Tā kā tas bija sestdienā, Tēva dienas gaisotnē, tad tas mani ieinteresēja. Jautāju vairākiem cilvēkiem, ko tas viss nozīmē? Izsmeļošu atbildi nesaņēmu. Vienkārši jaunieši esot no malu malām sanākuši un sākuši zīmēt.
Nofotografēju šo aizejošo skaistumu un gaistošās mīlestības izpausmi. Pie sevis nodomāju: "Laikam jau tas arī tēviem domāts."
Izrādījās, ka pasākums veltīts dzejas dienām. Devīze bija: "Sirds uz perona". Akcija vienlaicīgi notika desmit Latvijas pilsētās un Islandē.
Lai jau tukumnieki un citi cilvēki Latvijā apskata šos zīmējumus un padomā. Par mūsu bērniem. Viņu tēviem un mieru uz pasaules.
Tieši šie zīmējumi būtu vislabākā atbilde kādai slāviski runājošai sievietei. Nejauši Jauntukumā dzirdēju viņas neslēpti skaļos apgalvojumus savam sarunu biedram. Doma bija sekojoša: "Nu, jā! Bet Ukrainai jau savas valsts īsti nav bijusi. Tāpat kā Latvijai. Ukraina visu laiku bijusi tikai kaut kāds apgabals (oblastj)."
Acīmredzot viņa uzskatīja, ka šis pseidozinātniskais secinājums dod tiesības lielajai un varenajai okupēt citas valstis. Spīdzināt, laupīt un dedzināt.
Iesakties šajās sirsniņās un atcerieties! - tā man viņai gribētos teikt. Šie cilvēki šeit dzīvo, mīl un strādā kopš aizvēsturiskiem laikiem. Viņiem ir tiesības uz šo zemi un telpu. Vienīgi viņiem.
Sūtiet savas reportāžas un saņemiet balvu - dāvanu karti "Galactico" 30 eiro vērtībā iepirkumiem lielākajos tirdzniecības centros Rīgā - "Origo", "Alfa" un citos.
Foto un video gaidām epastā aculiecinieks@delfi.lv, vai arī izmantojiet nereģistrētajiem autoriem reportāžu iesniegšanai paredzēto formu!
