Cilvēki politikā iesaistās principā divu vadmotīvu dēļ – ideoloģijas vai naudas. Kā trešo var nosaukt varu, bet tā ir pastarpināts mērķis, lai realizētu kādu no jau nosauktajiem vadmotīviem.
Ar ideoloģiju valsts līmenī visam būtu jābūt skaidram. Rietumos ir labklājīgs dzīves līmenis, un tur ir patīkami uzturēties. Austrumos ir melu impērija, kuru pat negribas iztirzāt. Kurss Rietumu virzienā ir sen, to arī vajag uzturēt. Šobrīd galvenais tuvāko desmitgažu mērķis ir turpināt integrāciju Rietumu struktūrās, kā arī panākt Eiropas Savienības vidējo dzīves līmeni, tai pat laikā mazinot nevienlīdzību. Kaut arī 27 gadu laikā ir daudz laba izdarīts, ar dzīves līmeņa celšanu ir veicies tā mazāk, jo sistēmā ir robi, kurus manīgi cilvēki cenšas radīt un izmantot.
Politbizness vispār Latvijā ir sērga. Bet tas nemaina valsts kursa pareizumu. Pietiek atcerēties, ka Vācija pēc II Pasaules kara no sabrucinātas valsts tādā pat laika posmā kļuva par ekonomikas lielvaru. Latvijai veicas kaut kā vājāk. Sasniegt iespējamo ekonomikas potenciālu nevienā gadā nav izdevies. Tam pamatā ir kultūras mantojums – cilvēki, kas veidoja politiku, bija auguši PSRS blata sistēmā, un izpratne par valsts interesēm un savām interesēm bija pagalam samudžinājusies. Tomēr tas nenozīmē, ka visu sasniegto un uzbūvēto vajadzētu sabrucināt.
Nauda ir otrs ļoti liels vadmotīvs, kura, kā redzams, šoreiz pievelk rekordlielu kandidātu skaitu. To var saprast. Vieglais deputāta darbs un kompensācijas ir kļuvušas ļoti pievilcīgas. Daudzi nemaz citu neko nemāk darīt. Tomēr vairāk gribētos runāt par publiskajām finansēm, kuras reti kurš labi pārzina. Bet tas ir galvenais, ko šobrīd gaida no deputātiem un valsts pārvaldes. Pareizi izlietotiem līdzekļiem ir multiplikators efekts, bet kļūdainiem – naudas pazušanas efekts. Būtu jābalso par tiem, kas izprot budžeta iespējas un piedāvā pamatotus risinājumus.
Tēlaini izsakoties, valsts ir kā milzīgs kuģis, kuram priekšgalā ir valsts pārvalde un, cerams, gudri deputāti. Šis kuģis lēni dreifē nospraustā mērķa virzienā, un tā manevrētspēja ir ļoti zema. Griežot stūri, kuģis griezīsies tikai pēc laika. Tāpēc kaitīgi ir grozīt katru reizi stūri turp vai šurp, piedāvājot kārtējās reformas.
Cilvēki kopumā maz pārzina valsts pārvaldi. Tādēļ ir viegli ieskaidrot populistiskas idejas. Ļoti populāras ir šādas – visa problēma ir, ka ierēdņu ir par daudz. Vajag samazināt ierēdņu skaitu. Citas populistu idejas ir radikālākas, sak, nav ko krāmēties ar ierēdņu samazināšanu, jālikvidē veselas ministrijas! Redzot sociālo vajadzību ignorēšanu no valsts puses, daudzi vīlušies vēlētāji ir arī gatavi tam. Realitātē valsts pārvaldē attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu ir nodarbināti 3% iedzīvotāju, bet centrālajās valsts pārvaldes iestādēs – 0,2%. Tas ir zem vidējā Eiropas Savienības rādītāja. Ir arī idejas mazināt deputātu skaitu. Ir idejas apvienot visas valsts augstskolas vienā augstskolā. It kā tas kaut ko dotu. Grūti iedomāties, kas kopējs būtu RTU ar Latvijas Mākslas Akadēmiju, un kas kopējs būtu LU ar LLU, kā arī kas kopējs būtu attālām valsts augstskolām Ventspilī, Daugavpilī, Liepājā. Nav saprotams arī, kā par galveno valsts uzdevumu var stādīt koalīcijas padomes likvidēšanu.
Kāda ir populisma un vieglprātīgu balsojumu bīstamība? Pirmkārt, Latvijā var izveidoties nelatviska valdība vai arī valdība, kas seko Ungārijas un Polijas neceļos. Otrkārt, der paskatīties uz "Brexit" rezultātiem, kur iedzīvotāji vieglprātīgi nobalsoja par populistiem, domādami, ka ietaupīs valsts finanses. Izstāšanās zaudējumi būs milzīgi. Tikai 2017. gadā Japāna Lielbritānijā investēja 153 miljardus ASV dolāru. Šobrīd Japāņu kompānijas jau pārceļ ražotnes uz Nīderlandi, Vāciju. Lielbritānijai aizvērsies milzīgs tirgus, būs administratīvi šķēršļi, produktu, zāļu sertificēšanas, komerctransportu rindas, muitas – neviens par to nedomāja, kad vieglprātīgi balsoja. Ekonomistu prognozes par "Brexit" atšķiras tikai starp negatīvu un ievērojami negatīvu. Tā vieglprātīgā cilvēku nacionālā arogance ir savā ziņā paradoksāla. Ja vēsturiski tika zaudētas kolonijas, tad tagad tie jau daļēji zaudē savas valodas pozīcijas starptautiskajā arēnā Eiropā. Milzīga tuvredzība.
Reformas nes izmaksas un efekts iestājas tikai pēc ilgāka laika. Nereti viena valdība pieņem labus lēmumus, bet efekti parādās nākamās valdības laikā. Tas ir labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā atklājas, ka atkal nav labi un jāpieņem jaunas reformas. Reformu pārmocītajam lēnajam kuģim tiek raustīta stūre un gadu griezumā atklājas, ka tas ir griezies pa labi, tad pa kreisi, beigu beigās vispār stāvējis uz vietas. Turklāt jebkuru pat visneprātīgāko ieceri un popsolījumus ierobežo budžeta līdzekļu iespējas.
Bet ir arī neapšaubāmi vajadzīgas reformas. Viena no tām ir administratīvi teritoriālā. Mazliet par ilgu jau tiek muļļāta šī tēma, un tā pastarpināti traucē citām jomām labāk attīstīties. Iespējams, risināšanas metode jāmaina no maigas uz ciršanu.
Nākamvēlētajiem deputātiem priekšā ir viens ne visai patīkams uzdevums. Valsts budžeta tēriņi nākamajam gadam ir jāsamazina pa 300 miljoniem eiro. Tā ir saistība, ko valsts aktīvi un labprātīgi uzņēmusies valstiski stabilas fiskālās situācijas nodrošināšanai, kuru jau tagad grūti iedomāties realizējam, jo sasolīts ir tik daudz. Metodoloģijas izvēle diskusijās par šo jautājumi ir tikai nianse. Ņemot vērā, ka nodokļu slogs katru gadu aug, iedzīvotāju skaits samazinās, ļoti jāuzmanās, lai nenosmacētu naudas radītājus, ekonomisko aktivitāti. Kam atņems naudu tagad, kādus nodokļus celsim atkal? Kādas būs konsekvences reālajā sektorā? Tie ir jautājumi, kas prasa aktīvu un ātru rīcību, vismaz sapratni. Vai deputātu kandidāti ir pietiekoši kompetenti, lai spētu šo sabalansēt?
Dzīve ikdienā kļūst sarežģītāka objektīvu apstākļu dēļ, parādās jaunas tehnoloģijas, sadzīve mainās straujāk nekā jebkad agrāk. Līdz ar to arī arī pieejai vēlēšanām jākļūst sarežģītākai. Atbildīgam vēlētājam jāizpēta programma, jāpluso, jāsvītro atsevišķi kandidāti. Nedarīt to, protams, ir katra tiesības, bet tas nav labākais. Svītrojot un plusojot ir lielākas iespējas izveidot zvaigžņu izlasi, tāpēc uz to aicinu.
Kad ikdienas steigā nav laika sekot līdzi politiķu runām un darbiem, tad vēlētāji savu izvēli balsta uz iracionāliem apsvērumiem – ticību. Bet, ja ir ticība, tad jābūt uzticībai, ka solījums netiks lauzts. Labs paņēmiens ir skatīties uz deputātu, komandas ētiku. Ja ētikas tur nav, nekas labs nevar būt arī pret vēlētāju. Ja ētikas nav, solījums var tikt viegli lauzts, uzticībai nav pamata. Tā ir elementāra loģika.
Esmu šogad skatījies pietiekoši daudz priekšvēlēšanu diskusiju, jo man pašam grūti izvēlēties. Paldies visiem žurnālistiem par kvalitatīvu darbu. Un no šīm diskusijām man nereti mati cēlušies stāvus. Kādas tik vājprātīgas idejas tiek piedāvātas. Pat it kā gribot labu. Tomēr eksperimenti mums visiem maksā dārgi. Šai ziņā, kaut tā ir antikonstitucionāla vēlme uz doto brīdi, bet daudz muļķību, negatīvu efektu, izmaksu tiktu aiztaupīts, ja kandidēt uz likumdevēja vietu Saeimā atļautu cilvēkiem tikai ar augstāko izglītību. Lai vai ko neteiktu iebilstošie, augstākā izglītība tomēr paplašina viedokli un zināšanas, prasa iziet zināmu pārbaudījumu. Tā ir sena paraža pasaules arēnā, ka vietvaldību un lemšanu uzņēmās cilvēki, kam bija viedāko cilvēku statuss. Partijā var stāties jebkurš un ietekmēt lēmumus, tādējādi cilvēka politiskā iesaiste netiek ierobežota, tomēr Saeimā es personīgi gribētu redzēt tikai cilvēkus ar augstāko izglītību. Jūtu tās kā dabiskās pilsoņa tiesības esošajā situācijā. Kādam vispār būtu jābūt deputātam? Svarīgākās īpašības ir izglītība un sociālā atbildība.
Īpašs akcents jāliek uz finanšu pārvaldītājiem. Vajadzību ir daudz un tās ir lielas. Man ir sajūta, ka valsts līdzekļu izdevumu daļa netiek īpaši skrupulozi kontrolēta, tiek daudz izsaimniekota. Neskaitāmos projektos tiek pazudināta nauda, kas lielāka nekā kaimiņvalstīm. Nelielu naudas pielikumu veselībai ar ļoti lielām grūtībām izdevās atrast. Bet izdevumus televīzijas torņa rekonstrukcijai 50 miljonu vērtībā atrod viegli. Simtgades svinību astronomiskā summa arī krietni pārspēj kaimiņvalstu izdevumus. Līdzīgi piemēri ir ļoti daudzi. Sociālā joma atstāta novārtā gadiem, kaut arī šajā jomā iztērētā nauda visātrāk atgriežas ekonomikā. Pašvaldību līmenī unikāla un neētiska ir estrādes izdevumu noslepenošana. Es neesmu pret minētajiem tēriņiem, to lietderība vienmēr detalizēti jāizpēta, bet nu galīgi nerodas sajūta par pareizi noteiktām prioritātēm valdības līmenī. Ceļi Latvijā ir vissliktākajā stāvoklī ES, sliktāk ir tikai Rumānijā. Tas pats nabadzības un nevienlīdzības rādītājos.
Ideja mainīt vecos politiķus pret jaunajiem ir laba, bet tīri azartspēļu dīķa kulšanas līmenī. Te katram vēlētājam ir jāsaprot risks. Jaunie ir bez pieredzes valsts pārvaldē, nereti ir ar nevalstiskām, bet personiskām ambīcijām. Bezprincipiālas satelītpartijas var novest pie ļoti kreisas valdības. Sekas var būt ilgi strēbjamas.
Man bija tā laime pusgadu mācīties ārzemēs un paceļot pa Eiropu. Visur ideāli ceļi, es nemanīju nevienu bedri. Tiešām. Grūti noticēt kaut kam tik neticamam. Atgriežoties Latvijā, autobusā gulēju, bet tad mana galva sāka sisties pret stiklu. Momentā aptvēru, ka veiksmīgi esmu atgriezies dzimtenē. Novēlējums ir balsot atbildīgi par pamatotu pārmaiņu virzītājiem un pievērst uzmanību tieši finanšu pamatojumam solījumos un programmās, kandidātu izglītotībai.
