Biologa atbilde biologam: Kā patiesībā tiek noteikta cilvēka dzimumidentitāte un seksuālā orientācija?
Foto: stock.xchng

"Neirobioloģiskā smadzeņu dzimuma veidošanās teorija ir vispopulārākā zinātniskā teorija, kas izskaidro, kā veidojas dzimumidentitāte (sajūta, ka esi vīrietis vai sieviete) un seksuālā orientācija (heteroseksualitāte, homoseksualitāte un biseksualitāte)," raksta BSc. biol. Aivars Cīrulis, Upsalas Universitātes maģistrantūras students.

"Šī teorija galvenokārt balstās uz dzimumhormonu lomu embrionālajā attīstībā, taču arī citiem faktoriem ir būtiska nozīme, piemēram, ģenētiskiem un epiģenētiskiem. Embrionālajā attīstībā augļa smadzenes attīstās pēc vīrišķā tipa tiešā testosterona ietekmē, vai pēc sievišķā tipa šī hormona trūkuma dēļ.

Pirms smadzeņu diferenciācijas procesa notiek dzimumorgānu diferenciācija (6.-12. grūtniecības nedēļa). Zēna sēklinieki producē testosteronu, taču papildus tam testosteronu ir nepieciešams arī pārvērst dihidrotestosteronā, ko veic enzīms 5α-reduktāze, lai pilnībā attīstītos vīrišķie dzimumorgāni. Turpretī sievišķo dzimumorgānu attīstība dzemdē notiek galvenokārt androgēnu trūkuma dēļ. 

Tad, kad dzimumorgānu diferenciācija ir beigusies, noteikta pēc Y hromosomas (SRY saukts arī par TDF – dzimumnoteicošais gēns) klātbūtnes vai neklātienes, nākamā lieta, kas jādiferencē, ir nervu sistēma (g.k. smadzenes), pamatā caur dzimumhormonu (testosterona, estrogēnu un progesterona) ietekmi. Smadzeņu dzimumdiferenciācijas process veido pastāvīgas izmaiņas smadzeņu struktūrās un funkcijās caur neironu veidošanos un vidi, tās plašākajā nozīmē.

Neirona apkārtējā vide ir veidota no apkārtesošajām nervu šūnām un bērna cirkulējošajiem hormoniem, kā arī no hormoniem, barības vielām, medikamentiem un citiem ķīmiskiem savienojumiem, kas ieiet embrija asinsrites sistēmā caur māti (kopā ar ģenētisko kodu visiem šiem faktoriem var būt paliekošs efekts uz smadzeņu dzimumdiferenciāciju). 

Kāpjošie dzimumhormonu līmeņi pubertātē aktivē neironu vadītājceļus, kas izveidojās embrionālajā attīstībā, kā arī rakstura iezīmes un psihiatriskās slimības. Šo smadzeņu diferenciēšanās paradigmu izveidoja Čārlzs Fēnikss ar kolēģiem (Phoenix et al., 1959), kas pētīja jūrascūciņu seksuālo uzvedību, kad to embrionālajā attīstībā mātei tika injicēts testosterona propionāts. Fēnikss ar kolēģiem novēroja, ka pieaugušā vecumā prenatālu dzimumhormonu manipulāciju veidā iegūtas sievišķās jūras cūciņas piekopa vīrišķajiem īpatņiem raksturīgo "mounting" (akts, kad vīriešu kārtas dzīvnieks lec virsū mātītei no mugurpuses un ir gatavs sākt pārošanos) seksuālo uzvedību.

Viņi bija ieguvuši biseksuālas un hermofrodītas jūras cūciņas (atkarīgs no androgēnu pievienošanas laika, daudzuma un indivīda (organisma) atbildes uz to). Viņi pierādīja to, ka prenatālai sievišķo īpatņu pakļaušanai testosteronam ir nesalīdzināmi lielāka ietekme uz seksuālo uzvedību kā postnatālai un ka šīm organizatoriskajām izmaiņām nervu sistēmā ir paliekošs efekts. 

Taču mūsdienās ir zināms, ka hormoni nav vienīgie faktori, kas piedalās smadzeņu dzimumdiferenciācijas procesā. Arī ģenētiskajiem faktoriem ir milzīga loma, ko pierāda fakts, ka dažas embrionālās žurku smadzeņu šūnas pārcieš dzimumdiferenciācijas procesu arī tad, ja audu kultūrā nav dzimumhormonu. Pastāvot vairāki kandidātgēni - 50 gēni tiek ekspresēti dažādos līmeņos smadzenēs vīrišķajos un sievišķajos augļos (11 Y hromosomas gēni tiek ekspresēti vīrišķo augļu smadzenēs, turklāt daži no šiem gēniem turpina ekspresēties arī pieaugušu vīriešu smadzenēs).

Pavisam nesen 2014. gadā publicēts līdz šim lielākais pētījums, kas meklēja konkrētu hromosomu apgabalu saistību ar vīriešu seksuālo orientāciju, apstiprināja iepriekšējos pētījumos uzrādīto X hromosomas garā pleca 28. iecirkņa (Xq28) un 8. hromosomas iespējamo lomu vīrieša seksuālās orientācijas izveidē. Tālāki pētījumi vieš cerības atklāt konkrētus gēnus, kas ir atbildīgi par seksuālās orientācijas izveidi. Mūsdienās tiek runāts arī par epiģenētiskiem faktoriem, kuriem, domājams, ir būtiska loma smadzeņu dzimumdiferenciācijas procesā. Netieši pētījumi liek domāt, ka arī mātes imūnreakcija spēlē lomu galvenokārt attiecībā uz zēniem (Y hromosomu).

Iespējamais molekulārais mehānisms, kas varētu izskaidrot fenomenu, kad katrs vecākais bioloģiskais brālis par 33% palielina iespēju būt gejam, ja esi labrocis (vecāko brāļu efekts jeb brāļu dzimšanas kārtas efekts) ir aprakstīts (Bogaert, Skorska, 2011). Šī imunoloģiskā hipotēze balstās uz to, ka pēc katra zēna, kas piedzimst, mātei veidojoties imunoloģiskā atmiņa un atbildes reakcija, kas "uzbrūk" nākamajiem vīrišķajiem augļiem, lai sevi pasargātu no vīrišķajiem faktoriem (piem., testosterona), ko producē šis auglis mātes iekšienē, izjaucot mātes hormonālo līdzsvaru. Tādā veidā šī mātes imunoloģiskā iejaukšanās hipotētiski var traucēt vīrišķā augļa smadzenēm uzņemt testosteronu, lai tās pilnībā vīrišķotos.

Arī citi faktori ietekmē smadzeņu dzimumdiferenciāciju. Dažādās smadzeņu struktūras, kas rezultējas no hormonu darbības un smadzeņu šūnu rašanās, tiek uzskatītas par bāzi dzimumatšķirībām smadzeņu anatomijā un funkcionalitātē, uzvedībā, dzimumidentitātē, dzimumu lomās, seksuālajā orientācijā un dzimuma atšķirībās izziņas spējās un agresivitātē. 

Tātad, atsaucoties uz šo konceptu, dzimumidentitāte (sajūta, ka esi vīrietis vai sieviete), seksuālā orientācija un citas rakstura (uzvedības) iezīmes tiek ieprogrammētas, kamēr mēs joprojām atrodamies dzemdē. Nav pierādījumu tam, ka sociālajai videi pēc dzimšanas būtu ietekme uz dzimumidentitāti vai seksuālo orientāciju, to pierāda fakts, ka homoseksuālās ģimenēs adoptēto bērnu attīstība ir principā identiska, salīdzinot ar adoptētajiem bērniem heteroseksuālajās ģimenēs.

Taču saistībā ar smadzeņu dzimumdiferenciācijas procesu pagaidām ir daudz neskaidrību, jo izskatās, ka to ietekmē daudz un dažādi faktori un atsevišķos gadījumos tie var būt stipri atšķirīgi. Iegūtie dati par ģenētisko un hormonu faktoru neatkarīgo ietekmi uz dzimumidentitāti tomēr ir atšķirīgi un tādējādi nevar sniegt pārliecinošu informāciju par pamatā esošo etioloģiju, kā arī jautājums, līdz kādai pakāpei ieprogrammēšanas process embrionālajā attīstībā var noteikt, piemēram, seksuālo orientāciju, arī paliek atklāts. 

Svarīgi ir ņemt vērā to, ka mūsu smadzeņu parametri ir pietiekoši individuāli, lai sarežģītu neapšaubāmu atšķirību noteikšanu starp dažādām cilvēku grupām. Mēs, vismaz pagaidām, nevaram runāt par konkrētām dzimumam raksturīgām struktūrām smadzenēs, kā, piemēram, lietot terminus transseksualitātes vai homoseksualitātes centrs smadzenēs."

Literatūra, ko iesaka raksta autors:

Blanchard R. 2012. A possible second type of maternal-fetal immune interaction involved in both male and female homosexuality. - Archieves of Sexual Behavior, 41: 1507–1511.

Bogaert A.F., Skorska M. 2011. Sexual orientation, fraternal birth order, and the maternal immune hypothesis: a review. - Frontiers in Neuroendocrinology, 32: 247–254.

Cantor J.M., Blanchard R., Paterson A.D., Bogaert A.F. 2002. How many gay men owe their sexual orientation to fraternal birth order? - Archives of Sexual Behavior, 31: 63–71.

Farr R.H., Forssell S.L., Patterson C.J. 2010. Parenting and child development in adoptive families: does parental sexual orientation matter? - Applied Developmental Science, 14: 164–178.

Matsuda K.I., Mori H., Kawata M. 2012. Epigenetic mechanisms are involved in sexual differentiation of the brain. - Reviews in Endocrine and Metabolic Disorders, 13: 163–171.

McCarthy M.M., Auger A.P., Bale T.L., De Vries G.J., Dunn G.A., Forger N.G., Murray E.K., Nugent B.M., Schwarz J.M., Wilson M.E. 2009. The epigenetics of sex differences in the brain. - The Journal of Neuroscience, 29(41): 12815–12823.

Ngun T.C., Ghahramani N., Sįnchez F.J., Bocklandt S., Vilain E. 2011. The genetics of sex differences in brain and behavior. - Frontiers in Neuroendocrinology, 32: 227–246.

Phoenix C.H., Goy R.W., Gerall A.A., Young W.C. 1959. Organizing action of prenatally administered testosterone propionate on the tissues mediating mating behavior in the female gunea pig. - Endocrinology, 65: 369–382.

Purves D., Augustine G.J., Fitzpatrick D., Hall W.C., LaMantia A.S., White L.E. 2012. Neuroscience 5th ed. Sunderland (MA): Sinauer Associates, Inc. 759 pp.

Reinius B., Jazin E. 2009. Prenatal sex differences in the human brain. - Molecular Psychiatry, 14: 988–989.

Rice W.R., Friberg U., Gavrilets S. 2012. Homosexuality as a consequence of epigenetically canalized sexual development. - The Quarterly Review of Biology, 87: 343–368.

Sanders A.R., Martin E.R., Beecham G.W., Guo S., Dawood K., Rieger G., Badner J.A., Gershon E.S., Krishnappa R.S., Kolundzija A.B., Duan J., Gejman P.V., Bailey J.M. 2014. Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation. - Psychological Medicine, doi:10.1017/S0033291714002451.

Savic I., Garcia-Falgureas A., Swaab D.F. 2010. Sexual differentiation of the human brain in relation to gender identity and sexual orientation. - Progress in brain research, 186: 41–58.

Swaab D.F. 2004. Sexual differentiation of the human brain: relevance for gender identity, transsexualism and sexual orientation. - Gynecological Endocrinology, 19: 301–312.

Swaab D.F. 2007. Sexual differentiation of the brain and behavior. - Best Practice & Research Clinical Endocrinology & Metabolism, 21: 431–444.

Cīruļa raksts sekoja pēc bioloģijas doktora Jēkaba Raipuļa apcerējuma.

Sūtiet savas reportāžas un saņemiet balvu - dāvanu karti "Galactico" 30 eiro vērtībā. Foto un video gaidām epastā aculiecinieks@delfi.lv, vai arī izmantojiet nereģistrētajiem autoriem reportāžu iesniegšanai paredzēto formu!

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form