Ikviens būs pamanījis, ka jau tradicionāli septembrī satiksme kļūst daudz intensīvāka un sastrēgumiem nākas pielāgot savu ikdienu ne tikai Rīgā, bet arī citās lielajās pilsētās. Tas izskaidrojams ar skolēnu atgriešanos pilsētās, kā arī atvaļinājumu sezonas noslēgumu, taču gadu no gada aizvien izteiktāk novērojama kāda īpaši negatīva tendence – šoferīši kļūst neiecietīgāki un agresīvāk noskaņoti.
Šovasar bija iespēja būt gan Igaunijā, gan Lietuvā, kur pavēroju auto un motobraucēju uzvedību uz ceļa un to mijiedarbību ar citiem mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem. Jāatzīst, ka tik agresīvus braucējus, kā Latvijā, tur sastapt negadījās, lai gan pieļauju, ka arī kaimiņvalstu iedzīvotājiem ir savi uztraukumi un nepieciešamība nonākt galamērķī ātrāk. Iespējams, ka iemesli tam ir vairāki, piemēram, vidējā ātruma kontroles radari, kas disciplinē šoferus nepārkāpt noteiktos kilometrus stundā, vai arī sodu politika, kas motivē braucējus ievērot likumus un noteikumus, vai vienkārši satiksmes kultūras līmenis. Latvijai šajā ziņā vēl ir kur piestrādāt.
Statistika rāda, ka 2021. gadā reģistrēti 78 nāves gadījumi pēc ceļu satiksmes negadījumiem uz miljonu iedzīvotāju, kas Latviju ierindo trešajā vietā Eiropas Savienībā (ne labākajā ziņā). Bojā gājušo skaits diemžēl palielinājās kā 2020. gadā, tā arī 2021. gadā, lai gan dzīvojām pandēmijas ierobežotajos apstākļos, kad daudziem darbs un citas aktivitātes tika organizētas attālināti. Kāpēc tā notiek, neskatoties uz infrastruktūras uzlabojumiem, regulārām kampaņām par pieklājīgu izturēšanos uz ceļiem, smagajām kājām, utt.? Jo esam kļuvuši pārāk neiecietīgi, nepacietīgi un neuzmanīgi! Arī pēdējā laika notikumi – pandēmija, karš Ukrainā, ekonomiskā situācija, to visu vēl eskalē.
Novērojumi liecina, ka ikdienas dzīve kļūst arvien steidzīgāka, un cilvēki cenšas paspēt izdarīt vairāk, tāpēc rodas dažādi pārpratumi un negadījumi, pie kā paši vien esam vainīgi. Tāpat arī biežie remontdarbi, novecojusī infrastruktūra, kas paredzēta krietni mazākai automašīnu plūsmai, kā arī pieaugošais auto skaits satiksmē, rada negatīvu efektu – mēģinām paspēt, bet esam "iesprūduši". Rezultātā cilvēki kļūst arvien dusmīgāki un niknāki, izgāžot dusmas gan uz pasažieriem, gan arī terorizējot citus satiksmes dalībniekus un izvēloties dažādus agresīvus risinājumus. Un, protams, telefonu lietošana pie stūres! Gandrīz ikreiz, kad redzu kādu "dīvainu" braucēju, viņš vai nu runā pa telefonu vai arī raksta īsziņas, kas būtiski samazina koncentrēšanās spējas, tādējādi radot papildu draudus visai kopējai satiksmei. Par to, ka palielinājies cilvēku skaits, kuri saņēmuši sodus par agresīvu braukšanu un viedierīču lietošanu pie stūres, ziņo arī Valsts policija.
Pētījumi liecina, ka hroniskā ātruma pārkāpēja un agresīva autovadītāja profils ir šāds: 80% gadījumu tas ir vīrietis vecumā no 20 līdz 45 gadiem, lielākoties ar auto, kas ir vecāks par 20 gadiem un teju katrs otrais savu rīcību pamato ar neiecietību pret citiem autovadītājiem, kuri uz ceļa pārvietojas pārāk lēni, tādējādi bremzējot kopējo satiksmi.
Pandēmijas radītā spriedze veicinājusi cilvēku neiecietību un aroganci, jo divu gadu garumā bija jāspēj pielāgoties vēl nebijušiem apstākļiem. To nevajadzētu uzskatīt par normu un kā attaisnojošu iemeslu, lai savu slikto garastāvokli noveltu uz citiem satiksmes dalībniekiem. Turklāt, ja agrāk biežāk runājām pamatā par autovadītāju un gājēju konfliktiem, tad tagad uz ceļiem lielā skaitā ir arī velosipēdi, skrejriteņi, skūteri un citi braucamrīki. Daļai no šo transportlīdzekļu vadītājiem nav nekādu priekšzināšanu par satiksmes noteikumiem, radot vēl papildu saspīlējumus uz ceļa.
Drošas braukšanas skolas direktors un autosportists Jānis Vanks izteicis interesantu tēzi – patlaban Latvijā varētu būt apmēram 10% autovadītāju, kuri ekstremālās situācijās uz ceļiem spēj reaģēt un rīkoties adekvāti, neizraisot traģiskas sekas. Tas nozīmē, ka pārējo auto stūrētāji, kas ir nospiedošais vairākums, patiesībā nevar un nemāk rīkoties atbilstoši situācijām, tādējādi radot arvien jaunus izaicinājumus un bīstamību uz ceļiem. Un cik gatavi ekstremālām situācijām ir citi satiksmes dalībnieki, tajā skaitā gājēji, kas uzlikuši austiņas un ieurbušies savos telefonos bieži vispār nepievērš uzmanību norisēm uz ceļa?!
Protams, arī Latvijas ceļu infrastruktūra ir novecojusi un darāmā ir daudz, jo šoferiem jākoncentrējas ne tikai uz galamērķa sasniegšanu, bet arī bedru apbraukšanu un citām lietām, kas prasa papildu koncentrēšanos. Taču varu piekrist arī VAS "Latvijas valsts ceļi" bijušā valdes priekšsēdētāja Jāņa Langes paustajam – nepieciešams mainīt sabiedrības domāšanu un attieksmi pret drošu pārvietošanos, tostarp gan gājējiem, gan velosipēdistiem, gan autovadītājiem, tādējādi samazinot bojāgājušo un cietušo skaitu. Svarīgi arī ņemt vērā dažādu satiksmes dalībnieku vajadzības, strādājot pie jau esošajiem un jauniem projektiem ceļu stāvokļa uzlabošanā, pievēršot uzmanību tādiem aspektiem kā iespējamie riski un risinājumi gājēju ietvēm, veloceliņiem, gājēju pārejām utt., kur noderēs sadarbība ar pašvaldībām, ekspertiem un sociālajiem partneriem.
Ko darīt? Pirmkārt, jāatceras, ka satiksmes dalībnieku ir daudz un tie ir dažādi, tāpēc, piedaloties ceļu satiksmē, būtiski ikvienam koncentrēties un nenodarboties ar blakus lietām, tostarp runāšanu pa telefonu vai īsziņu rakstīšanu. Otrkārt, jāatceras, ka agresīva braukšana ir ne tikai bīstama, bet patērē arī daudz lielāku degvielas apjomu, tāpēc finansiāli šāda rīcība ir dārgāka, un tādējādi arī negatīvi ietekmē apkārtējo vidi. Tādēļ varbūt pirms došanās ceļā iepriekš pārdomāt savu maršrutu un izvēlēties optimāli labāko? Treškārt, iespējams, ka autoskolās daudz lielāka uzmanība jāpievērš jauno šoferu apmācībai, skaidrojot sekas, kādas rodas agresīvas braukšanas dēļ, kā arī tad, ja uzmanību novērš blakus apstākļi, jo lielākās cerības braukšanas kultūras maiņā noteikti varam saistīt ar jauno paaudzi. Ceturtkārt, arī infrastruktūras veidotājiem būtiski apsvērt visu satiksmē iesaistīto drošību, veicot tādus uzlabojumus, kas motivē braukt uzmanīgi.
Atcerēsimies, ka autovadītājs ir tikai viens no satiksmes dalībniekiem, tādēļ mūsu visu mērķis ir ne vien nokļūt galamērķī, bet arī izdarīt to droši, domājot gan par sevi, gan citiem sabiedrības locekļiem!