Svētdien, 2. jūlijā, Rīgā startēja dzīvesstila rallijs "Gumball 3000". Gandrīz 5000 kilometru tālajā ceļā eksotiskos automobiļus bija ieradušies pavadīt daudz rīdzinieku. Tiesa, svētki bija sarīkoti blakus Rīgas pareizticīgo katedrālei. Skaļā mūzika pārrāva vakara dievkalpojumu, bet pūlis liedza baznīcai piekļūt daudziem ticīgajiem, stāsta "Delfi" lasītājs Antons Čistovs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Vakar Rīgā bija vērojama grandioza aina: krāsainas dažādu marku automašīnas devās autorallijā cauri Eiropai. Vairākas dienas automašīnas rindām vien stāvēja uz Brīvības ielas, savācot ap sevi sajūsminātu jauniešu un vīriešu barus. Visticamāk, šie vīrieši savā sirdī bija arī tikai zēni, kuri, pārliekušies pāri barjerām, ar degošām acīm fotografēja visu šo lieliskumu.

Automašīnu īpašnieki, iespaidojoties no pūļa sajūsmas, periodiski ar vēlību spieda gāzes pedāli un virs publikas galvām atskanēja mutuļojošais jaudīgo motoru troksnis. Tas ir brīnišķīgi! Jo, redz, ekskluzīvu automobiļu mutuļojošā rēkoņa saistīta ar serotonīna izdalīšanos šajos jaunajos skatītājos. Serotonīns, kā zināms, ir dabas dots antidepresants, kurš tieši jauniešiem nepieciešams šajās pelēkajās Latvijas vasaras dienās.

Tāpat serotonīnu rada dažas jaunas ap automobiļiem skrienošas un puišiem pozējošas nimfas piespīlētās biksītēs un uzrotītos krekliņos. Ainu papildināja arī milzīgas skaņu iekārtas, no kurām vakaros spēlēja ārkārtīgi skaļa mūzika.

Šis brīnišķīgais notikums norisinājās tikai pāris metrus no Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles. No dievnama, kuru uzskata par arhitektūras pērli un kurš jau labu laiku ir viena no pilsētas vizītkartēm.

Starp citu, šo lielisko dievnamu no iznīcības glāba mūsu svētais moceklis arhibīskaps Jānis Pommers. Svētais latvietis, kura pīšļi atrodas šajā pašā dievnamā, labajā nodalījumā.

Ateistiskā padomju vara vēlējās uzspridzināt ēku, bet arhibīskaps Jānis pārcēlās uz dzīvi mitrajā pagrabā un tādējādi izglāba dievnamu. Vara nevarēja uzspridzināt arhibīskapu ar visu dievnamu, jo tas būtu raisījis plašu rezonansi sabiedrībā. Celtni atstāja neskartu, taču vēlāk pārvērta par planetāriju. Pēc neatkarības atjaunošanas mēs visi, pareizticīgie, bet arī tie, kas nav pareizticīgie kristieši, devām savu artavu ēkas atjaunošanā.

Es ļoti ceru, ka mūsu dievnams netraucēja tam dzīves svinēšanas pasākumam, kurš noritēja aiz baznīcas sienām.

Vēlos atvainoties organizatoriem, jo 1875. gadā katedrāles cēlējiem pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka pilsētas centrā, uz satiksmei slēgtās valsts galvenās ielas auros simtiem mašīnu un no skandām dārdēs mūzika. Tieši tāpēc arī ēkas celšanai izraudzījās konkrēto vietu. Likteņa ironija, ka katedrāle nav vienkārša ēka, bet galvenā Latvijas pareizticīgo baznīca. Taču arī tas vēl nekas.

Tas jau nekas, ka svētdien vakara dievkalpojumu pārtrauca skaļā mūzika, kuras dēļ drebēja baznīcas stikli un šūpojās lielās lustras, kuras sver vairākus simtus kilogramu. Tas nekas, ka svētdien atzīmētajos svētkos (kā viens no svētajiem, kura dēļ svētkus svin, ir arī mūsu pašu svētais moceklis Jānis) piekļuve dievnamam bija nobloķēta un ēkai nevarēja piekļūt cilvēki gados un invalīdi, kurus uz baznīcu ved ar automobiļiem.

Tāpat piekļūt nevarēja arī mūsu iemīļotais metropolīts Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs, kas apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni. Augstāko valsts apbalvojumu par ieguldījumu Latvijas Republikas atjaunošanā. Tostarp arī par apgānīto dievnamu atjaunošanu, ieskaitot katedrāli, kurai viņš veltījis savas dzīves desmitgades.

Mūsu arhibīskaps ir cienījamā vecumā, acīmredzot, viņš nespēja tikt cauri par automašīnu rēkoņu sajūsmināto jauniešu pūlim, kas piepildīja ielu. Bet mēs pacietīsim, jo saprotam, cik jauniešiem svarīgs ir serotonīns.

Vēl es tikai vēlējos atvainoties par zvanu skaņu mūsu reliģiskās procesijas laikā. Zvanu skaņa nedaudz pārmāca mašīnu rūkoņu, ienesot disonansi. Taču taisnības labad ir jāpiemin, ka daļai pūļa skaņa iepatikās. Es ievēroju, ka daži pat sāka dejot.

Visā visumā, vēlējos visiem novēlēt vairāk prieka, miera un labestības, bet mūsu pilsētas mēru aicinu padomāt: varbūt tomēr ir vērts šādas sanākšanas kaut kur pārvietot?

Mēs jau labprāt pārvietotu katedrāli, bet tas nav iespējams. Tāda nu, lūk, tā problēma.

Ja nav iespējams pārvietot pasākumu, tad varbūt vismaz skatuvi ar skandām nākamreiz varētu novietot citā ielas pusē, nevis piecus metrus no ieejas katedrālē?

Citādi sanāk, ka mēs 25 gadus ieguldījām, lai mūsu baznīcu atjaunotu, bet mūzika ir tik skaļa, ka nevar zināt, kurā mirklī freskas sašķīdīs vai lustras uzgāzīsies vecmāmuļām uz galvas. Vispār, piedodiet mums par visu. Mēs sagādājam vienas vienīgas problēmas."

DELFI Aculiecinieks

Tags

Gumball 3000 Lasāmgabali Metropolīts Aleksandrs Rīga Trīszvaigžņu ordenis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form