Foto: PantherMedia/Scanpix
Pieredzējuši un atsaucīgi vai arī emocionāli un viegli nokaitināmi - apmēklējot autoskolu Latvijā, var satikt ārkārtīgi dažādus autoinstruktorus. Par daļu no viņiem savus pieredzes stāstus, tostarp ļoti personiskus, portālam "Delfi" uzticējuši lasītāji.

Visi "Delfi Aculieciniekam" sūtītie autovadīšanas mācību pieredzes stāsti lasāmi šeit. Arī tu esi aicināts pievienoties.

Portālam uzticētos stāstus aicinājām komentēt arī autosportistam un Drošas braukšanas skolas direktoram Jānim Vankam. Viņš akcentē, ka sekmīgas autovadīšanas mācību pamatā ir veiksmīga komunikācija starp instruktoru un kursantu. Tāpēc jebkuram instruktoram un kursantam būtu jāapzinās, ka viņu savstarpējā komunikācija, proti, spēja iemācīt un apzinīgums apgūt zināšanas, nākotnē ietekmēs drošību uz ceļiem kopumā.

"Sasniegt to, lai autoskolas absolventi būtu izgājuši kvalitatīvu apmācību, nav viegli. Tomēr es uzskatu, ka ikvienas autoskolas galvenais uzdevums ir jaunajam autobraucējam iedot maksimāli daudz noderīgas informācijas, kā arī praktiskās iemaņas, lai pēc apliecības iegūšanas viņa skolotājiem un pārējiem satiksmes dalībniekiem nebūtu jābaidās pārvietoties pa ielām," pauž Vanka.

Drošas braukšanas eksperts arī norāda, ka autovadītāja apmācībai jāpieiet ar visaugstāko atbildību. Jebkuram topošajam autovadītājam jāsaprot, ka pēc eksāmenu nokārtošanas viņš operēs ar paaugstināta riska objektu jeb automašīnu.

"Ko tas nozīmē?" vaicā Vanka. "Tas nozīmē to, ka, rīkojoties neapzinīgi vai vieglprātīgi, autovadītājs var sabojāt ne tikai savu, bet dzēst arī citu nevainīgu cilvēku dzīvības," teic Vanka.

Viņaprāt, praktiskās braukšanas nodarbībās skolotājs nedrīkst apmācāmo izmantot kā sarunas partneri, lai risinātu personīgaās problēmas. Tāpat arī nodarbību laikā instruktoram nav sevi jāizklaidē, runājot pa telefonu.

Vanka atzīmē, ka abām apmācību automašīnā esošajām pusēm jāatceras, ka vieni ir nākuši mācīties, bet otri veic savu darbu. Gan skolotājam, gan skolēnam mācību procesam jāpieiet ar 100% atbildību, un tikai tā var sasniegt abiem patīkamu rezultātu.

Nodarbību laikā piegādā marihuānu

Spilgta un pat riskanta autotransporta vadīšanas mācību pieredze bijusi Nilam, kurš šofera iemaņas apguva galvaspilsētā. "Mans instruktors parasti nodarbībās lika viņu nogādāt "pa ģelām". Sākumā tas bija "staķiks", kur viņš mēdza paņemt kādu hotdogu un gāzētu dzērienu, "fēnīts", kurā viņš mēdza ieskriet uz ilgāku laiciņu, vai vietējais "šrots", kur vairākas reizes nozuda pēc trešā golfa detaļas.

Pēdējā reizē, kad izvadāju viņu pa visu Rīgu, lai varētu "savējiem" piegādāt zālīti, man lika pārdomāt savu izvēli un nomainīt instruktoru," atzīstas Nils.

Biežā gāzu laišana automašīnā – vienīgais mīnuss

Roberts autovadīšanu apguva Rīgā. "Mans pirmais un vienīgais instruktors nekautrējās lietot pret citiem satiksmes dalībniekiem vērstu necenzētu leksiku, kā arī nekautrējās pateikt, ja es braucu kā idiots. Taču viņš tā nekad nedarīja, ja brauca ar meitenēm. Tas manī pret viņu raisīja lielu cieņu.

Necenzētas leksikas lietošana man ļoti palīzēja, jo tas "izkausēja ledu" mūsu attiecībās un neradīja lieku stresu par to, ka es it kā vestu kādu "augstākstāvošu" personu. Turklāt lamāšanās nebija bezjēdzīga, bet drīzāk saturīga, jo es sapratu, kur un kā es esmu kļūdījies.

Vienīgais instruktora mīnuss bija tāds, ka viņš nereti mēdza palaist gāzes brīdī, kad mēs braucam.

Joprojām atceros viņa straujās, sasteigtās apļveida kustības ar roku, verot vaļā logu pēc kārtējā pirdiena pasprukšanas. Kad jautāju, vai viņš nopirdās, viņš mani ignorēja un turpināja teikt, kur man jābrauc. Ceru, ka viņš tā nedarīja, braucot ar meitenēm," raksta Roberts.

Gandrīz salauzta kāja un eksāmens bērnu noskaņās

Ieva braukšanas prasmes apguva Gulbenes pusē, kur autoskolu kursantus apmāca instruktori, kuri apveltīti ar "lielisku humora izjūtu".

"Man bija divi instruktori. Viens iemācīja braukt, bet otrs sagatavoja tieši eksāmenam.

Atceros, ka mans pirmais instruktors regulāri draudēja man salauzt kāju, jo biju sajūga turētāja. Tiesa, viņš mierināja, ka zinot labu ārstu, kas ātri vien kāju spēs saārstēt.

Tāpat viņš pirms eksāmena ieteica izšaut 100 gramus, lai nav tik liela stresa. Teica, ka tā daudzi darot. Jāpiebilst, ka viņa mīļākais vārds bija abaldzec. Savukārt dzērājus, kas dažkārt parādījās uz ceļa, viņš sauca par saules brāļiem.

Mans otrs instruktors sniedza vērtīgus padomus dzīvei, piemēram, ka jaunībā vispirms vajag iztrakoties, apceļot pasauli un baudīt divvientulību, jo pēc tam būs bērni, kas visu sabojās. Tāpat viņš ieteica vispirms apprecēties, kā arī pēc tam domāt par bērniem. Šis instruktors arī labprāt dalījās savās atmiņās par jaunības dienām, trakajām ballēm un pirmajām mīlestībām.

Abi instruktori bija apveltīti ar lielisku humora izjūtu, kā arī nepiederēja pie tiem, kam patīk lamāties un kliegt par kārtējo nepareizi izdarīto rīcību.

Eksāmenu noliku bez dzeršanas un ar pirmo reizi. Tomēr, kas gan būtu eksāmens bez negaidīta pavērsiena. Eksāmena laikā nācās braukt ar pirmo ātrumu aiz bēriniekiem, kas nesa pa ceļu zārku uz kapiem," atceras Ieva.

Instruktora padomi noder joprojām

Aivars automobiļa vadīšanas prasmes apguva pirms 20 gadiem. Kad viņš atceras skološanos, izjūt tikai pozitīvas emocijas.

"Nu jau pagājuši 20 gadi, tāpēc atmiņas fragmentāras. Nedz auto marku, nedz instruktora vārdu vairs neatminu. Skaidri zinu, ka process notika ziemā un šad tad bija daudz sniega, kas noteikti varēja radīt zināmu stresu, bet, ja nu reiz atmiņas ar pozitīvu noskaņu, mans "profs" bija ne tikai pietiekami pieredzējis auto vadītājs, lai mācītu citus, bet mācēja arī komunicēt ar "zaļo gurķi" pie stūres.

Konkrētākas atmiņas par "profu" saistītas ar apmācības sākumu un pāris pēdējām mācību braukšanas dienām. Atceros, pirmais, ko, uzsākot braukšanu tuvumā esošā krustojuma virzienā, man pajautāja meistars, bija: "Uz kuru pusi tu skatīsies, kad tuvosimies krustojumam (konkrētajā gadījumā – neregulējams)?" Man, līdz šim kājāmgājējam, jautājums šķita visai primitīvs, pat muļķīgs. Kaut kur zemapziņā pavīdēja doma, ka te slēpjas kāds āķis, tomēr atbildēju to, ko acīmredzot jau bija gaidījis mans instruktors: "No sākuma pa kreisi, pēc tam pa labi."

Viņa atbilde (bez man veltītas ironijas vai pārākuma izpausmes) bija šāda: "Tuvojoties krustojumam, vispirms paskaties uz to pusi, kur vislabāk un vistālāk varēsi kaut ko ieraudzīt!" Tā sākās mana apmācība, kurā mans "profs" ne tikai sausi runāja noteikumu pantu valodā, bet turpināja dalīties ar nerakstītām, tikai praktiskajā braukšanā iegūstamām zināšanām.

Vēl atmiņā palikusi situācija no brauciena, ne jau pirmajās reizēs, kad, veicot labo pagriezienu, es, vadoties no sajūtām, pagrieziena vidusposmā sāku pārslēgt ātrumus no otrā uz trešo.

Mana skolotāja komentāru vārds vārdā neatminu, bet viņa doma bija sekojoša: "Labi, ka jūti motora apgriezienus, slikti, ka to dari, ejot pa līkumu, tu vēl nemāki pārliecinoši pārslēgties un, ja auto saslīdēs un "kloķis" nebūs pārnesumā, būs grūtības savaldīt, bet pēc laiciņa tu šādus pagriezienus veiksi trešajā pārnesumā un pagrieziena izejā vēl "iemīsi grīdā"."

Tobrīd man tas likās neizpildāms pasākums, bet tagad, kad ikdienā bieži vien braucu šajā maršrutā, tas ir pašsaprotami, un tad bieži atceros instruktora pareģojumu.

Noteikti gribu pieminēt to labo mana "profa" darbu, kad apmācības laikā un īpaši nobeigumā viņš mani nevazāja tikai pa Pārdaugavu. Mēs Rīgu izbraukājām krustu šķērsu. Šajos braucienos man tika parādītas satiksmei grūtas vietas un, kā tās veiksmīgāk izbraucamas. Tostarp, kā laikus trāpīt īstajā joslā un, kā racionāli izbraukt un nokļūt līdz mērķim kvartālos ar vienvirziena kustības ielu labirintu. Viņš iemācīja vēl citus, ilgākā praksē apgūstamus knifiņus," atmiņās dalās Aivars.

Ar 'kaškaju' gandrīz Daugavā

Raiba autovadīšanas mācību pieredze uzkrāta Sigitai. Ar pirmās instruktores "Nissan Qashqai" viņa gandrīz iebrauca Daugavā. Savukārt vienu no instruktoriem biedēja, traucoties krustojumā ar 50 km/h.

"Pirmā mašīna, ar kuru sāku braukt instruktora pavadībā, bija "Nissan Qashqai".

Kad biju apguvusi braukšanas uzsākšanu, pienāca laiks apgūt apgriešanos braukšanai pretējā virzienā. Braukšanas apmācība notika pie Televīzijas torņa Rīgā. Instruktore nepārtraukti kladzināja, ka "kaškajam" stūre nav jāgriež, jo mašīna pati zinot, kad to darīt. Beidzot viņa saprata, ka tā nav taisnība, kad knapi paguva nobremzēt vien pāris metrus pirms iebraucām Daugavā.

Savukārt cits instruktors, kad krustojumā ienesos ar 50km/h, galvu iespieda starp ceļiem, laikam tāpēc tajā dienā braukšanas apmācību noslēdza ātrāk," par piedzīvojumiem braukšanas nodarbībās stāsta Sigita.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!