Globalizācijas apstākļos notiekošais THE HUNTER GAME jeb aukstais karš starp Rietumiem un Austrumiem šobrīd notiek informatīvā kara apstākļos.
Dažāda veida zema profesionāla izpildījuma propaganda burtiski pārpludina Latvijas informatīvo telpu, zombējot auditoriju. Šajos apstākļos ļoti būtisks ir jautājums, ko kā karstu kartupeli nu jau vairākus gadus viļā gan pašmāju politiķi, gan tieši atbildīgās institūcijas, proti, jaunā apvienotā sabiedriskā medija veidošana.
Neesmu mediju jomas profesionālis, tomēr saskatu dažus visai bīstamus aspektus šī procesa norisē.
Pirmkārt, nevienam nav noslēpums, ka Latvijas valdošā politiskā elite visā Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā ir centusies kontrolēt valstī pastāvošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbu. Mērķa sasniegšanai, izmantoti visdažādākie paņēmieni – sākot ar tiešu norādījumu došanu mediju vadītājiem, vai to ietekmēšanu ar represīvo institūciju starpniecību, un visbeidzot ar "savējo" iebīdīšanu atbildīgos amatos.
Cik lielā mērā varas nesējiem tas ir izdevies, protams, jāspriež skatītājiem un klausītājiem, bet personiski es šo ietekmi jūtu ļoti skaudri, redzot un dzirdot dažādas piekoriģētas puspatiesības un atklātus melus, kurus arī ar valsts mediju starpniecību valdošie cenšas iebarot tautai. Kaut tas ir neētiski un negodīgi, bet neprofesionālā izpildījumā izskatās pat nožēlojami, ar atklātas necieņas izrādīšanu klausītājiem un skatītājiem.
Maz ticams, ka pastāvošais valsts politiskais galvgalis gribētu šo situāciju pēc būtības mainīt – kontrole pār ļaužu prātiem vienmēr būs šo cilvēku vienīgā izdzīvošanas iespēja. Tieši tāpēc, vērojot līdzšinējās aktivitātes jaunā medija veidošanā, skaidri redzams, ka tās nav vērstas vis uz patiesi objektīva informācijas nesēja izveidi, bet tikai uz to, lai vēl spēcīgāk nostiprinātu manipulāciju iespējas informatīvajā telpā. Lai zombētu sabiedrisko apziņu.
Jo kontrolēt viena apvienotā medija vadību, panākt sev lojālu cilvēku darbošanos tajā, ir nesalīdzināmi vieglāks uzdevums, nekā vairāku mediju vadītāju darbības kontrole. Tapēc paši būtiskākie jautājumi, uz kuru šobrīd atbildi nevar dot neviens, ir – kā un pēc kādiem kritērijiem tiks veidota jaunā medija vadība un tā darbības uzraudzība? Kādi būs jaunā medija darba virsuzdevumi? Kādi mehānismi paredzēti kaut vai formālas sabiedriskās kontroles nodrošināšanā?
Ja šie jautājumi paliek valdošās politikāņu "elites" rokās, tad mēs nevaram sagaidīt ko labāku par pašreizējo, bet gluži otrādi. Jau šobrīd tikai "uz papīra" neatkarīgie sabiedriskie mediji kļūs vēl vieglāk vadāmi. Tie kalpos nevis valsts vai sabiedrības interesēm, bet gan tikai to personu labā, kuras tobrīd turēs rokās varas grožus.
Otrkārt, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) šobrīd demonstrē absolūtu nespēju kaut vai attāli noformulēt jaunā sabiedriskā medija izveidošanas nepieciešamību un tā darbības pamatprincipus.
Tā vietā NEPLP nodarbojas ar dažādiem "parādes" pasākumiem, pompozi aizliedzot dažu Krievijas kanālu darbību, liedzot informācijas dažādību, vienlaikus izliekoties neredzam to, kas notiek pašu mājās. Es negribu apgalvot, ka Latvijai klaji naidīgas informācijas ietekmes neitralizēšana nebūtu vajadzīga, bet tas ir darāms tikai ar savu argumentu profesionālāku pasniegšanu, informācijas argumentētāku analīzi. Un tam jānotiek kopā ar pašmāju situācijas uzraudzību un objektīvu izvērtēšanu.
Diemžēl to NEPLP vai nu nespēj, vai arī apzināti negrib nodarboties. Tā vietā izskan vien populistiski paziņojumi par jauna krievu valodā raidoša TV kanāla veidošanu, jau tradicionāli nebilstot ne vārda par tā darbības jēgu, principiem vai saturiskām iezīmēm.
Tas, ka atsevišķi NEPLP locekļi "zem deķa" kopā ar valdošajiem politiskajiem spēkiem, iespējams, zina patiesos mērķus gan apvienotā medija veidošanai, gan jaunā krievu kanāla tapšanai, visai sabiedrībai kopumā ir visai vājš mierinājums. Bet par šādu sabiedrības zombēšanas eksperimentu būs jāapmaksā pašai sabiedrībai…
Treškārt, ir ļoti būtisks jautājums par personālijām, kurām tiks un jau tiek uzticēta jaunā medija veidošana. Šobrīd šo darbu kūrē NEPLP loceklis Gints Grūbe. Viņa izpratne par valsts naudas dalīšanas ētiskajiem un tiesiskajiem apspektiem pēdējā laikā rada arvien lielākas šaubas.
Publiski izskanējusī informācija par viņam piederošās firmas "Mistrus Media" "panākumiem" valsts naudas saņemšanā daudzu simtu tūkstošu apmērā no Latvijas Kino centra (Gints Grūbe ir Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs), šīs pašas firmas "uzvaras" nodibinājuma "Rīga 2014" publiskajos konkursos (Gints Grūbe ir šī nodibinājuma Mākslinieciskās padomes loceklis), un – pats galvenais – "Mistrus Media" finasiālā sasitība ar Latvijas Televīziju (Gints Grūbe NEPLP atbild tieši par LTV darbības uzraudzību) liek uzdot jautājumu – vai tiešām cilvēkam, kurš tik prasti kontrolē finanšu plūsmas, papildus vajag uzticēt tik atbildīgo jaunā sabiedriskā medija veidošanas darbu?
Neapšaubot Ginta Grūbes talantus kā producentam un režisoram, tomēr arvien noteiktāk sāk rasties iespaids, ka valsts amatpersonas un sava privāta biznesa vadīšanu viņš nav mācējis atdalīt un, kā jau tas mūsu valstī nereti notiek, viņam arvien biežāk sāk jukt, kura ir privātā un kura valsts kabata.
Vai tiešām Latvijā nav cilvēka, pār kuru negultos aizdomu ēna par ne parāk tīru metožu izmantošanu personisko interešu bīdīšanā? Domāju, ka tādus atrast nemaz nebūtu tik grūti, ja vien būtu vēlēšanās un griba. Un tieši tās, manuprāt, šobrīd pietrūkst gan nozares profesionāļiem, gan politiķiem.
Nepareizi uzsākts process nevar dot pareizu rezultātu. Sabiedrību nedrīkst barot ar puspatiesībām. Būtu jāievēro tādi principi kā - maksimāla atklātība, skaidra mērķu definēšana un godprātīga atbildīgo amatpersonu izvēle. Jautājums ir saistīts ar sabiedrības un valsts drošību, arī sociālo drošību. Tas ir pārāk būtisks, lai to iemīcītu politiskās un personiskās savtības dubļos.
Jaunais sabiedriskais medijs jāviedo tīriem mērķim un ar tīrām rokām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
