Biologs par homoseksuālismu: 'Dažiem daba ir nodarījusi pāri'
Foto: F64

"Mēs lasām lepnuma pilnu politiķa atzīšanos par savu seksuālo orientāciju, kas diez vai saistīti ar viņa tiešajiem pienākumiem darbā un būtiski atšķiras no viņa partijas un valdības solījumiem vēlētājiem. Mēs lasām atklātās vēstules par to kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē," raksta bioloģijas doktors Jēkabs Raipulis.

"Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: "Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības". Savukārt, ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.

Jau pašā jautājuma nostādnē, ja tu atzīsti praidu un partnerattiecības, tu esi progresīvs, demokrātisks, eiropeisks, iecietīgs, ja nē – reakcionārs, progresa nīdējs, ir noliegta iespēja izteikt argumentus, kas veicinātu sapratni, un virzību uz konsensu, uz ko itin kā aicina LTGB pārstāvji.

Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga.

Turpinājumā neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par "savām tiesībām".

1. "Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība". Populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8 – 12% homoseksuāli orientētu cilvēku. Tātad Latvijā to it kā esot 200 000. Tas ir mazticami. Turklāt kaut ko apgalvot par Latviju nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi. Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9% cilvēku, 88 nākamajās pēc lieluma pilsētās – 4,2%, nelielās pilsētiņās ap 2%, laukos – zem 1%. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1 – 2%. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1% geju, 0,3% lesbiešu, Somijā – 0,9% geju, 0,5% lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.

2. "Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms "kā acu krāsa"". No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t.i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai – tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sankt-Pēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7% vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6%, vecumā no 55 līdz 74 – 1,3%. Faktiski, tikai ap 1% cilvēku ir ar iedzimstošu, vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes.

Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.

Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi – kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālām negācijām – alkoholismu, zagšanu u.c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas ir noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija (bet ne visu). Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad, realizējoties dzimumu nosakošajai ģenētiskajai informācijai, veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju. Pētījumos ir konstatēts, ka grūtniecēm, kuras iznēsājot bērnu ir lietojušas fenobarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju.

Nākamais normālu dzimumorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais – sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.

Stabilu ģimeņu samazināšanās arī ir viens no homoseksuālās ievirzes veicinātājiem. Tas īpaši attiecas uz zēniem. Zēni, kas auguši tikai ar mammu, jūt vajadzību pēc vīrieša klātbūtnes vīrieša sabiedrības. Tādēļ šādu zēnu, jaunieti ir viegli piesaistīt un pakļaut savām iegribām.

3. "Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām." To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā, līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību (noviržu no normas) skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla. Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām – sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība. Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir drīzāk psihiskas dabas parādība, t.i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.

Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t.i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980. gada diagnožu sarakstā (DSM – III) ir minēta "distonā homoseksualitāte". (Distonija – psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.)

4. "Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav". Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (cietumi, izolētas armijas daļas u.c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus tika konstatēts, ka 35% no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā – vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju. Nesenajos pētījumos par bērnu, kas auguši viendzimuma pāru ģimenē tikai 60 – 70 % atzina par pilnīgi heteroseksuāliem, pretstatā 90% normālās ģimenēs augušiem.

5. "Homoseksuālisms nav ārstējams." Atsevišķos gadījumos pašreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs. Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga. Ja homoseksuālisms ir iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā – "nav ārstējams" – ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15% sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76% transvestītu nekad nav griezušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.

6. "Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili". Arī šis apgalvojums nav patiess. Seksuālās attiecības geju pāra starpā ir ļoti lielā mērā gadījuma rakstura. Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24% geju un 43% lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija 4 gadi.

7. "Homoseksuālistu pieņemtie bērni ne ar ko neatšķiroties no heteroseksuālajās ģimenēs augušajiem". Arī šim apgalvojumam ir grūti piekrist. Gadu simtiem audžu bērnu audzināšana allaž ir bijusi saistīta ar dažādām problēmām. Kā var izdarīt secinājumus no pavisam vēl nedaudzajiem homoseksuālajās ģimenēs augušo bērnu novērojumiem, ka te viss ir normāli? Tomēr jau šobrīd pieejamie fakti rāda visai atšķirīgu, satraucošu ainu. Pētījumā, aptaujājot 3000 pilngadīgu respondentu, kuru vecākiem bija viendzimuma seksuālās attiecības, slimojuši ar venēriskajām slimībām bija 25% reespondentu, pretstatā 8% no normālām ģimenēm, 19% vērsušies pie psihiatra, pretstatā 9% no normālām ģimenēm, 24% ir plānojuši izdarīt pašnāvību, pret 5% heteroseksuālās ģimenēs augušiem, seksuālo vardarbību bērnībā cietuši 31% uzaugušo ar mammu lesbieti un 25% ar tēvu geju, salīdzinājumā ar 8% heteroseksuālo vecāku bērniem. Turklāt arī nemaz tik daudz geju un lesbiešu pāru neaudzina bērnus, ja arī tas ir iespējams. Piemēram, ASV tikai 21,7% no lesbiešu pāriem audzina bērnus, un tikai 5,3% no geju pāriem audzina bērnus.

Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir "nevainīga". Šis jautājums tiek saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un tiek nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.

7.1. Par bīstamākajām homoseksuālisma sekām varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10% no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10% heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4 -5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.

Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu "demokrātiskajiem iekarojumiem" – indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u.c. Nav dzirdēts, ka islama valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islama kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir –" jā!", tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā, ja atbilde ir – "nē!", tad, protams, lai viss iet savu ceļu – pretī iznīcībai.

7. 2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S.Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) "izgāja caur viņa gultu", ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt – neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija ir bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.

7.3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības – nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u.c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa pilnīga atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām.

Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība. Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.

Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu, un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.

Visticamāk homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem – daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem – ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības, lieluma mānija: "mēs – homoseksuālisti – visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli utml.". Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības "auru".

7.4. Pret praida organizēšanu varētu minēt vairākus argumentus. Daudziem cilvēkiem tas rada estētisku nepatiku. Tas izraisa arī neveselīgu ažiotāžu un konfrontāciju, pret kuru it kā iestājas praida organizētāji. Kā biologs nevaru noliegt, ka dažiem daba ir nodarījusi pāri. Bet ar to nevajadzētu lepoties. Apmēram tik pat, cik bioloģiski homoseksuāli orientēto, ir arī gultā čurātāju, bet viņi neiet praidā. Kaut gan kā kādā anekdotē paironizēts, ka pēc attiecīgas psiholoģiskās apstrādes gultā čurātājs par to nekaunas, bet sāk ar to lepoties.

Ja praida organizētāji nopietni gribētu veicināt sabiedrības izpratni par sevi, tad daudz lielāku efektu dotu palīdzība trūcīgajām ģimenēm bērnu audzināšanai un bērnu namiem. Nav šaubu, ka ģimenēm ar bērniem ir vajadzīgs daudz vairāk naudas ikdienai, kā tiem, kuri visus līdzekļus var tērēt tikai savām vajadzībām. Vienkāršs aprēķins rāda, ja katrs no homoseksuāli orientētajiem (bet to – saskaņā ar homoseksuālistu propagandu – esot 200 000!) ziedotu tikai 100 EUR gadā, jau sanāktu 20 miljoni, kas ir nozīmīga summa trūcīgo ģimeņu un bērnunamu atbalstam. Pēc savāktās naudas daudzuma beidzot varētu arī precīzāk noteikt, cik tad homoseksuāli orientēto īsti ir Latvijā.

Iespējams gan, ka praida organizēšana, gan prasība, lai speciāli likumā paredz, ka homoseksuālismu nedrīkst diskriminēt, gan partnerattiecību legalizēšanas prasība u.c. aktivitātes ir tīri psiholoģiskas dabas. Tā ir vēlme kaut kā kompensēt tos zaudējumus, ko rada nerealizētie pamatinstinkti. Filozofs un psihologs Ē.Froms "Mīlestības grāmatā" raksta: "Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījuma pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti, tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes..."

7. 5. Visbeidzot, cik tad zemu var nolaist morāles un tikumības latiņu? Savulaik nosodītā prostitūcija (gan homoseksuālā, gan heteroseksuālā) zeļ un plaukst. Meklējot kaut kādu šķietami "dievišķo seksuālo baudu" var izrādīties, ka neviena perversija nav noraidāma. Pedofili cīnās par savām tiesībām, gana pārliecinoši argumentēdami, ka agrīna bērna ievadīšana seksuālajā dzīvē ir ļoti vēlama, turklāt īpaši labi, ja to dara paši vecāki utt. Homoseksuāli orientētie gan apgalvo, ka viņiem nav nekāda sakara ar pedofiliju. Bet ejot to pašu sabiedriskās domas apstrādāšanas ceļu, kādu iet homoseksuāļi, arī pedofili, izmantojot cilvēktiesību argumentu, indivīda brīvību un neaizskaramību, var izkarot savas vēlmes apmierināšanas tiesības. Nav nekā tāda, ko demokrātijas, progresa un cilvēka brīvību vārdā, līdzīgi kā komunisma vārdā, attiecībā uz tikumību un morāli nevarētu atmest vai pārkāpt. Vienīgais, kas mūsdienu liberālajā sabiedrībā šķiet svēts un neaizskarams, ir nauda un manta.

Nereti par homoseksuālisma pozitīvajiem efektiem pieskaita pārapdzīvotības samazināšanu uz Zemes. Taču šāds apgalvojums ir aplams. Rietumu liberālā attieksme pret ģimeni un seksa nodalīšana no reproduktīvās funkcijas ir novedusi pie situācijas, ka šādu attieksmi kultivējošo zemju iedzīvotāji neatražo sevi. Depopulāciju šajās zemēs aptur tikai iebraucēji no valstīm, kur ir pārapdzīvotība – augstās dzimstības dēļ. Taču tas neglābs situāciju. Ja mēs ceram, ka šie iebraucēji pārņems mūsu (ne)tikumus un priekšstatus, tad nākamajās paaudzēs viņi tāpat neatražos sevi. Ticamāk gan, ka ienācēji, sasniedzot kādu noteiktu kritisko daudzumu, vairs nepakļausies ne savas izcelsmes zemes likumiem un tikumiem (ko redzam jau ne vienā vien Eiropas valstī), nedz arī Eiropas vērtībām, bet dzīvos pēc savas izpratnes, kur nebūs vietas demokrātijai un indivīda brīvībai, ar ko mēs tā lepojamies.

Vienīgais risinājums, lai saglabātu to, kas ir sasniegts cilvēka tiesību, brīvību un sociālā nodrošinājuma jomās, ir: uzņemties pienākumu sevi atražot, turklāt – gan fiziski, gan garīgi.
Runājot par to, ko cilvēks drīkst vai nedrīkst, kas ir pareizi un nepareizi, kas ir veselība un kas patoloģija, vajadzētu tomēr balstīties uz pagātnes pieredzi un atziņām, kas ļāvušas cilvēcei izdzīvot un sasniegt pašreizējo stāvokli.

Es nekādā veidā negribu aizskart tos, kuriem ir homoseksuālās tieksmes. Es vēršos pie ideologiem, kas nezin kādu apsvērumu dēļ cenšas homoseksuālismu izcelt kā kaut ko īpašu. Šāda īpaša attieksme un ačgārna vērtību izpratne ir bijusi raksturīga arī citām sabiedrības parādībām. Homoseksuālisms ir tikai labs piemērs tam – kā apstrādājot ļaudis ar cilvēktiesību, progresa un plurālisma saukļiem var ietekmēt sabiedrisko domu. Bīstamākais šajā homoseksuālisma propagandētāju aktivitātēs ir pašiznīcināšanās ideoloģija, dzīvības neturpināšanas ideoloģija, nākotnes akluma ideoloģija. "Ja mums ir labi, kāda mums daļa par to, kas notiks pēc mums?" Ja par praida aizliegšanu tiek apgalvots, ka lūk tā – apspiežot brīvību – nāca pie varas nacisti, tad es varu apgalvot pretējo: pārlieku liberālā un iecietīgā attieksme pret nacistu ideoloģiju un savlaicīga tās neapturēšana, ļāva šai totalitārajai ideoloģijai pārņemt lielu daļu Eiropas.

Sugas saglabāšanas vajadzība (instinkts) ir ielikta ikvienā dzīvībā un – par laimi – mēs to nevaram ar prātu pilnībā atcelt. Taču, ja to sākam interpretēt pēc savām izdomātām un vāji pamatotām prioritātēm, mēs varam kļūdīties. Mūsdienās notiek mēģinājumi vienas vai nedaudzu paaudžu laikā ar savu ierobežoto prātu izdomāto likt par pamatu visu cilvēku uzvedības regulēšanai. Taču cilvēce ir pastāvējusi tūkstošiem paaudžu. Noliedzot cilvēces pastāvēšanas laikā pārbaudītās vērtības, mēs varam izdarīt liktenīgu kļūdu.

Cilvēka izvirzīšana visa centrā un visam pāri, nerēķināšanās ar citām dzīvajām būtnēm un dabas likumiem, noved pie ačgārnībām. Arī mūsdienu sabiedrībā izplatītais pārspīlētais egocentrisma un seksuālās visatļautības kults atgādina šādu aprobežotu izpratni. Cilvēka uzskatīšanu par "pasaules nabu" iespējams nāksies nomainīt ar pieeju, kas individuālismu līdzsvarotu ar sabiedrības labuma un dabas likumu respektēšanu.

Nevajadzētu būt tik pašpārliecinātiem un noliegt tos dabas likumus, kas miljoniem gadu ir bijuši pamatā dzīvās dabas attīstībai, kā arī noliegt tos sabiedrības likumus, kas gadsimtiem ilgi noteikuši indivīda uzvedību, lai varētu pastāvēt sabiedrība. Mēs varam daudz ko ignorēt un izdomāt, bet tikai tas mums nāks par labu, kas nerunās pretī dabas likumiem. Rakstnieks un dabaszinātnieks J.V.Gēte ir teicis: "Daba jokus nepazīst; tā vienmēr ir patiesa, tai vienmēr ir taisnība; kļūdas un maldi nāk no cilvēkiem."."

Sūtiet savas reportāžas un saņemiet balvu - dāvanu karti "Galactico" 30 eiro vērtībā. Foto un video gaidām epastā aculiecinieks@delfi.lv, vai arī izmantojiet nereģistrētajiem autoriem reportāžu iesniegšanai paredzēto formu!

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form