Kamēr atradu tās nosaukumu, biju jau pats tai devis dažādus nosaukumus. Viens no tiem ir pūpolmuša, jo, skatot no attāluma, tā ar savu gaiši pelēko, pūkaino ķermeni atgādināja mazu pūpoliņu. Pēc tam, redzot viņas nekustīgo lidojumu virs nektāra ziediem un sūcot medu, pārdēvēju to par kolibri mušu.
Beidzot uzzināju tās latīnisko nosaukumu - Bambylius major. Somi to sauc par vilnas mušu (Villakärpänen). Beidzot noskaidroju, ka Latvijā to sauc par pūkmušu.
Tikai fotogrāfi, kas ir specializējušies mazo radību fotogrāfēšanā, spēs patiešām novērtēt, cik grūti ir šo mušu nofotografēt. Tās lielums ir tikai 14-18 milimetri.
Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka to visvieglāk nofotogrāfēt uzbrukuma laikā. Kā? Nektārmušiņa, maigā mīlululīte un uzbrūk?
Mušina man atgādina kādu cilti, kura uzskata, ka citu mājās var iesūtīt savus kaujiniekus, kas līdzinās enģeļiem. Tikai šie enģelīši bez žēlastības nogalina un apēd saimnieka jauno paaudzi.
Pūkmušas lidojums atgādina bumvedēju, kas apstājas virs katras aliņas un iedobītes. Jau pēc mirkļa neaizvērtajā aliņā iekrīt oliņas. Noteiktā laikā tās attīstās par kāpuriem, kas apēd visas saimnieka oliņas un kāpurus. Tie ir zemes bites, smilšu vaboļu un sienāžu kāpuri un oliņas. Otrajā fāzē kāpurs pārvēršas par bruņotu urbmašīnu, kas izurbjas virspusē.
No kāpura kūniņas izlien apburoša mušiņa-nektārēdāja. Vienīgais glābiņš, kas pasargā tos, kas grib izdzīvot, ir laikus aiztaisīt savas aliņas, lai tajās neiedētu slepkavas oliņas.
Sūtiet savas reportāžas un saņemiet balvu - dāvanu karti restorāna apmeklējumam.
Foto un video gaidām epastā aculiecinieks@delfi.lv, vai arī izmantojiet nereģistrētajiem autoriem reportāžu iesniegšanai paredzēto formu!
