bija iegādājies privātmāju, spēlējot futbolu. Par naudu vai finansēm viņš runāja reti un to pārvaldīšanā bija tieši tāds pats kā dzīve, ļoti uzticīgs un mazliet vieglprātīgs. Atceros reiz, sēžot kazino, Ruba ar prieku paziņoja, ka atklājis veidu, kā no ārzemju konta bez komisijas maksas noņemt skaidru naudu. Domāts, darīts. Jau pēc desmit minūtēm nāca pārlaimīgs Ruba ar desmit tūkstošiem eiro vērtiem kazino žetoniem. Ne jau lai spēlētu, jo šis bija retais no kaitīgajiem ieradumiem, kura viņam nebija, bet, lai pie nākamā lodziņa samainītu pret skaidru naudu. Tur gan tika piedzīvota vilšanās, jo tik lielu laimestu varot tikai uz norēķinu karti pārskaitīt. Spēļu zāles noteikumi. Tā nu nācās Rubam visu atlikušo vakaru staigāt ar milzīgu kaudzi kazino žetonu, kurus no viņa jau visi, kuriem nav slinkums, mēģināja aizņemties (visbiežāk uz neatdošanu) un, cik noprotu, arī ģimene savai iztikai finanses nākamajā rītā saņēma kazino žetonos, kurus nepieciešamības gadījumā nācās braukt un mainīt pret naudu.
Savas karjeras laikā Ruba bija pelnījis daudz. Taču dažādu apstākļu dēļ līdz karjeras beigām no tā nebija palicis pāri gandrīz nekas. Par naudas lietām ar viņu runājām reti – gan kopā spēlējot, gan arī pēc tam, kad jau strādājām kopā. Savulaik ļoti daudz bija aizdevis naudu gan bijušajiem komandas biedriem, gan draugiem, gan Latvijas futbola funkcionāriem. Arī daļu no finansēm (vēl spēlējot) bija nācies atdot "tiem, kuri viņu iekārtoja". Par to gan Ruba nekad nesūdzējās, jo savā lojalitātē, kas gan brīžiem robežojās ar lētticību, varēja sacensties ar zelta retrīvera kucēnu. Pēdējos gados bieži aizņēmās naudu pats. Ar nodurtām acīm un skaidru apziņu, ka diez vai kādreiz atdos. Neliekuļoja un tā arī teica. Es vienmēr zināju, ka, ja būs kādreiz tāda iespēja, tad noteikti atdos.
Pēdējā pusgada laikā ļoti daudz ar Rubu sarunājāmies. Mums bija vairākas norunas, vienošanās, kādi noteikumi ir jāievēro, lai viņš varētu nākt strādāt Jūrmalā. Jau apspriežot tos, Ruba nosmīnēja un prasīja, vai es viņam likšot mācīties desmitajā klasē. Sarunājām mācīties kopā. Neapsolīja, bet teica, ka pacentīšoties. Palīdzējuši viņam dzīvē bija daudzi, taču varēja nojaust, ka cilvēku apjoms, kuri domāja, ka Ruba var mainīties, kļuva aizvien mazāks. Pieļauju, ka tā bija viņa paša kauna apziņas radīta blakne. Par saviem netikumiem viņš bija sācis runāt diezgan atklāti un tos neslēpa. Taču mūsu vienošanās nebija par viņa netikumiem.
Jūrmalas Futbola skolā viņš ieradās ar savu vienkāršību, patiesumu, labestību un milzu pieredzi, kuru nodot jaunajiem Jūrmalas futbolistiem. Īsajā laikā, ko viņš pavadīja Jūrmalas Futbola skolā, iekaroja Jūrmalas Futbola skolas treneru, audzēkņu, vecāku un darbinieku simpātijas un cieņu. Gatavs mācīties pats un nodot savas zināšanas citiem. Darbu nekavēja un raksturīgi tikai sev, klusējot atrada kopēju valodu ar visiem. Tas bija viņa šarma stūrakmens. Vienreiz gan ieradās ar zilu aci, ko ļoti slēpa, bet es sapratu, ka jautājumus nav vērts uzdot. Ruba bija kā tie mazie plēsīgie zvēri, kuri vazājās apkārt pa naktīm tikai pa sev zināmām takām. Atceros arī senāk mēdza uzzvanīt nakts vidū, aizņemties divus eiro un braukt ar tramvaju uz centru. Pieļauju pēc tam iekrist savā matracī zem salauztā pagraba loga. Šie ceļi un braucieni bija izprotami tikai viņam. Arī 1. augusta nakts gājiens paliks izprotams tikai viņam.
Esmu atskrējis mājās, un neviļus gribas domāt un modelēt, ko viņš varētu būt darījis un domājis tajā liktenīgajā nakts stundā. Kāds bija viņa gājiena iemesls un galamērķis? Ko viņš tajā brīdī domāja? Kam būtu bijis jānotiek, lai šobrīd nevajadzētu sadzīvot ar apziņu, ka Rubas vairs nav starp mums?
Domāju, ka Ruba savā mūžā nebija klasiski labs vīrs, labs tēvs vai labs draugs (šis ir mans personīgs viedoklis). Man asociācijas par Rubu bieži bija ar kontrastiem un galējībām - gaišs/tumšs; uzticams/tāds, kurš var piemānīt; kluss/skaļš; vienkāršs/pilnībā neizprotams. Varējām nerunāt gadiem un tad pēkšņi zvans no nepazīstama numura un atskan tik ļoti zināmais "Čau, bračka!".
Mans šīs dienas skrējiens ir beidzies. Es skriešu vēl. Parakstot līgumu ar "Osters", pirmā lieta, ko man jautāja vai ikkatrs "Vaxjo" kluba līdzjutējs un darbinieks, - vai es pazīstu Rubinu. Viņš esot skrējis tik ātri, ka, šķiet, kājas nepieskārās zemei. Tagad tās nepieskaras zemei jau uz mūžiem. Tas ir bijis ļoti raibs un dažādām sajūtām piesātināts sprints, kuram vajadzēja tikai ieiet savā kārtējā virāžā.
Lai viegls skrējiens viņsaulē, Bračka.
