Jau sen ir tāda sajūta, ka ēnu diena mūsu valstī ir krietni ievilkusies un pie varas ir nevis profesionāļi, motivēti un saliedēti uz valsts attīstību, bet kaut kādu pusaudžu bars, kas tēlo ministrus, komisiju priekšsēdētājus, tiesībsargājošo "instancīšu" vadītājus un darba grupu dalībniekus. Jau sen ir sajūta, ka visi pieaugušie un izglītotie Latvijas cilvēki ir devušies izbraukumā, bet mājās saimniekot ir palikuši tīņi, kas ārprātā lēkā pa gultām, braukā ar vecāku mašīnām bez tiesībām, tērē vecāku nopelnītu naudu košļenēm un čupa-čupsiem. Jo bērni no pieaugušiem atšķiras ar to, ka domā tikai par šodienu, nespēj apzināties situāciju kopumā un uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tieši tādu uzvedību nākas pēdējā laikā piedzīvot no Latvijas valsts vīriem jebkurā sfērā, sākot ar bērniem un beidzot ar ekonomiku.
Kamēr deputāti turpinās kā papagaiļi atkārtot to, ka lielāka Latvijas problēma ir krievi, bet augstāka vērtība ir dainas, mūsu valsts sabiedrībai nav cerības izkulties no bezcerības, tumsonības, nolemtības bezdibeņa, kurā mēs visi krītam aizvien dziļāk. Latvijā ir ap 10 000 bērnu, kuru bioloģiskās ģimenes ir piedzīvojušas krahu. Un vēl tik pat daudz bērnu, kas turpina piedzīvot briesmas no saviem līdzcilvēkiem un neviens par viņiem neiestājas, jo Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšgalā stāv cilvēks, kas var mierīgi gulēt zinādams, ka tūkstošiem bērnu cieš no vardarbības, bet valstij nav nedz līdzekļu, nedz kompetences, nedz vēlēšanas šos gadījumus fiksēt, lai beidzot varētu šiem bērniem dot iespēju piedzīvot normālu ģimeni.
Mūsu infantīlie valsts vīri (un sievas) ļauj izaugt šai briesmīgajai biomasai, kas līgojas instinktu jūrā, bez mērķiem, bez vērtībām, bez piesaistes. Tā veidojas no bērniem, kuru vecāki mūžīgi ir darbā, atpelnot kredītus. Tā veidojas no jauniešiem, kuru jautājumi paliek neatbildēti, jo manta, publiskie pasākumi un korporatīvas ballītes vienmēr ir pirmajā vietā. Tā veidojas no cilvēkiem, kuriem nekas nav svēts, nekas nav tā vērts, lai atdotu par to savu dzīvi, no cilvēkiem, kuri neko negaida un neko negrib. Valsts nolīgtie psihologi neatpazīst šos pazudušos cilvēkus, izdot tiem ieroču atļaujas, ļauj strādāt ar cilvēkiem, lemt par bērnu likteņiem, pieņemt vai noraidīt likumu grozījumus. Mūs čakarē ierēdņi, kas neprot tikt galā ar savām personīgām problēmām un atriebjas par bērnības traumām katram, kas izraisa nepatīkams atmiņas.
Cilvēks, kas var izvarot bērndārznieku, nevar nevienam paskaidrot, kāpēc viņš tā rīkojas un ko viņš par to domā. Jo gluži vienkārši viņš nav radis domāt. Tāpat arī cilvēks, kas ņem līdzi sestdienā uz kino ieroci un pie pirmā jūtu uzplūduma šauj uz kādu, nevar atklāt savas rīcības iemeslus, jo viņam tādi nav. Viņam ir ierocis un atļauja to nēsāt, iespējams, ka tas ir viss, kas viņam šajā dzīvē ir.
Mūsu sabiedrība cieš nevis no ekonomiskās krīzes, bet gan no pilnīga vērtību trūkuma. Mūsu galvenais jautājums ir nevis "ko darīt?", bet gan "kā varētu vispār neko nedarīt?". Mums iemāca prasmes, nevis iedod zināšanas. Mēs zinām, kā uzvārīt ūdeni, bet nezinām, kāpēc ūdens vārās. Tāpat mēs zinām, kā lietot visus cilvēka atveres un locekļus, bet nezinām, kas ir cilvēks un kāpēc ir cilvēks. Varbūt mums liekas, ka cilvēku kā tādu nevajag vispār, ka to jau tā ir par daudz, ja varam nogalināt cilvēku, kuru redzam pirmo reizi mūžā.
Kas mūs gaida? Svēta vieta tukša nepaliks, kā zināms. Mūsu vērtību tukšumu aizpildīs svešas vērtības, ko ir radījusi sveša reliģija. Tas nenotiks ātri, bet mainīt vairs nevarēs neko.
Iļana Bukura