1. maijā cilvēki svin Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, Darba svētkus vai vienkārši izmanto iespēju atpūsties no darba. Es izlemju doties garākā pastaigā tepat pa Rīgu ar četriem interesantiem pieturas punktiem, jo, ja var ticēt sinoptiķu prognozēm, šodien ir pēdējā siltā un saulainā diena, kurai sekos lietaina un vēsa nedēļa. Plānoju vispirms apskatīt tēlnieka Paula Jaunzema akmens skulptūru dārzu, tad izstaigāt Daugavgrīvas lagūnas, pastaigāties pa Daugavgrīvas pludmali un kāpu zonu, tad aiziet līdz Daugavgrīvas mola galam, jo vakar nejauši uzzināju, ka šobrīd ir reņģu nārstošanas laiks, tāpēc daudzi makšķernieki dodas uz molu, lai tiktu pie reņģu loma, jo šīs zivis citā gadalaikā Rīgas jūras līcī nav sastopamas, un tad plānoju pastaigu pabeigt Daugavgrīvas cietoksnī.
Pirmā mana pieturvieta ir tēlnieka Paula Jaunzema vairāk nekā 25 gadus koptais akmens skulptūru dārzs Vakarbuļļos, kuram līdzās ir arī mākslinieka ģimenes māja. Jebkurš interesents apmaiņā pret nelielu ziedojumu var apskatīt akmens skulptūras un izstaigāt dārzu, turklāt, ja pats mākslinieks ir mājās vai strādā pie jaunas skulptūras, ļoti labprāt atnāk parunāties ar dārza viesiem. Izrādās, mākslinieks 2021. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pats Pauls Jaunzems stāsta, ka viņam katru gadu topot pa vienam akmens mākslas darbam un viņa izveidoto dārzu var apmeklēt katru dienu diennakts gaišajā laikā. Bieži dārzā viesojas ne tikai Rīgas un Rīgai tuvējo pilsētu iedzīvotāji, bet arī tūristi no dažādām pasaules valstīm, tostarp Kanādas, Austrālijas, Japānas un abiem Amerikas kontinentiem. Noskaidroju, ka mākslinieka akmens skulptūras apskatāmas ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē, piemēram, Islandē, Kanādā un Japānā, tāpat mākslinieks savas radošās karjeras laikā organizējis personālizstādes, piedalījies grupu izstādēs, tēlniecības simpozijos un plenēros, viņa darbi apskatāmi dažādos muzejos un privātkolekcijās.
Tēlnieka Paula Jaunzema darbnīca atrodas zem klajas debess blakus Buļļupei, un akmens skulptūras tiek radītas ārā. Nojumes akmeņiem mākslinieks nelieto, jo vēlas, lai tie dzīvotu savu dabisko akmens dzīvi zem saulainajām, mākoņainajām un zvaigžņotajām debesīm. Dažas skulptūras ir bez nosaukuma, bet atsevišķām mākslinieks ir piešķīris vārdus, piemēram, "Laika spēle", "Saule uz kalna", "Dāvida arguments/akmens ar lingu", "Meditācija ar saknēm", "Ikona" un tamlīdzīgi.
Otrā pieturvieta atrodas 12 kilometru brauciena attālumā no akmens skulptūru dārza, un tā ir Daugavgrīvas lagūnas. Daugavgrīvas lielākā daļa, kas iekļauta īpaši aizsargājamā dabas liegumā jeb dabas parka "Piejūra" teritorijā, ir jauns reljefa veidojums, kas radies, pateicoties Daugavas gultnes regulēšanai, izbūvējot dambjus un molus pēdējo 300 gadu laikā. Katrs dabas parkā var brīvi izvēlēties savu pastaigas maršrutu, sākot to Vakarbuļļu pludmalē, Daugavgrīvas pludmalē vai – kā es – pie Daugavgrīvas lagūnām.
Daugavgrīvas niedrājā saglabājušās lagūnas ar atklātu ūdens virsmu, kas ir ļoti rets, apdraudēts un daudzām sugām nozīmīgs biotops, tāpēc Latvijā un Eiropā šādas lagūnas iekļautas prioritāri aizsargājamo biotopu sarakstā. Atklāts ūdens lagūnās ir nozīmīgs daudzām putnu un augu sugām, bet Daugavgrīvas lagūnās novērotas vairāk nekā 60 putnu sugas, no kurām 13 iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Lagūnās, kā arī to tuvumā esošajos niedrājos mīt lielie dumpji, griezes, zivju gārņi, lielie baltie gārņi, niedru lijas, lauči un citi putni. Dabas parkā "Piejūra" izveidojies viens no Eiropā nozīmīgākajiem gājputnu migrācijas ceļiem – Baltās un Baltijas jūras putnu migrācijas ceļš.
Caur Daugavgrīvas lagūnām nonāku Daugavgrīvas pludmalē, kur gar jūru dodos bākas un mola virzienā. Pie mola atrodas Daugavgrīvas bāka, kas uzcelta 1819. gadā un pārbūvēta 1956. gadā. Tās augstums ir 35 metri, ūdens redzamība ir 18 jūras jūdzes (viena jūras jūdze – 1852 metri).
Daugavgrīvas mols patiešām ir makšķernieku pārpilns. Reņģes tiek makšķerētas ne tikai no mola, bet arī no neskaitāmām laivām līcī. Izrādās, šīs zivis tiešām pavasarī migrē no Baltijas jūras uz Rīgas jūras līci, lai tur nārstotu. Uz mola parunāju ar vairākiem makšķerniekiem, kas apliecina, ka pavasaris ir reņģu makšķerēšanas laiks, citos periodos viņi no mola makšķerē butes, lucīšus, bullīšus jeb jūras grunduļus. Un, ja ļoti veiksmīga diena, tad uz āķa varot noķert arī kādu foreli vai asari. Viens no makšķerniekiem man ne tikai izstāsta par to, ko visa gada garumā dara uz mola, bet arī atļauj nofotografēt savu spainīti ar šodien noķertajām reņģēm. No sarunām saprotu, ka ne visiem vīriem vienādi veicas, – ir makšķernieki, kuri dienas laikā noķer tikai dažas zivis, bet dažiem palaimējas mājup doties ar pilnu spaini. Tāpat arī loms atkarīgs no diennakts laika, dažreiz vairākas stundas no vietas neizdodas noķert nevienu zivi, un tad pēkšņi stundas laikā var izvilkt vienu lomu pēc otra.
Atpakaļ pie savas automašīnas dodos nevis pa jūrmalas smiltīm, bet caur piejūras priežu meža kāpām, lai tālāk brauktu divus kilometrus uz savu pēdējo pastaigas vietu – Daugavgrīvas cietoksni, kas ir nozīmīgākais līdz mūsdienām saglabātais 17. gadsimta militārās celtniecības piemineklis Latvijā, kas raksturo sava laika militārās arhitektūras straujo attīstību.
Izrādās, Daugavgrīvas cietoksnis apmeklētājiem atvērts tikai sestdienās un svētdienās, bet cietokšņa darbinieki pēc savas iniciatīvas atver cietokšņa vārtus arī svētku dienās, jo daudzi cilvēki vēlas izstaigāt cietokšņa teritoriju ne tikai nedēļas nogalēs.
Kopš Rīgas dibināšanas 1201. gadā Daugavas grīvai vienmēr bijusi stratēģiska nozīme pilsētas aizsardzībā un tirdzniecības ceļa nodrošināšanā. Daugavgrīvas nocietinājumu sākumi meklējami vecajā Daugavas grīvā (šodienas Vecāķos), kur 13. gadsimta sākumā bīskaps Alberts licis uzcelt krustnešu atbalsta punktu – cisteriešu mūku klosteri, kam dots Daugavgrīvas, arī Svētā Nikolaja kalna vārds, kas laika gaitā kļuva par spēcīgu cietoksni.
Tagadējā Daugavgrīvas vietā pirmo nocietinājumu – jaunās grīvas skansti – 1608. gadā poļu–zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 1624. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs izdevis pavēli par nocietinājumu revīziju pie Daugavas grīvas, un tolaik uzskaitīti vairāki desmiti lielgabalu un skansts vaļņu iekļautās ēkas: virsnieku un kareivju dzīvokļi, pirtis, pagrabi, kambari, trīs labības noliktavas, artilērijas ēka un baznīca. Skanstij bija divi vārti, no kuriem vieni veduši uz jūru. Pēc Rīgas iekarošanas kara darbībā sagrautā nocietinājuma vietā 17. gadsimta vidū uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un vairākiem vārtiem, un te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, joprojām arī virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Tā paša gadsimta pēdējā ceturksnī zviedri cietoksni modernizēja un paplašināja, uzbūvējot sesto bastionu, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus ap cietoksni, tad arī cietoksnis ieguva Daugavgrīvas vārdu. Ziemeļu kara gaitā 1710. gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās, un tās garnizons šeit palika līdz pat 1917. gadam. 1919. gadā cietoksnis kļuva par Latvijas armijas artilērijas pulka novietni, bet pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Daugavgrīvas cietokšņa apbūvei 1999. gadā piešķirts valsts nozīmes pieminekļa statuss.
Interesants man arī šķiet fakts, ka Daugavgrīvas cietoksnī bijusi luterāņu baznīca. 17. gadsimtā tas bijis koka dievnams, kas celts senajā piecstūru skanstī un vēsturiskajos avotos minēts jau 1624. gadā. Baznīca bijusi 14 asis gara un četras asis plata, draudzes telpai bijusi priekštelpa, un baznīcai bijuši stikloti logi, tā segta ar dēļu jumtu, kas sasists ar dzelzs naglām. Baznīcai bijis zvanu tornis, ērģeļu māja un skola bērniem, blakus atradušies kareivju un komandieru dzīvokļi, pirts, slimnīca, ieroču meistara un mācītāja māja.
Mūsdienās Daugavgrīvas cietoksnis ir ne tikai interesanta pastaigu vieta ar atskatu pagātnē, bet arī vieta, kur apskatāmas dažādas ekspozīcijas un izstādes. Šobrīd ar kabatas lukturīti apskatāma pagaidu ekspozīcija "Foto priekšmeti no Bolderājas grupas krājuma "Kopienas muzejs"".
Man izvērtās ļoti jauka un izglītojoša pastaiga saulainā svētku dienā, kopumā nostaigājot apmēram 12 kilometrus. Ievēroju, ka zied ne tikai dažādi augļu koki un plaukst koku un krūmu pumpuri, bet sākušas ziedēt arī pienenes. Man tapa skaistas fotogrāfijas, kas apliecina, ka Latvijā patiešām ir pavasaris, un es ļoti ceru, ka prognozētais aukstuma periods nekaitēs ne ziediem, ne pumpuriem un drīz vien atkal varēs baudīt siltu sauli un pavasara skaistumu.
