Toreiz, 2022. gada 23. februārī, 13 gadus vecā Veronika bija pie savas tantes ģimenes Harkivas apgabalā, jo mamma bija devusies darīšanās uz pilsētu. Krievijas iebrukums abas izšķīra vairāk nekā uz gadu – Veronika nokļuva Krievijā un netika no tās ārā, kļūstot par vienu no nolaupītajiem Ukrainas bērniem.
Veronika stāsta, ka 23. februāris bija parasta diena. Lai nebūtu pa nakti jāpaliek mājās vienai, viņa bija devusies pie mammas māsas ģimenes netālu no Harkivas. “Pamodāmies no tā, ka kaut kas dārd. Izrādījās, bija sācies karš un bombardē – mēs to sapratām tad, kad virtuvē un tantes istabā sašķīda logu stikli,” stāsta Veronika.
Šāviņi trāpīja pa kaimiņu māju. Mājai, kur atradās Veronika, pārsita gāzesvadu, pārtrūka arī elektrība. Tas notika pulksten 4.21 no rīta, atceras meitene. Tantes mājai pagraba nebija, tāpēc visi līdz septiņiem rītā nosēdējuši ūdenssūkņa šahtā.
“Visapkārt bija haoss. Mājā, kurai trāpīja, gāja bojā 14 gadus veca meitene. Ciemā gāja bojā trīs robežsargi, vienam norāva kāju. Iepretim aizdegās siena šķūnis, ja to nenodzēstu, aizdegtos arī mājas. Haoss, visi raud, man bija ļoti bail. Mēs sapratām, ka ir sācies karš, bet nezinājām, ko darīt, jo nekāda priekšstata par karu mums nebija,” ilustrē Veronika.
