Arnis Puksts: Vai problēma ir ieročos?
Foto: DELFI

Pēc 19.februāra notikumiem, kad viena indivīda rīcība noveda pie traģiskām sekām, ir uzvirmojusi kaislīga un samērā tendencioza diskusija, kā arī no amatpersonu puses tiek radīta vairāk vai mazāk aktīvas darbības imitācija un simulācija - ar tendenci vismaz vārdos paust atbalstu "stingrākai ieroču apritei".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jo ir noticis gadījums, kad sadzīviskā situācijā cilvēkam dzīvība atņemta ar šaujamieroci, turklāt - legāli glabātu un nēsātu. Līdz ar to, tiek prezumēts, ka ieroču apriti regulējošās normas nevar pasargāt sabiedrību no ieroča pretlikumīgas pielietošanas sekām. Bez tam, sabiedriskā doma jebkurā jomā, kura saistīta ar šaujamieročiem ir īpaši jutīga un uz atsevišķu incidentu, kas saistīts ar šaujamieročiem, reaģē daudz vairāk, nekā uz noziegumiem, kas izdarīti ar citiem rīkiem un kuru sekas nav mazāk traģiskas.

Tomēr, patiesība ir tāda, ka noziegumus izdara un paveic nevis rīki, bet cilvēki - un tas nozīmē, ka ar 100% garantiju pasargāts nevar būt neviens un nekur, un pat tad, ja "uz visu ciemu ir viens nazis, kuru stingri apsargā".

Retorikai: Vai upurim galu galā nav vienalga - nogalināja viņu narkomāns ar nūjas sitienu vai nazi, vai doktorantūras students ar legālu šaujamieroci? Vai trūkstot iespējai iegādāties legālu šaujamieroci, kāds, kuram ir nodoms ar to izdarīt noziegumu, neatradīs iespēju šaujamieroci iegādāties nelegāli? Vai, ja 19.februāra incidents būtu beidzies ar naža dūrienu un upura nāvi, situācija pēc būtības būtu savādāka?

Šādus un līdzīgus jautājumus var saģenerēt desmitiem vai pat simtiem un secinājums ir viens - ierocis nenogalina. Nogalina konkrēts cilvēks, kurš šo ieroci - neatkarīgi no ieroča veida un legālās vai nelegālās izcelsmes - pielieto.

Vai viena indivīda rīcības dēļ, citiem indivīdiem, kuriem ir pamatotas bažas par sociāli-ekonomisko apstākļu izraisītu noziedzības pieaugumu un gan savu, gan tuvinieku drošību apstākļos, kad skaidri ir redzams, ka valsts savus pilsoņus pasargāt nespēj, būtu jāliedz elementārākās pamata tiesības - tiesības uz adekvātu pašaizsardzību?

Vai vidusslāņa pārstāvim, kurš smagajā eksistences cīņā, atļaujas saņemt mazliet vairāk par "statistiski vidējo" 200 LVL mēneša ienākumu slieksni un tādējādi kāda burlaku grupējuma acīs izskatās pēc "iekārojama objekta", ir reālas iespējas sevi kā citādi pasargāt, kā vien ar šaujamieroci?

Protams, populistiski paust, ka var neviens neliedz - jāiet uz sporta zāli, regulāri jātrenējas kādā cīņas mākslā, kabatā jānēsā "baloniņš" un tā tālāk. Taču, aicinu katru pašu padomāt - vai šādi ieteikumi ir reāli ģimenes cilvēkam, kurš pēc smagas darba dienas ar iepirkumu maisiņiem atgriežas kādā no Rīgas guļam rajona kāpņu telpām? Noguris, ar domām par ģimeni un vakariņām?

Protams, šaujamierocis vienmēr nav panaceja, jo ir liela varbūtība, ka to nebūs iespējas likt lietā - tomēr arī niecīga iespēja netikt sakropļotam, izvarotam vai nogalinātam, ir tā vērta, lai šaujamierocis tiktu nēsāts. Jo uzbrucēji paskatoties uz "briļļainu vīreli ar alus vēderiņu", vai "trauslu sievieti", nedomā par nekavējošu un absolūtu upura neitralizāciju - viņi paļaujas uz uzbrukuma upura psiholoģisko "sastingšanu". Un patiesi, vai šādā situācijā šāds upuris reāli spētu pretoties pat vienam tikko no cietuma iznākušam recidīvistam, kurš pirms 15 vai 20 gadiem par jaunībā pastrādāta sevišķi smaga nozieguma paveikšanu nu pašā spēka plaukumā iznācis brīvībā un faktiski atrodas bezizejā (kur iet nav, iztikas līdzekļu nav, psiholoģiski dezorganizēts)? Vai varbūt dažu ar beisbola nūjām, nažiem, kastetēm un citiem rīkiem bruņotu jauniešu "grupiņai", kuras locekļu vadmotīvs ir par karu cenu iegūt dažus latus kārtējās dozas iegādei? Spēj, taču tikai tad, ja potenciālā upura rīcībā ir pietiekoši efektīvi aizsardzības līdzekļi - un šajā gadījumā jāsecina, ka šaujamierocis ir viens no efektīvākajiem pašaizsardzības līdzekļiem.

Protams, savā ziņā arī "galējais" - bet tādēļ jau normatīvajos aktos šaujamieroča pielietošana tiek uzskatīta par galējo līdzekli - un indivīds ar nedeformētu psihi vai pašvērtējumu, parasti spēj atšķirt sadzīviskas situācijas no galējas. Valsts uzdevums būtu noteikt tādu kārtību, lai indivīdi ar deformētu psihi, pie kā pieder arī neadekvāts pašvērtējums, pie legāla ieroča iegādes, glabāšanas un nēsāšanas atļaujas nepiekļūtu. Ja pašreizējā šūmēšanās tendence tiek vērsta šādā virzienā, tad tā ir atbalstāma rīcība.

Diemžēl - ir diezgan pamatotas aizdomas, ka šo, salīdzinoši sarežģītāko, ceļu, aizstās ar citu - daudz vienkāršāku: liegs vai ārkārtīgi sarežģīs pašaizsardzības šaujamieroča iegādes, glabāšanas un nēsāšanas atļaujas iegūšanu visiem. Jo tā ir Latvijas īpatnība - sākotnēji cēlas un labas idejas un koncepcijas tiek realizētas visabsurdākajā veidā un noved pie pilnīgi pretēja efekta.

Ja tiek pieļauta pašaizsardzības ieroču iegāde un glabāšana, bet tiek ierobežota nēsāšana - faktiski netiek novērsta problēma, jo kādam prāta aptumsuma brīdī, nebūs nekādas problēmas pārkāpt normatīvos aktus un ar ieroci, kuru drīkst tikai glabāt, aiziet noskaidrot reālas vai iedomātas problemātiskas attiecības. Savukārt, no otras puses, pašaizsardzības īsstobra šaujamieroča reālā jēga ir iespēja to salīdzinoši netraucēti pārnēsāt, pārvietojoties un veicot ikdienas pienākumus. Ja šāda iespēja nav - īsstobra šaujamierocim īsti nav jēgas, jo telpas un īpašumu efektīvāk var aizsargāt ar garstobra-gludstobra ieroci.

Tā kā valsts nespēj kontrolēt nelegālo ieroču apriti, personai, kura ir izteikti tendēta ieročus iegūt, tos tādā vai citādā veidā arī iegūs un - pielietos. Jo atšķirībā no legālas izcelsmes šaujamieroča, kur pēc ballistiskās ložu un čaulīšu izpētes, iespējams atrast īpašnieku, nelegālas izcelsmes šaujamieroci var vienkārši "iemest Daugavā", vajadzības gadījumā to izmantojot arī pret nozieguma lieciniekiem.

Normatīvie akti šobrīd ir pietiekoši stingri, lai šaujamieroča kārotājs un vēlāk arī īpašnieks, tiktu smalki izsijāts - viena "jaunības kļūda" kāda nozieguma paskatā, alkoholisma vai narkotiku lietošanas radīta saslimšana, un tamlīdzīgi ilgtermiņa "sīkumi", personas tiesībām iegūt ieroci pārvelk treknu svītru. Tāpat, arī ieroča īpašnieks rūpīgi pārdomās, vai lieku reizi labāk tomēr neatturēties no alkoholiska dzēriena baudīšanas, pat bez sēšanās pie stūres - jo, ja ieroča īpašnieks, kura ieroči rātni salikti seifā, tiek aizturēts "cilvēka cieņu pazemojošā stāvoklī", kas, protams, ir stiepjams jēdziens, vismaz uz kādu laiku no ieročiem jāatvadās. Saprātīgs ieroča īpašniek arī visādā veidā centīsies neuzsākt un neeskalēt konfliktus.

Tāpat arī par ieroča nepamatotu pielietošanu vai izmantošanu iestājas tiesiskās sekas, kas vērtējamas kā samērā smagas. Līdz ar to var prezumēt, ka, izņemot atsevišķus indivīdus, par kuru kontroli vajadzētu rūpēties valstij, ieroča īpašnieks ir viens no likumpaklausīgo pilsoņu paraugiem. Un, ja tā nav un kādam ir zināmi pretēji piemēri, tad tā ir tikai šo "zinātāju" bezdarbība, kuras rezultātā pār ieroci valda neadekvātas personas.

Līdz ar to, vēl vairāk ierobežot legālu pašaizsardzībai domātu īsstobra šaujamieroču apriti, jo īpaši tiesības šos ieročus nēsāt, nav leģitīma pamata. Ir tikai subjektīvi un uz emocijām balstīti viedokļi, kurus argumentētās diskusijās var atspēkot ar reāliem faktiem.

Emocionālie faktori, kas šādās diskusijās neizbēgami tiek lietoti, protams, ir pelnījuši izvērtējumu, piemēram - īsstobra šaujamierocis ir radīts nogalināšanai, tātad, indivīds to pērkot, domās jau faktiski kļūst par slepkavu. Jā, protams, īsstobra šaujamieroča izcelsme ir nesaraujami saistīta ar cilvēku nogalināšanu. Tomēr nevajag jaukt cēloņus ar sekām - īsstobra šaujamierocis tiek iegādāts pašaizsardzībai, tātad, pielietošanai apstākļos, kad apdraudēta ir konkrētā indivīda dzīvība, nevis uzbrukumam. Jā, iespējams, ka uzbrucējs var tikt nogalināts. Bet tā ir agresora apzināta izvēle - uzbrukt un izraudzītajam upurim ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums aizsargāties.

Brīva cilvēka neatņemamas tiesības, kuras kvalitatīvi raksturo to, cik indivīds un sabiedrība kopumā ir brīva, visos laikos ir bijušas tiesības nēsāt ieročus. Kādi nu kurā laikā tie bijuši – šobrīd tie ir īsstobra šaujamieroči. Tāpat, kā brīva cilvēka izvēle ir ieročus nenēsāt - taču tā ir apzināta, nevis kāda tirāna vai sistēmas uzspiesta, rīcība.

Tāpat, ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēks ir saprātīga būtne, kura spēj analizēt savu rīcību, rēķināties ar šīs rīcības sekām un uzņemties par to atbildību. Vismaz vairums no cilvēkiem taču tādi ir? Tātad, valsts uzdevums ir nodrošināt, lai brīvi un saprātīgi indivīdi tiek atšķirti no nesaprātīgiem, un pirmajiem ir nodrošinātas visas iespējas sevi aizsargāt.

Visbeidzot par ieroču skaitu - vai tiešām tas ir tas, uz ko vajadzētu koncentrēties? Kāda atšķirība, ka 19.februāra incidentā iesaistītajam šāvējam mājās bija vēl kādi ieroči? Šauts taču tika ar konkrētu ieroci. Normatīvie akti aizliedz personai nēsāt vairāk par diviem ieročiem, bet reāli, nevis mākslas filmās, darboties pat ar diviem ieročiem vienlaicīgi ir diezgan nereāli. Vismaz tik daudz ikvienam, kuram kaut reizi dzīvē ir bijusi iespēja šaut ar īsstobra ieročiem, ir jābūt saprotamam. Tātad, ieroču skaitam mājās, seifā nav pilnīgi nekāda nozīme, ja runa ir par preventīviem pasākumiem 19.februāra incidenta atkārtošanās nepieļaušanā.

Svarīgi ir nodrošināt, lai pat tas viens ierocis nenonāktu neadekvātas personas rīcībā!

Atliek vien cerēt, ka konkrētā šūmēšanās un darbības imitācija, kā arī iespējamā darbība, būs vērsta pareizā virzienā, un mūsu brīvība netiks ierobežota vēl vairāk. Aicinu katram saglabāt kritisko spriestspēju, analizēt argumentus un notikumus, cēloņu un seku kopsakarības un tikai tad izdarīt secinājumus. Un tikai tad - bļaut, paziņot, rakstīt un veikt citas darbības, kas raksturīgas domājošās būtnes - cilvēka - savstarpējai komunikācijai...

DELFI Aculiecinieks
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form