Man kanēļmaizīšu smarža ir svētku smarža. Piedzimu un uzaugu laikos, kad kanēli nevarēja tā vienkārši aiziet un nopirkt veikalā. Tur vajadzēja blatus, pazīšanos un braukšanu uz Rīgu. Virtuves metālu kārbu komplektā, kur uz pumpaina vai svītraina fona bija latviešu un krievu valodā uzrakstīts tur beramais produkts, visvairāk nolietotas bija miltu, cukura un kanēļa kārbas.
Es mēdzu vienkārši attaisīt un smaržot kanēli, sapņojot, ka gan jau būs kādi svētki un tiks ceptas kanēļmaizes.
Lai slavēts tas, kurš pirms vairākiem gadsimtiem kanēli atveda uz Eiropu! Es pilnībā spēju saprast, ka par šo garšvielu notika pat kari! Skaidra lieta, ka kanēļa nonākšana balto miltu izstrādājumos bija vien laika jautājums. Cepa šos gardumus visā Eiropā un slavēja, bet neviena nācija nepieteica nekādu īpašu pieprasījumu, ka kanēļmaizītes būtu tieši viņu produkts. Kanēļmaizīte vienkārši bija garda un tika ēsta visā pasaulē. Piemēram, 1985. gadā Amerikā, Sietlā, pat tika atvērts specializēts kanēļmaizīšu veikals, kas nu jau izaudzis līdz vairāk nekā 1000 veikaliem visā pasaulē. Amerikāņi atvēra veikalu, kas veltīts vienai bulciņai, bet par savu nacionālo lepnumu to nepasludināja.
316 kanēļmaizītes gadā
Taču cik gan ilgi lai gardā maizīte dzīvotu bez pilsonības? Zviedri ņēma lietu savā pārziņā un 1999. gadā atzīmēja pirmo "Kanelbullens dag " jeb Kanēļmaizīšu dienu. Idejas autori un ierosinātāji bija "Hembakningsrådet" jeb Mājās ceptu izstrādājumu padome. Jāteic, ka zviedriem ir visas tiesības to darīt, jo šī gardā un aromātiskā bulciņa ir ļoti iecienīta zviedru vidū jau gadsimtu. Pērnā gadsimta 20. gados Zviedrija bija atguvusies no Pirmā pasaules kara, dzīve lēnām sāka ritēt ierasto gaitu, cilvēki varēja atļauties daudz ko vairāk, piemēram, to pašu luksusa preci kanēli. Skaidra lieta, – ja ir kanēlis, tad jācep kanēļmaizītes! Zviedrijā, kur klimats ir vēl skarbāks nekā Latvijā, kur auksti vēji, garas ziemas un naktis, bet īsas vasaras, kanēļmaizīte ir gandrīz psihoterapeita vietā, jo katrs kumoss sniedz labsajūtu un solījumu, ka viss būs labi. Ziema beigsies un pienāks vasara. Siltais, tikko no krāsns izvilktais mīklas rullītis, ir daudzu zviedru bērnības garša.
Statistika rāda, ka gadā viens zviedrs apēd 316 kanēļmaizītes, vismaz tā 2010. gadā bija saskaitījuši paši zviedri. Savukārt 4. oktobrī, kad tiek atzīmēta Kanēļmaizītes diena, zviedri apēd ap 7 miljoniem šo gardo maizīšu, ieskaitot gan pašu pirktās, gan darba vietā pasniegtās, gan pašu mājās izceptās.
Svinību plāns un izpilde
Ilgi nebija jāgaida, kad arī zviedru kaimiņi somi sāka atzīmēt šo dienu, un nu jau visa pasaule zina šo faktu. Tas, vai svinēt šo dienu, ir katra paša ziņā. Īstens kanēļmaizīšu fans, iespējams, jau meklē izdevīgāko lidojumu uz Zviedriju, lai šajā dienā būtu kanēļmaizīšu jandāliņa pašā vidū. Jāteic gan, ka kanēļmaizītes, svaigi izvilktas no krāsns un novietotas vitrīnā, nav tikai 4. oktobra pasākums. Tas Zviedrijā iespējams jebkurā gada dienā.
Jāpiebilst, ka diena šī kāruma svinībām izvēlēta perfekta. Tāda, ko arī Latvijā var svinēt ar prieku – aiz loga rudens, vasaras kurpes beidzot jānomaina uz nopietnākiem apaviem, jāsāk meklēt šalles un cimdi, apkure, visticamāk, nav pieslēgta. Ko gan citu šādā laikā darīt, ja ne iepriecināt sevi ar vienu smaržīgu un gardu kanēļmaizīti? Iecienītākajā beķerejā vai veikalā pirktu, apēstu skrējienā uz darbu vai uzdāvāt sev kanēļmaizes pauzi ar kafiju vai tēju, bet varbūt ar glāzi piena? Rudens un dzīve pagaidīs – līdz notiesāsi šo labsajūtas izstrādājumu līdz pēdējai drupačai.
Taču, ja vēlies šo labsajūtu paildzināt un iesmaržināt māju, tad jācep pašam! Cepot mājās, iespējams izvērsties, pagatavojot gan klasiku, gan improvizējot. Kanēļmaizītes var smuki sarindot uz cepamās pannas, tās var cieši citu pie citas satūcīt apaļā pannā un iegūt ar rokām plēšamu, milzu kanēļmaižu kūku. Ja svētki, tad svētki – pāri vēl var pārliet cukura glazūru, kā to braši piekopj tieši Amerikā. Toties, ja gribas zviedrisku kanēļmaizīti, tad mīklai jāpievieno kardamons un jāpārber ar pērļu cukuru.
Kanēļmaize no rūpīgi uzraudzētas un pašu izmīcītas rauga mīklas, vai ātrajā variantā no glābējmīklas saldētavā, kas gaidīt gaida savu uznācienu, lai beidzot pārtaptu par kanēļmaizi, domājams, ir katras mīklas sapnis. Gluži kā aktrisei nospēlēt titullomu vai galveno mīlētāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
