Dambjpurva ezers. Ja cilvēks ratiņkrēslā ierodas no Malienas ielas puses, viņam jāšķērso ļoti izdangātais Kvēles ielas posms, kas tur vispār neizskatās pēc ielas. Turklāt mašīnas tur novietotas haotiski, krustām šķērsām. Atsevišķas stāvvietas invalīdu mašīnām nav.
Apkārt ezeram ir pastaigu taciņa, kas kopā ar spēcīgu palīgu ir izbraucama, bet vairākās vietās ir ļoti smilšaina, turklāt meža malā nopietni traucē koku saknes. Arī pa mizām klāto "Džungļu trasi" ir grūti pabraukt.
Velnezers. Patīkami pārsteidz, ka aptuveni 2/3 celiņu apkārt ezeram ir asfaltēti vai klāti ar bruģi, taču Malienas ielas pusē ir tikai taciņa, turklāt kādā posmā pēc lietus mēdz būt dubļaina.
Bābelītes ezers. Šī ir viena no retajām oficiālajām peldvietām Rīgā, te dežurē pašvaldības policija, taču cilvēkiem ar kustību traucējumiem šī jaukā atpūtas vieta ir absolūti nepieejama! Šim ezeram, kur ir gan piknika vietas, gan daudz kas cits, praktiski nevar piekļūt klāt ne no dzelzceļa uzbēruma puses, ne no Lizuma ielas, ne no Mārkalnes ielas, jo visur celiņi ir nenormāli smilšaini! Šeit akūti nepieciešamas daudzas jo daudzas dēļu laipiņas, bet vislabāk būtu izveidot pastaigu taku no laipiņām visapkārt ezeram un labiekārtot celiņus gar dzelzceļu no abām pārbrauktuvēm Lizuma un Mārkalnes ielās.
Juglas ezers. Vispirms bijām Pāles ielas galā pie Neredzīgo pansionāta. Pāles ielas gals ir ļoti bedrains. Taciņa gar ezera krastu ir aizaugusi, bet pirms 30 gadiem arī šeit (ap 100 tālāk, Strazdumuižas neredzīgo ciemata otrajā pusē) bija iecienīta peldvieta. Ar ratiņiem izbraukt tur nevar. Kāpnes uz pansionāta pusi ir briesmīgā stāvoklī.
Apskatījām arī Juglas ezera krastmalu Berģu pusē. Absolūti nevienā vietā no Brīvdabas muzeja žoga līdz Uguns ielai nav iespējams nobraukt krastmalā, jo visur ir vai nu smilšainas takas, vai stāvas un izdrupušas kāpnes. Taču pati krastmala ir lieliski sakopta un te varētu būt jauka pastaigu taciņa vismaz kilometra garumā. Pašlaik tā pieejama tikai tiem, kas spēj pārvietoties bez citu palīdzības.
Tālāk aiz pļavas gar pansionāta "Ezerkrasti" žogu ir pirms dažiem gadiem izbūvēts ļoti jauks bruģēts celiņš, taču arī līdz tam tikt ir problēma, jo celiņa gali katastrofāli grimst smiltīs, un arī visi ceļi pļavā ir nenormāli smilšaini. Pat asfaltētais ceļš cauri pansionāta teritorijai beidzas vairākus metrus pirms vaļņa, uz kura tikt ir ļoti problemātiski.
Nevienas Juglas ūdenskrātuves tiešā tuvumā nav ne nojumes, ne kafejnīcas, kur varētu iebraukt pēkšņa lietus gadījumā, vai arī, lai paslēptos no pārāk karsējošas saules. Nav padomāts invalīdu automašīnu stāvvietām.
Apeirons šovasar iecerējis pārbaudīt arī citu Rīgas ūdenskrātuvju pieejamību. Ceram, ka ar laiku tās kļūs tikpat jaukas kā "Ķengaraga promenāde", kura ir uzskatāma par pozitīvu piemēru.
Baiba Bicēna, Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons"