Foto: Shutterstock
Turpinot sadarbību ar starptautiskā raidījuma "Gaidi mani" ("Ždi meņa") pārstāvi Latvijā, jelgavnieku Mārtiņu Ziebergu, portāls "Delfi" aicina atsaukties ļaudis, kuriem varētu būt kas zināms par rakstā nosauktajām personām. Šoreiz publicējam stāstu, kurā Sanktpēterburgas iedzīvotāja Jeļena meklē Rīgas psihiatriskās slimnīcas ārstes bērnus, kuriem vēlas pateikties par viņas vectēva izglābšanu pēckara Latvijā.

Jeļena vēstulē raidījumam raksta, ka vēlas uzmeklēt sievieti, kura pēckara gados (no 1946. līdz 1948. gadam) strādāja par ārsti Rīgas psihiatriskajā slimnīcā. Jeļena vēlas atrast viņas bērnus, mazbērnus, lai pateiktos.

Ja kādam no lasītājiem ir zināms, kur un kā atrodamas aprakstītās personas radinieki, lūgums zvanīt Ziebergam pa tālruni +37129923833 vai arī sazināties pa e-pastu: martins.ziebergs@inbox.lv.

"Šī patiešām apbrīnojamā sieviete nenobijās no iespējamām represijām un glāba mana vectētiņa Sergeja Ivana Alekseja dēla dzīvību," raksta Jeļena.

Pēc kara Jeļenas vectēvs atgriezies mājās Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), kur viņu iecēluši par Karagūstekņu un uz Vāciju deportēto repatriācijas nodaļas priekšnieku. "Viņš sāka glābt cilvēkus no nošaušanas un lēģeriem, iekārtojot tos darbā kara rūpnīcā. 1946. gada beigās vai 1947. gada sākumā (mamma precīzi neatceras datumu, bet tas bija ziemā) vectēvs neatgriezās mājās. Manu vecomāti ar trim mazām meitenēm izmeta no dzīvokļa un izmitināja bijušajā lietuviešu teātrī aiz Marijas teātra. Par vectētiņu nebija nekādu ziņu. Kad mamma mēģināja uzzināt kaut ko par viņa likteni iepriekšējā darbavietā, viņai rupji norādīja, lai vairāk neko nejautā," raksta Jeļena.

Un tad notika brīnums. "Reiz mamma saņēma zīmīti, kurā bija rakstīts: "Neuztraucieties. Jūsu vīrs un bērnu tēvs ir dzīvs. Es atbraukšu un visu izstāstīšu"." Tādas ir atmiņas, ko Jeļena dzirdējusi no savas mammas Lidijas Zemskovas (Sergejevas).

Atstāstot dzirdētās mammas atmiņas par Rīgas ārstes stāstu, kas norisinājies 1947. gadā, Jeļena raksta: "Cerības uz dzīvību nebija. Viņš bija pēc vardarbības, pagraba, bez samaņas, nebija nekādu dzīvības pazīmju. Kravas automašīnas riteņi brauca pāri baltajam, kraukšķīgajam sniegam, tuvinot viņu melnajai nekurienei. Taču notika negaidītais. Mašīna piepeši apstājās, viņu izmeta no mašīnas un pameta. Tā parādījās pirmais eņģelis-sargātājs, pavēršot tumšo spēku iedarbību dzīvības un gaismas virzienā. Pēc tam agrā rītā parādījās cits eņģelis-sargātājs – ārste, kura izglāba manu vīru."

"Bija agrs 1947. gada ziemas rīts. Kopā ar sanitāru mēs kā parasti devāmies ar zirgiem uz ceptuvi pēc maizes. Slimos jābaro katru dienu, tāpēc izbraukums ārpus slimnīcas teritorijas bija ikdienišķs un līdz sīkumam izplānots rituāls," turpinot atstāstīt ārstes teikto viņas vecmāmiņai, raksta Jeļena.

"Kolīdz izbraucām pa slimnīcas vārtiem, sniegā ieraudzīju cilvēku. Viņš bija zaldāta zābakos bez šņorēm, praktiski izģērbts, nosalis, bez samaņas. Neviena blakus nebija. Atstāt viņu salā tādā stāvoklī vienkārši nedrīkstēja. Mēs viņu iekrāvām ratos un devāmies atpakaļ uz slimnīcu," dzirdēto atstāsta Jeļena.

Tālāk vīrieti ievietojuši palātā, kur atradās psihiski veseli cilvēki, jo pārējās ārstēja garīgi sasirgušos pacientus, kuru pēc kara bijis daudz. Vīrietis ilgi nenācis pie samaņas. Viņam nebija dokumentu.

"Kad beidzot viņš pamodās, bija skaidri redzams, ka viņš baidās runāt. Sāku viņu ārstēt. Viņš izrādījās spēcīgs un ātri atlaba, teica, ka viņu saucot Ivans. Vairāk neko viņš nestāstīja. Bija skaidri redzams, ka viņš ir izglītots un inteliģents cilvēks, kura dzīvē notikuši šausminoši notikumi. Ivans sāka palīdzēt manai ģimenei, kura dzīvoja slimnīcas teritorijā, ārstu mājā. Spēlējās ar bērniem, lasīja tiem grāmatas, mācīja, tāpat sāka palīdzēt slimnīcā. Kaut kādā brīnumainā veidā palīdzēja izārstēt vīru no tuberkulozes," atstāsta Jeļena.

Turpinot atmiņu pavedienu, viņa raksta: "Reiz Ivans nosauca savu uzvārdu, pateica, ka viņš ir no Ļeņingradas, ka viņam tur ir sieva un bērni. Tad es viņa ģimenei aizsūtīju zīmīti: "Neraizējieties, jūsu vīrs un tēvs ir dzīvs. Es pie jums aizbraukšu un visu izstāstīšu." Zīmīti nodevu ar sanitāru, bet pēc kāda laika pati braucu uz Ļeņingradu kvalifikācijas celšanas nolūkā un iepazinos ar Ivana ģimeni – ar sievu Anastasiju un viņa trim mazajām meitiņām. Bija skaidrs, ka Ivanu jāatgriež slepeni. Pasi noformēja vecākā meita Lida, balstoties uz medicīnisko izziņu. Tad tika nozīmēts pavadonis, un Ivanu atgrieza Ļeņingradā. Tur Ivanu pārtvēra citi eņģeļi-sargātāji, bet tas jau ir cits stāsts."

Jeļena raksta, ka ļoti vēlas atrast šīs labsirdīgās sievietes bērnus, mazbērnus, lai pateiktu viņiem "vienkārši cilvēcisku paldies".

"Cik sapratu, tad slimnīcas ārsti dzīvoja slimnīcas teritorijā ārstu mājā. Vectētiņš lielāko daļu laika pavadīja ārstes dzīvoklī, līdz viņu nenogādāja atpakaļ Ļeņingradā. Daktere viņam uzrakstīja slimošanas vēsturi, kā arī izziņu, lai viņš būtu aizsargāts un netiktu pakļauts represijām," raksta Jeļena.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!