"Tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, savā mazdārziņā rakājos pa nosusināto kūdraino augsni.
Savā laikā te esot bijis vispirms ezers, tad purvs, kur vietējie tukumnieki gāzuši savas gružus. Par to liecināja daudzie artefakti - dzelzs, keramikas un māla trauku fragmenti. Rokot vietu akai, uzgāju kaut ko līdzīgu ūdens krānam no dzeltenīga metāla.
To tad vēl padomju laikā, aiznesu uz Rīgas Arheoloģijas un kuģniecības muzeju. Man pateica, ka šim priekšmetam nav nekāda vērtība un nozīme nav saprotama.
Braucot prom no Latvijas, aiznesu savus atradumus uz Tukuma pilsētas muzeju. Cara laika ugunsdzēsēja kokardi un "Rīgas Melnā balzāma" svina blombi muzejs paņēma. Tomēr, dzelteno metāla "krānu" nevarēja paņemt. Jo speciālisti nevarējuši noteikt to nozīmi un izcelsmi.
Es pats par šīs rotas lietas senumu nešaubījos. Par to liecināja rupjā apstrāde, dziļas korozijas pēdas, saules un lāča ķepu atveidojums uz izstrādājuma virsmas.
Pēc publikācijas "Delfi" saņēmu "melno arheologu" un augsti izglītota arheologa slēdzienu, ka priekšmets ir siksnas sadalītājs. Tas lietošanā bija vēlajā dzelzs (vikingu) laikmetā. Tātad priekšmeta vecums ir 800 vai pat tūkstoš gadu.
Aiznesu sadalītāju pie Rīgas sudraba meistariem. Tie veco lietu ieslēdza sudraba turētājā un ievietoja tukšumos dzintaru. Tagad šī senā lieta ir ģimenes relikvija un atgādinājums, ka patiesība ir jāmeklē ilgi un neatlaidīgi," raksta Leons Stiprais.
Aicinām arī citus lasītājus iesūtīt savas relikvijas šeit.
