Denacionalizēto māju īrnieki: Lūgums par ekonomiskā bēgļa statusa piešķiršanu
Foto: DELFI

Denacionalizēto māju īrnieku sabiedrisko organizāciju atklātā vēstule Latvijas valsts augstākajām amatpersonām. Lūgums par ekonomiskā bēgļa statusa piešķiršanu. Ar 1995. gada 21. jūnija likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" tika denacionalizēta 10 321 māja jeb 78 046 dzīvokļi, kas skāra aptuveni 250 000–300 000 cilvēku.

Īrnieki, kuri dzīvoja denacionalizētajās mājās, paļāvās, ka viņu intereses būs ievērotas, likumīgi piešķirtais dzīvoklis tiks kompensēts, jo zināja, ka viņu dzīvoklis tiek atdots trešajai personai, nav privatizējams.

Darām zināmu, ka šis likums dzīvokļu īrniekus sadalīja atšķirīgās šķirās. Vienai īrnieku grupai, protams, ar citu likumu, piešķīra tiesības īrētos dzīvokļus privatizēt, iegūt īpašumā. Otra grupa, kurai uz tāda paša tiesīgi noslēgta īres līguma pamata tika piešķirti īres dzīvokļi, pret pašu gribu nokļuva otrās, diskriminētās, šķiras īrnieku grupā, kam privatizācijas tiesības vai kompensāciju valsts liedza.

Izrādījās, ka ar valsts atšķirīgu attieksmi, "likumisku diskrimināciju" šiem īrniekiem ap 90% gadījumu atņem tiesības uz dzīvokļa privatizāciju bez kompensācijas, vienlaikus pārkāpjot Satversmi, veselu virkni valsts pieņemto un spēkā esošo likumu un starptautisko tiesību normu, proti, šai īrnieku grupai, kas dzīvoja 10 321 denacionalizētajā mājā, valsts lauza noslēgto īres līgumu, viņu dzīvokļus atdeva trešajai personai, liedza privatizāciju un bez kompensācijas, proti, bez brīdinājuma un saskaņošanas, tika lauzts ar valsti noslēgtais dzīvokļa īres līgums, kas ar likumu pielīdzināts ierakstam zemesgrāmatā, līgums, kas atbilst Civillikuma 1587. pantā un turpmākajos pantos noteiktajām tiesībām, kur noteikts, ka "tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus". Šis likums īrniekiem garantē atlīdzību, jo īres līgums, īres noteikumi tika lauzti, krasi pasliktinot īres tiesiskās attiecības, jo tika mainīti visi līguma noteikumi.

Spēkā esošais Civillikuma 3. pants arī nosaka, ka "katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības". Tas nozīmē, ka lauzt minēto īres līgumu bez kompensācijas un zaudējuma atlīdzināšanas nebija tiesiski.

Tātad minētā īres līguma pārkāpuma gadījumā ir jānodrošina atlīdzība.

Pašlaik Ekonomikas ministrija (EM) atkārtoti ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums", kas ir 2014. gadā Saeimā noraidītā likuma analoga brāķis, kas jau publikācijās nodēvēts kā kārtējais ekonomisko bēgļu akts. Ar šajā likumā iestrādātajām represijām paredz pakļaut atlikušo apmēram 60 000 denacionalizēto māju īrniekus ar nepanesamu īres maksu, ar īres līguma termiņu ierobežojumiem, ar vienpusējiem īres maksas noteikumiem, atņemot CL 1229. pantā paredzētās tiesības īrnieka ģimenes locekļiem.

Veidojas bīstams īrnieku tiesību ierobežošanas precedents.

Vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji saistībā ar šo likumprojektu ir izteikuši iebildumus, priekšlikumus un protestu. Denacionalizēto māju īrnieku aizstāvju organizācijas ierosinājumi netiek ņemti vērā. Nav izslēgts, ka tik drastiska likumprojekta virzīšana pieņemšanas procedūrai Ministru kabinetā un Saeimā varētu būt saistīta ar attiecīgo amatpersonu vai partiju sponsoru iemaksu atstrādāšanu.

Informējam, ka minētais likumprojekts mūsu juristu skatījumā ir nopietns Latvijas Satversmes 91. panta pārkāpums, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, un 96. panta – ka ikvienam ir tiesības uz [..] mājokļa [..] neaizskaramību. Šis likumprojekts neatbilsts vairākām citām tiesību normām, proti:

1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kuras 8. pantā noteikts: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām..." Šīs tiesības netiek ievērotas.

Tas ir pretrunā ar pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: "Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus – nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīves vietu," kā arī pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu: "Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai." Nav šaubu, starptautiskās tiesības Latvijai ir saistošas, bet EM tās neievēro.

Denacionalizēto māju īrnieku prasībā norādījām, ka "īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm" (Satversmes 105. pants), proti – atgriežot īpašumu vienai grupai, nevar tikt aizskartas citas grupas iedzīvotāju tiesības uz mājokli bez attiecīga risinājuma un kompensācijas, ko arī tika paredzēts garantēt minētajā AP lēmumā un citās minētajās tiesību normās.

Iepazīstoties ar likumdevēju attieksmi pret šo kategoriju īrniekiem jau vairāk kā 20 gadu garumā, ir pamats uzskatīt, ka šie īrnieki jau no 1991. gada tiek pasludināti ārpus likuma, ka pret viņiem var vērst jebkuras represijas kā pret vainīgajiem (vai kā tautas ienaidniekiem) par to, ka notika okupācija un ka pēc 1940. gada Latvijas okupācijas tika nacionalizēti īpašumi, ka šie īrnieki būtu nelikumīgi ieņēmuši privātīpašnieku māju dzīvokļus. Teikto pierāda arī EM sagatavotais kārtējais likumprojekts "Dzīvojamo telpu īres likums", kas ir ar acīmredzamām represiju pazīmēm.

Vienlaikus atzīstam, kā jau tika minēts, ka nav nekādu šaubu, ka, sākoties denacionalizācijai, denacionalizēto māju īrniekiem tika noteiktas garantijas uz dzīvokļa kompensāciju, uz tiesisko paļāvību par valsts godprātīgu rīcību, jo 1991. gada 30. oktobrī Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmuma "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību un uzdeva līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu "Par kompensācijām". Pie tam šī lēmuma daļā likumdevējs neizslēdz nevienu denacionalizācijas procesa dalībnieku no tiesībām uz kompensāciju.

EM kādā no atbildēm (03.11.2017., Nr. 63-5-8106.) uz mūsu protestu saistībā ar minēto likumprojektu pasludina pat bīstamu politisku atzinumu: "Attiecībā par Jūsu iesniegumā minēto uzdevumu izstrādāt likumprojektu "Par kompensācijām" informējam, ka atbilstoši likuma "Par Latvijas Republikas Ministru padomi" 2. panta 1. punktam viena no Ministru Padomes funkcijām bija organizēt Latvijas Republikas likumu un Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu izpildi vai pildīt tos pašai. Savukārt šā likuma 46. pants noteica, ka Ministru Padomei bija jānoliek savas pilnvaras ievēlētās Latvijas Republikas Saeimas priekšā tās pirmajā sesijā.

Pārejas perioda parlaments – Augstākā Padome – izbeidza darbu 1993. gada 6. jūlijā, kad sanāca pirmā Saeimas sēde. Saeima atjaunoja Satversmē paredzētas institūcijas – Ministru kabineta – darbību. Tādējādi Ekonomikas ministrijas ieskatā šobrīd nav pamatoti atsaukties uz Augstākās Padomes doto uzdevumu līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu "Par kompensācijām", jo šis uzdevums tika dots Latvijas Republikas Ministru Padomei (t.i., šobrīd neeksistējošai institūcijai, kuras uzdevums bija nodrošināt Augstākās Padomes lēmumu izpildi), nevis Ministru kabinetam vai citai vēlāk izveidotai valsts pārvaldes iestādei."

Teikto par minēto dzīvokļu kompensāciju apliecina arī likuma 14. pants, kas noteica Ministru kabinetam līdz 1996. gada 31. decembrim noteikt kārtību, kādā fiziskajai personai (personām) bez atlīdzības tiek nodots īpašumā neizīrēts pašvaldības dzīvoklis.

Arī likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" 15. panta 1. daļas 2. punktā denacionalizēto namu īrniekiem paredz sociālās garantijas, kas noteica tiesības pirmkārt saņemt brīvo, neizīrēto dzīvokli izsoles kārtībā.

Ir zināms, ka no Latvijas uz starptautiskā līguma pamata izbrauca Krievijas armijas ģimenes vai citas ģimenes, kurām kompensēja dzīvokļa vērtību. Izbrīvēto dzīvokļu skaits ir ievērojams. Ja šos dzīvokļus piešķirtu denacionalizēto māju īrniekiem, mūsuprāt, daļēji šī īrnieku problēma būtu atrisināta un īpašnieki būtu atbrīvoti no maksātnespējīgiem īrniekiem. Tomēr nav faktu, ka tos piešķīra šiem īrniekiem, kas ir minētās valsts un pašvaldību amatpersonu prettiesiskās attieksmes un liela skaita īrnieku diskriminācijas sekas.

Tāpat likuma "Par dzīvojamo telpu īri" Pārejas noteikumu 14. pantā bija noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005. gada 1. martam izstrādā un līdz 2005. gada 1. jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensācijas mehānismus īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šīs telpas lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, kas ir pierādījums tam, ka valsts ar šiem aktiem atzina, ka īrniekiem atņemtie īres dzīvokļi ir jākompensē.

To pierāda arī likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 3. panta 7. punkts, kas nosaka vienreizēja dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta piešķiršanu (26.1 pants), ka pašvaldībai ir tiesības domes saistošajos noteikumos paredzētajā kārtībā un apmērā piešķirt vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu personām, kuras atbrīvo dzīvojamo telpu, kura atrodas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā mājā un kuru tās ir lietojušas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai, vai arī minētās personas tiek izliktas no dzīvojamās telpas likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 28.2, 28.4 un 28.5 pantā paredzētajos gadījumos.

Ar Rīgas domes saistošajiem noteikumiem īrnieku daļai tika izmaksāta dzīvokļa kompensācija 10 000 latu apmērā un uz katru ģimenes locekli vēl 3000 latu, kas jau bija tuvu dzīvokļa kompensācijai, bet valsts un pašvaldības šo kompensāciju izmaksu pārtrauca.

Diemžēl kompensāciju risinājums labi ja sasniedza 1–3% no denacionalizēto īrnieku skaita, kaut vairākuma šo īrnieku ienākumi maz atšķīrās no to īrnieku, kas atzīti par maznodrošinātajiem.

No vienas puses, valsts vara atzīst nepieciešamību kompensēt denacionalizēto īrnieku dzīvokļus un atbrīvot namīpašniekus no maksātnespējīgiem īrniekiem, realizējot pilnas rīcības tiesības uz īpašuma izmantošanu, bet, no otras puses, no jauna pret šiem īrniekiem vērš "likumisko diskrimināciju", viņu tiesisko nodrošinājumu atstājot likteņa varā vai lielīpašnieku patvaļai.

Tostarp jāpiebilst, ka valsts likuma "Par dzīvojamo telpu īri" daudzie grozījumi pēc 1993. gada ir ar varas morālās degradācijas pazīmēm, prettautiski, apkaunojoši, ko publikācijās nereti apzīmē kā "likumus, kas krāsojas asins krāsā".

Ar denacionalizācijas likuma realizāciju netieši tika ieviests sava veida pilsoņu karš starp īrniekiem un īpašniekiem. Īpašnieki sāka terorizēt īrniekus ar draudu vēstulēm par izlikšanu un īres maksas paaugstināšanu, ar pakalpojumu nesniegšanu, ar lietošanas tiesību ierobežošanu u. c. Dažviet īpašnieks uzliek vienu pastkasti un pats īrniekiem izsniedz vai piesavinās pasta korespondenci, bez vajadzības un bez brīdinājuma lauž dzīvokļa sienas, grieztus, liedz lietot pagalmu, palīgtelpas u. c.

Īrnieki un vairākas sabiedriskās organizācijas valsts varas iestādēm iesniedza desmitiem tūkstošu sūdzību, iesniegumu, lūgumu un piketu rezolūciju, bet vara ir pilnīgi infantila, ne tikai neaizstāv īrniekus, bet joprojām sašaurina vai aizskar šo īrnieku pamattiesības. Savulaik pat grozīja likumu "Par dzīvojamo telpu īri" un noteica paaugstinātu īres maksu, ko Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Satversmei.

Izveidojās sistēma – masveida mājokļu atņemšana, deportācija uz ielas saistībā ar maksātnespēju par īri un pakalpojumiem ilgstoša bezdarba, mazas algas vai pensijas dēļ, nenodrošinātības ģimenēs ar bērniem, slimības un nespējas strādāt dēļ utt.

Proti, Latvijas tiesās ierosinātas lietas par īrnieku ģimeņu izlikšanu no dzīvokļiem 1995.–2004. gadā pret 61 955 ģimenēm jeb 185 865 cilvēkiem (ja katrā ģimenē vidēji ir 3 cilvēki, tad 61 955 x 3 = 185 865).

Pēc valsts statistikas datiem, Rīgu vien dzīvokļu un sociālās drošības apdraudējuma dēļ ir atstājuši un izbraukuši uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs 175 214 cilvēki, tajā skaitā jaunākā paaudze (no 20 līdz 49 gadiem) – 71 355 cilvēki.

Kārtējais Ekonomikas ministrijas sagatavotais likumprojekts "Dzīvojamo telpu īres likums", kas jau iesniegts Ministru kabinetā apstiprināšanai, un Ekonomikas ministrijas atbilde, ka mūsu priekšlikumi par kompensācijām īrniekiem netiek ņemti vērā un likumprojekts tikšot virzīts uz Saeimu pieņemšanai, rada nopietnas bažas, ka, ņemot vērā, ka Latvijā starp šiem denacionalizēto namu īrniekiem ap 90 vai vairāk procentu ir ģimenes ar bērniem, maz atalgotas ģimenes un daļa pensionāru, Latvijā veidojas kritiska sociālās drošības situācija. Jau šodien šo likumprojektu lielie namīpašnieki liek lietā, to citē vai piesauc kā pamatojumu.

Sakarā ar teikto mēs, īrnieku aizstāvības sabiedriskās organizācijas, daudzu tūkstošu darbaspējīgu ģimeņu vārdā, kuras tiek atstātas ārpus likuma un kuru dzīve zem jumta ir apdraudēta, vēršamies pie starptautiskās sabiedrības, pie sadraudzības valstīm ar lūgumu šai Latvijas iedzīvotāju daļai, kura vērsīsies ar personīgu lūgumu, šiem Latvijas pilsoņiem atzīt ekonomiskā bēgļa statusu, izsakot atbalstu konkrētajā valstī nodrošināt viņus ar darba un dzīves vietu.

Latvijas valsts varas augstākās amatpersonas lūdzam atbalstīt denacionalizēto māju īrnieku – Latvijas pilsoņu – repatriāciju uz ārvalstīm, jo mēs apzināmies, ka Latvijai kā nabadzīgākajai Eiropas valstij, kā nodokļu nemaksātāju pārpilnības valstij jau 27 gadu garumā nav nedz līdzekļu taisnīga risinājuma nodrošināšanai, nedz politiskās gribas to risināt.

DELFI Aculiecinieks

Tags

Ekonomikas ministrija Ministru kabinets Saeima Satversme

Comment Form