No elektroenerģijas sadārdzināšanās visvairāk cietīs tieši cilvēki ar invaliditāti.
Te jāņem vērā, ka, salīdzinājumā ar pārējiem cilvēkiem, personas ar invaliditāti ir zaudējuši cilvēkiem pašu dārgāko – veselību. Tādējādi viņu izdevumi veselības aprūpei, medikamentiem, kā arī elektroenerģijas patēriņam šajās ģimenēs ir ievērojami lielāks.
Turklāt no nelaimes auto avārijā vai citā negadījumā, vai negaidītas slimības dēļ, nav pasargāts neviens. Elektroenerģijas straujais sadārdzinājums ir gluži vai sods par invaliditāti!
Daudzi cilvēki ar ļoti smagu un smagu invaliditāti, kā arī bērni ar invaliditāti, ņemot vērā viņu smago veselības stāvokli un mazkustīgo dzīvesveidu, daudz laika pavada mājās, gultā,( viņu skaits ir salīdzinoši neliels). Tādējādi viņi daudz patērē elektroenerģiju, skatoties televizoru, izmantojot datoru, faksu, telpu apgaismojumu, radio, kā arī dažādu fizioterapijas un neredzīgo cilvēku tehnisko palīgierīču, elektriskās apsildīšanas, elektriskās plīts, tējkannas, kā arī citu ierīču darbināšanai.
Lūdzam valdību papildināt esošo patērētās elektroenerģijas piešķiramo atvieglojumu saņēmēju sarakstu ar šādām iedzīvotāju grupām:
1.Ģimene, kurā ir bērns ar invaliditāti vai cilvēks ar 1. invaliditātes grupu.
2.Ģimene, kurā ir vairāki cilvēki ar invaliditāti.
3.Vientuļš cilvēks ar invaliditāti, kura apgādībā ir bērns.
4.Vientuļš cilvēks ar invaliditāti vai vientuļš vecuma pensionārs, kuri dzīvo vieni.
Daudzi iedzīvotāji ir izmisumā, ka nevar samaksāt par sadārdzinātiem komunālajiem maksājumiem, apkuri, medikamentiem, veselības aprūpes pakalpojumiem, endoprotezēšanas operācijām sāpošo locītavu nomaiņai. Lai to izdarītu, ir jāstāv milzīgā rindā, kurā ir ap 20 000 cilvēku, no kuriem liela daļa varētu pat atgriezties darba tirgū. Milzīgas summas aiziet par dārgo dienas maksu slimnīcās un dārgo maksu par ģimenes ārsta mājas vizīti, izmeklējumiem, speciālistiem, pārtiku, kā arī citiem tēriņiem.
Invalīdiem nav pieejami jaunākās paaudzes efektīvāki medikamenti, kā tas ir kaimiņvalstīs.
Pēdējos sešos gados cilvēku ar invaliditāti skaits pieaudzis par 40000 cilvēku. Turklāt mirstība ir augsta, ja salīdzina ar ES vidējo līmeni.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija pievienojās ANO Invalīdu tiesību deklarācijai un solīja ANO Ģenerālajai Asamblejai nepasliktināt cilvēku ar invaliditāti stāvokli.
Kaut gan toreiz stāvoklis ekonomikā bija daudz smagāks un budžetā ieņēmumi bija vairākas reizes mazāki, 1992.gadā valdība un deputāti pieņēma likumu "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību".
Toreiz valsts apmaksāja cilvēkiem ar smagu invaliditāti ārstniecību ambulatori, slimnīcās, rehabilitācijas iestādēs (lai saņemtu šos pakalpojumus, iepriekšējā Saeimā, kad Sociālo un darba lietu komisiju vadīja J.Stalidzāne, tika pieņemta diskriminējoša norma pēc vecuma pazīmes, pret ko iebilda toreizējais Tiesībsargs R.Apsītis un ITAC), zobārstniecības un zobu protezēšanas pakalpojumus, pat vitamīnus, kā arī braukšanu sabiedriskajā transportā visā Latvijas teritorijā. Laikus invalīdi tika nodrošināti ar nepieciešamajiem tehniskajiem palīglīdzekļiem un to remontu, invalīdu uzņēmējdarbībā bija noteiktas visas nodokļu.
Latvijā veselības aprūpes finansējums ir viens no vismazākajiem ES, bet pacienta līdzmaksājumi ir vieni no lielākajiem. Salīdzinājumā ar kaimiņiem, Latvijā ārstniecība slimnīcās un ģimenes ārsta mājas vizīte ir ievērojami dārgāka. Kompensējamo zāļu finansējums uz vienu iedzīvotāju ievērojami atpaliek no Igaunijas, Lietuvas un ES vidējā līmeņa.
