Katrīna Iļjinska: Solvita Āboltiņa – Mocarts vai Saljēri?
Foto: LETA

Slavenais itāļu komponists Antonio Saljēri sava mūža laikā sarakstīja 40 operas, bet izcilais austrietis Volfgangs Amadejs Mocarts – 21. Izrādās, ka spilgākajai Latvijas politiķei Solvitai Āboltiņai ļoti patīk opermūzika, viņa pat to pieskaita pie saviem hobijiem. Varbūt tādēļ, ka politiķei un komponistiem ir daudz kopīga – piemēram, aizrautība un talants, kāds raksturīgs katram savā darbībā.

Latvijas politikā nav daudz sieviešu, kuras ar spīdumu acīs lavierē pa varas koridoriem, viņām piemīt "krampis" un zināma bezkaunība, bez kuras politikā vispār nav, ko darīt. Piekritīsiet taču, ka cilvēks ar maigāku raksturu nekā "dzelzs lēdijai" Āboltiņai nevarētu, piemēram, pakļaut sev visas valsts drošības iestādes un vienīgo korupcijas apkarošanas iestādi, lai ik pa brīdim nopludinātu medijos neglaimojošu informāciju par saviem politiskajiem oponentiem un pie reizes arī par savas partijas biedriem. Arī Saljēri "indēja" savu konkurentu.

Bet ko nu par Āboltiņu vien. Tā nu ir sagadījies, ka lielākā daļa ar līdera dotībām un izlēmību apveltītu dāmu ir sapulcējušās vienā varas partijā. Piemēram, Sandra Kalniete un Ilze Viņķele. Kaut kur pa vidu - arī Lolita Čigāne un premjerministre Laimdota Straujuma. Tiesa, personību daudzums rezultātu nedod - jau labu laiku "Vienotības" lēdijas nekautrējas izrādīt savu nepatiku viena pret otru. Piemēram, pirms kāda laika televīzijā, spriežot par prezidenta kandidātiem, Solvita apsūdzēja Sandru Kalnieti par to, ka tā veido pati savu kampaņu. Tādējādi secināms, ka Kalniete pat no Briseles pamanās traucēt savai kolēģei. Šis ir tikai viens no konfliktiem "Vienotības" sieviešu vidū, kamēr lielāko daļu no tiem mēs pat nezinām.

Taču var mēģināt iedomāties pretēju situāciju - ja visas "Vienotības" dāmas "neindētu" viena otru, bet ietu uz vienu mērķi, atrastu kompromisus. Par mērķi varētu kļūt veiksmīga valsts, no kuras cilvēki nebrauktu prom, bet veicinātu uzplaukumu. Tāda situācija nenāktu par skādi ne tikai visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī viņām pašām - varas monopols būtu minimālais, ko viņas varētu baudīt. Neviens politiskais spēks nevarētu pat teorētiski sacensties ar šo kompāniju.

Tomēr tā visticamāk nenotiks un kopīga mērķa nebūs, jo "Vienotības" dāmas izvēlējušās citu ceļu. Kādēļ? Acīmredzamie iemesli var būt tikai daži.

Viens no variantiem - stulbums un greizsirdība.  Šis variants uzreiz jāatmet, ņemot vērā dāmu pieredzi un ietekmi. Piemēram, kurš vēl varētu tik virtuozi diktēt Satversmes aizsardzības birojam, kuram dot pielaides, un kuram - ne. Ar šo instrumentu "Vienotības" sievišķi ir nogrūduši no politiskās skatuves tādas konkurentes kā Baiba Broka un Zenta Tretjaka - ne mazāk izteiksmīgas.  Lai arī šāda metode ir diezgan primitīva, rezultātu tā dod un acīmredzot tas ir beidzot vismaz viens solis, par ko izdevies vienoties visām ierakumu pusēm.

Cits variants - varas partijas sieviešu viedokļu dažādība ir pa prātam, teiksim, oligarhiem un viņi manipulē ar "Vienotības" sievietēm. Ņemot vērā, ka visas augstāk minētās nāca pie varas ar uzstādījumu cīnīties pret oligarhiem, skaidrs, ka dāmu savstarpējais cīniņš ir šiem izdevīgs -  vienai pret otru cīnoties viņas aizmirst pēc kā nākušas un cīņai pret oligarhiem tiek pielikts punkts. Bet varbūt viņi nemaz nemanipulē, bet "Vienotības" sievietes pa tiešo ir "pārdevušās" un pārstāv svešas, savu "aizbildņu" intereses. Galu galā arī šādas tradīcijas ir ļoti senas.

Jāsaka, ka pat Mocartam nācās ciest katrreiz, kad viņš vēlējās atbrīvoties no saviem aizbildņiem. Viņš bija atkarīgs uzreiz no vairākiem cilvēkiem - no sava skolotāja - tēva, kuram viņš bija spiests visu mūžu sūtīt naudu, arī no arhibīskapiem, kuriem tolaik kalpoja Mocarts. Arhibīskapi izmantoja talantu kā vien gribēja - pazemoja, uzdodot visnepatīkamākos darbus, laida komandējumos tikai pie tiem mecenātiem, pie kuriem paši vēlējās.

Un tad Mocarta dzīvē pienāca pagrieziena punkts - viņš vairs nevarēja izturēt, ka citi cilvēki nosaka viņa dzīvi kā sirds kāro, un atteicās no kalpošanas.  Viņš beidzot sajutās brīvs un pat iemīlējās, taču idille ilga vien pāris gadus, līdz viņu piemeklēja finansiālas problēmas, smaga slimība un nāve. Pat slaveno "Rekviēmu" viņš nepaspēja pabeigt pats. Tā, lūk, notiek, ja sadumpojas.

Diezin vai "Vienotības"  sievietes vēlas piedzīvot Mocarta bēdīgo likteni, tāpēc iespējas, ka viņas atteiksies no saviem "aizbildņiem" idejas vārdā, ir teju nekādas. Krietni izdevīgāk ir būt pat Saljēri - viņš bija kļuvis par galma kapelmeistaru un nedumpojās - darīja, ko viņam lika. Arī "Vienotības" sievietes tikai  dara, ko tām liek. Vai tad citā gadījumā saprātīgas būtnes, piemēram, uzdāvinātu pelnošu banku svešiniekiem? Vai mainītu valdības prioritātes atkarībā no laikapstākļiem?

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form