Dabas draugs kūlas dedzinātājus aicina 'dedzināt riepu'
Foto: Shutterstock

Klāt pavasaris. Tam kā neatņemama sērga līdzi nāk arī kūlas dedzinātāju atmošanās no ziemas miega. Skumji, bet šādu indivīdu parādīšanās pavasarī ir tāda pati nenovēršama aksioma kā tas, ka katru gadu Ziemassvētki būs decembrī, Līgosvētki jūnijā vai Lieldienas pavasarī. Ik gadu kūlas ugunsgrēku nodarītais posts tiek uzskaitīts dažādos drūmos statistikas datos, tādā veidā atkal atgādinot iedzīvotājiem par uguns nodarīto postu. Tomēr nekas nemainās...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Problēma ir tajā, ka cilvēki reti aizdomājas par savas rīcības sekām. Kūlas dedzināšanas apkarošanā tikai retais kā argumentu min dabas daudzveidības saglabāšanu. Kūlas dedzināšana dabai atņem tās bioloģisko daudzveidību, iznīcina vērtīgus augus, kukaiņus un mazos dzīvniekus, un putnu ligzdas. Cieš augi, dzīvnieki un Latvijas zaļā rota – meži.

Savā ziņā šeit izpaužas cilvēka egoisms – šobrīd meži ir, putni čivina, tātad viss ir kārtībā. Bet vai kāds aizdomājas par to, kas sagaidīs nākamās paaudzes? Lika pagaidīt! Labāk ietaupīt pāris eiro, dedzinot kūlu, nevis rudenī nopļaut zāli vai elementāri savest kārtībā savu īpašumu. Tātad, ja dabas saglabāšana piromāniem nešķiet kā pietiekams arguments, tad, iespējams, cilvēku izglītošanas nolūkos, vajadzētu spiest uz viņu dziļākajām jūtām (lasi: maciņu).

Likums paģēr, ka par kūlas dedzināšanu var uzlikt naudas sodu fiziskajām personām 280 līdz 700 eiro. Savukārt par zemes apsaimniekošanas pasākumu neizpildīšanu un zāles nepļaušanu, lai novērstu kūlas veidošanos, uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 140 līdz 700 eiro, bet juridiskajām personām - no 700 līdz 2900 eiro. Vai tas ir pietiekami? Statistika rāda, ka nē. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) apkopoja datus par pagājušo gadu – Latvijā 2013.gadā izdegušas teritorijas teju 2000 hektāru platībā.

2013.gadā 70% kūlas ugunsgrēku notika pašvaldībām piederošajās teritorijās, tāpēc 2013.gada rudenī, lai censtos mazināt šīpavasara draudus, VUGD spēra soli uz priekšu un ieteica apzināt neapsaimniekotos un nenopļautos zemes gabalus, saukt pie administratīvās atbildības šo zemes gabalu īpašniekus (valdītājus) un ievietot attiecīgo informāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.

Vai tas ir palīdzējis? Grūti spriest... 15.marta rītā, izlasot ziņu virsrakstus, biju pamatīgi šokēts – "Vakar Latvijā reģistrēti 203 (!) kūlas ugunsgrēki". Pēc tam uzsniga sniegs, viss nedaudz norima, tomēr pēc teju 2 nedēļām nākamais trieciens – "Raunā degusi kūla 40 ha platībā". Aiz skaļā virsraksta seko piebilde: "Kopumā aizvadītajā diennaktī valstī dzēsti 122 ugunsgrēki, sausā zāle degusi 92 reizes, liecina VUGD apkopotā operatīvā informācija." 122 reizes? Skaitlis šķiet pat neticams.

Tātad, arī iepriekš pieminētā iniciatīva daļu cilvēkus nav vedusi pie prāta. Ja sodi ir par mazu, tad varbūt vajadzētu pievērsties zemes gabalu īpašnieku lielākajai medus maizei, Eiropas Savienības (ES) naudai. 

Tāpēc pozitīva ir VUGD turpinātā iniciatīva, informējot Lauku atbalsta dienestu (LAD) par kūlas degšanas vietām. Šo zemju īpašniekiem par lauku nesakopšanu un kūlas degšanu tiek samazināts ES mazāk labvēlīgo apvidu maksājums. Neskatoties uz represijām, varbūt vajadzētu pielietot vēl drastiskāku pieeju un nogriezt skābekli finansējumam vispār? Ja nerūpējies par savu īpašumu, tad par kādiem finansējumiem vispār var būt runa? Skan necilvēciski un barbariski, taču pieredze rāda, ka cilvēki ar galvu sāk domāt tajā brīdī, kad ir par vēlu.

Tajā pašā laikā manāma pozitīva tendence iedzīvotāju vidū par kūlas dedzinātāju soda mēriem. Nesen veiktais "TNS" pētījums uzrādīja patīkamus skaitļus – 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka ir būtiski jāpaaugstina sodi par pērnās zāles dedzināšanu. Tātad – vairāk nekā divas trešdaļas ir par to. Lieliski!

Tomēr ir viena nianse – visus likumu grozījumus nevar veikt vienā dienā, tam ir nepieciešams laiks. Savukārt piromānu sezona strauji tuvojas kulminācijai, un līdz nākamajam pavasarim solījumi un iniciatīvas būs aizmirsušās. Tāpēc varbūt ir vajadzīga pašiniciatīva tieši no iedzīvotāju puses. Ja jūs redzat, ka kāds dedzina kūlu – ziņojiet atbildīgajām instancēm! Nofotografējiet šo uguns vārdotāju un bildi rādiet policijai, ugunsdzēsējiem vai medijiem. Šī brīža tehnoloģiskās iespējas atļauj paust savu vēstījumu gan TV, gan interneta vidē, lai tauta redz savus "varoņus"!

Ja arī vainīgais netiek pieķerts pie rokas, tad vismaz nonāks atbildīgo cilvēku redzeslokā. Ja dedzinātājs ir pazīstams cilvēks, tad reizēm gribas pievērt acis, sak' - "Tas tak mans kaimiņš, kopā svinam, kopā strādājam, ko tad es te stučīšu. Viņa īpašums, viņa problēma, lai tiek galā!" Šajā brīdī padomājiet vēlreiz, ar vēsu prātu – vai esat gatavs savu īpašumu un savu ģimeni pakļaut jebkādām briesmām vai nejaušībām? Viena vēja brīze un jaukā kaimiņa rūpes var kļūt par jūsu problēmu. Rīkojies savlaicīgi!

Pirms pāris gadiem veiksmīgi strādāja kampaņa "Nededzini savu zemi!". Tās ietvaros tika organizētas "kūlas patruļas". Divus nedēļu ilgajā kampaņas laikā patruļas nobrauca aptuveni 17653km, apbrauca 130 pagastus, kā arī apturēja 60 dedzinātājus. Pēdējais skaitlis varbūt kopainā nešķiet nozīmīgs, tomēr, ja salīdzina ar līdzšinējo sabiedrības iesaisti kūlas ugunsgrēku novēršanā – tas ir milzīgs! Diemžēl kampaņa ilga tikai divus gadus un šobrīd nekas līdzīgs netiek īstenots. Varbūt ir vērts padomāt par atsākšanu?

Pat, ja pieņemam, ka šāda pašiniciatīva gūst vajadzīgo sabiedrības atbalstu un kūlas ugunsgrēki patiešām samazinās, nepieciešams pievērsties vēl vienas komponentei – jaunās paaudzes pastiprināta audzināšana. Ne par velti ir teiciens, ka zivs pūst no galvas, tātad arī vecākiem jārāda priekšzīme saviem bērniem. Skaidrs, ka pieredzējušos dedzinātājus izmācīt var tikai brutāla sodīšana un būsim godīgi – vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. Tāpēc jāskolo jaunā paaudze, pretējā gadījumā visas sabiedrības aktivitātes pret dedzinātājiem būs kā cīņa ar vējdzirnavām.

Otrs būtisks moments ir ugunsdzēsēju resursi – tie nav neizsmeļami. Iedomājaties situāciju: piepeši kādā daudzdzīvokļu ēkā izceļas milzīgs ugunsgrēks, apdraudot vairāku cilvēku dzīvības, bet tuvākā ugunsdzēsēju ekipāža atrodas pusstundas braucienā no notikuma vietas, turklāt, tajā brīdī, dzēšot cita neuzmanības, slinkuma vai bezatbildības radīto postažu. Glābēji reaģē, bet ierēķināsim laiku, kas nepieciešams, lai uzpildītu ūdeni, jo ar pliku entuziasmu liesmas neapdzēsīsi.

Ugunsdzēsēji atbrauc, paveic savu darbu, bet, kamēr viņi ir ceļā, uguns paspējusi nopostīt praktiski visu ēku. Kuram būtu jānes atbildība par esošo situāciju? Nelaimes notiek visu laiku, svarīgāk ir atrast risinājumu, lai šādas šaušalīgas situācijas vairs neatgadītos.

Varbūt tiešām labāk "dedziniet riepu", nevis kūlu!

DELFI Aculiecinieks

Tags

Eiropas Savienība Kūlas dedzināšana Lauku atbalsta dienests Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests VUGD
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form