Īvija Kalniņa: Ukrainas armijas galvenais neveiksmes cēlonis  (128)

Tas viss lielākā vai mazākā mērā tā ir, taču par, manuprāt, galveno cēloni tiek runāts maz, vai nedaudz citādā – nekonkrētā un haotiskā griezumā.

Atskatīsimies uz ATO vadības nozīmīgākajiem stratēģiskajiem lēmumiem pēdējo mēnešu laikā. Ikvienam no iepriekš un turpmāk izteiktajiem apgalvojumiem lasītājs pats var atrast pamatojumu uzticamos informācijas avotos, tādēļ vieglākas lasāmības labad atsaucesnav pievienotas.

1. Jau no paša Austrumukrainasmilitārā konflikta sākuma ikvienam domājošam cilvēkam bija skaidrs, ka t.s. separātistu rindas tiek būtiski papildinātas, kaujiniekiem šķērsojot Krievijas Federācijas – Ukrainas robežu. Tikpat skaidrs, ka arī ieroču un munīcijas papildinājumi lielā apjomā tiek ievesti no Krievijas teritorijas. Tādēļ gluži loģisks bija ATO vadības lēmums – "mēģināt noslēgt robežu". To atbalstīja gan Ukrainas prezidents, gan sabiedrība.

Līdz 10. jūlijam vairākas UA brigādes no rietumu puses bija ieņēmušas zemes strēli gar robežu līdz pat Červonopartizanskai, taču sastapās ar masīviem raķešu sistēmu BM-21 ("Grad"), artilērijas un mīnmetēju uzbrukumiem. Turklāt ar "Grad" Ukrainas armijas pozīcijas tika apšaudītas gan no iekšzemes, gan no Krievijas teritorijas (!!!).

Acīmredzot ATO vadība paļāvās uz to, ka Krievija neuzdrošināsies sniegt atklātu militāru atbalstu separātistiem, no savas teritorijas. Rezultātā UA cieta smagus zaudējumus, daļa spēja atkāpties pa Ukrainas teritoriju, daļa iekļuva aplenkumos un bija spiesta atkāpties, šķērsojot robežu.

2. Redzot, ka pilnībā "noslēgt robežu" nebūs iespējams, ATO virsvadība mainīja stratēģiju, cenšoties ierobežot kaujinieku un ieroču piegāžu plūsmas atsevišķām nelegālo grupējumu ieņemtajām pilsētām. UA un brīvprātīgo bataljoni guva panākumus. Tika savilkti arvien ciešāki loki ap Horļivku, Luhansku, Doņecku, noslēgti lielākie ceļi un šosejas.

Ievērojami palielinājās smagā bruņojuma plūsma pār Ukrainas-Krievijas robežu: tanki, "Grad", bruņutransportieri, kājnieku kaujas mašīnas. Lielākas un mazākas kolonas šķērsoja robežu naktīs un dažkārt pat dienas laikā, Polijas žurnālistu klātbūtnē. Vai kāds spēja iedomāties, ka bezkaunība sasniegs tādus apmērus?

Neskatoties uz to, ka jau tobrīd vairāk kā desmit Ukrainas armijas gaisa kuģi bija notriekti, UA aviācija un artilērija tomēr spēja dot pienācīgu pretsparu. Turpinājās apdzīvoto vietu atbrīvošana, prokrievisko kaujinieku zaudējumi bija lieli. Acīmredzot Krievijas virspavēlniecība saprata, ka viņu mērķu sasniegšanai ar algotņiem un prokremliski noskaņotiem fanātiķiem nepietiks.

3. Maskava nāca klajā ar "balto Kamazu operāciju". Ko ar tiem ieveda un ko pēc tam izveda, tas ir otršķirīgi. Kamēr pasaules sabiedrība kā nohipnotizēta sekoja 280 baltām kravas mašīnām, daudzi vilcienu sastāvi ar kara tehniku tuvojās Ukrainas robežai. Tika uzsākta armijas vienību komplektēšana – nu jau vairs ne no kriminogēniem algotņiem un imperiālistiskās Krievijas fanātiķiem, bet no Krievijas armijas (KA) karavīriem, no kuriem lielākā daļa pat nezināja, kas viņus sagaida.

2014. gada 25. augustā Krievija pārkāpa kārtējo "sarkano līniju" un vairāki desmiti kaujas mašīnu un vairāki simti KA karavīru šķērsoja robežu pie Novoazovskas. UA vienības un Ukrainas brīvprātīgo bataljoni nonāca dubultajā aplenkumā pie Ilovajskas.

Šī raksta tapšanas laikā tika iznīcināti divi Ukrainas krasta apsardzes kuteri, Ukrainas teritorijā atrodas nu jau vairāki tūkstoši KA karavīru, "Gradam" pievienojušies "Uragan" un "Smerč".

Kā redzams, Krievija šobrīd pārliecinoši kontrolē notikumu attīstību. No vienas puses var teikt, ka Ukrainas bruņoto spēku gūtie panākumi piespiež Krieviju rīkoties arvien ciniskāk, no otras puses – Ukraina spēj paveikt tikai tik daudz, cik Krievija viņai to ļauj.

Tātad – Ukrainas, Eiropas un NATO lielākā problēma ir nespēja aptvert Krievijas impērijas nekaunību. Līdzšinējie lēmumi tiek balstīti uz pieņēmumiem, ka "Krievija diez vai uzdrošināsies spert nākamo soli". Krievijas Federācijas diplomāti un Vladimirs Putins spēj melot bezgalīgi un dot arvien jaunu cerību, ka Krievija apstāsies, bet tas nenotiek un nenotiks. Jo ātrāk Ukraina un pārējā pasaule to sapratīs, jo lielākas cerības, ka šis konflikts nepāraugs kontinentāla apmēra karā. Jo Krieviju spēs apturēs tikai pretestība no pašas Krievijas iekšpuses, ko, savukārt, var izraisīt atbilstoša militāra atbilde, jo citu valodu Kremlis nesaprot.

Ko darīt? Eiropai un pasaulei Krievijas militāro ekspansiju ir jāaptur ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Bez šaubām jāpārtrauc jebkura ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Diemžēl vairākas Eiropas valstis šobrīd piekopj tuvredzīgi divkosīgu politiku. Līdzšinējās sankcijas ir smieklīgas.
Ukrainas spēkiem nebūtu prātīgi par katru cenu censties noturēt vāji nocietinātas pozīcijas. Jāturpina būvēt aizsardzības bastionus ap lielākajām Austrumukrainas pilsētām, kuras vēl šobrīd kontrolē Ukrainas spēki, kā tas šobrīd notiek Mariupolē. Jācenšas ar pēc iespējas mazāku upuru skaitu aizkavēt Krievijas spēku turpmāku virzību.

Pa to laiku, Eiropai un arī pārējai pasaulei jāapbruņo UA ar vismodernāko tehniku, nepieciešamības gadījumā jānāk talkā ar tādiem militārajiem speciālistiem, kuri nav pieejami Ukrainai. Savlaicīgi jāgatavojas gan Krievijas aviācijas uzbrukumiem, kara flotes uzbrukumiem un pat ballistisko raķešu izmantošanai.

Krievijas lielākie meli ir jāizmanto pret pašu Krieviju. Ja reiz "Krievijas armija nav Ukrainā un arī nebūs", kā paziņoja Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, tad visai pasaulei ir jāapvieno spēki, lai bez žēlastības iznīcinātu Austrumukrainā esošos "teroristiskos grupējumus".
"Pēc kara visi gudri",tomēr atļaušos apgalvot, ka Ukraina līdz šim ir darījusi visu iespējamo savu spēku robežās, un manis minētās stratēģiskās "neveiksmes" būtu piedzīvojusi arī ikviena cita valsts, ja tā atrastos Ukrainas situācijā, jo, kā māca vēsture, ļaunuma impēriju nodomiem noticēt ir ārkārtīgi grūti. Visvairāk kļūdu tika un tiek pieļautas tieši ārpus Ukrainas.

Dievs, svētī Ukrainu! Dievs, svētī Eiropu!