Foto: Privātais arhīvs
Papīra un elektroniska nauda ir mūsdienu fenomens. Savukārt zeltu kā vērtības uzglabāšanas rīku cilvēce ir izmantojusi jau vairākus gadu tūkstošus. Salīdzinot ar citiem metāliem, zelts nerūsē, un tam ir ierobežotas un salīdzinoši grūti iegūstamas rezerves. Tāpēc kopējo zelta apmēru pasaulē nav iespējams strauji palielināt. Pētījumi pierāda, ka zelta vērtība lielākoties pieaug līdz ar inflāciju, bet ne vienmēr. Statistiski viennozīmīgāka zelta cenas saistība ir ar valstu centrālo banku noteiktajām procentu likmēm - kad likmes kāpj, zelta cena (bieži) samazinās. No šīs saistības pakāroti izriet, ka zelts ir labs ieguldījums, lai aizsargātos no ekonomiskās krīzes, īpaši, kad centrālās bankas samazina procentu likmes. Šādu saikni var uzskatāmi novērot grafikā, kur attēlotas ASV akciju un zelta cenu izmaiņas pēdējos 30 gados - kad akciju cena nozīmīgi krīt, zelta cena ir stabila vai pieaug.

Mūsdienās investori nereti izvēlas zeltu kā ieguldījumu, lai apdrošinātos pret krīzēm. Taču nav pareizi uz zeltu skatīties kā investīciju - tā nenes ne dividendes, ne peļņu, tikai uzglabāšanas izmaksas. 

Zelts ir drīzāk aizsardzība no valstu izdotas naudas inflācijas (ilgtermiņā), norēķinu līdzeklis apokalipses scenārijiem un veids, kā uzturēt ne-elektroniskus uzkrājumus (angliski off-grid). Attiecīgi, ja ir vēlme turēt kaut ko seifā, tad zelts būs racionālāka izvēle, nekā valūta, ko pakāpeniski noēd inflācija.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Abonē un lasi vairāk:

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit