Atverot maisus tagad, varbūt beidzot tiksim pie kādas skaidrības par mums pašiem, kas mazinās īstus un izdomātus aizspriedumus. Tas kliedēs neziņu, kas mūs diendienā grauž.
Daži saka – kādu labumu tagad dos maisu atvēršana? Tad jājautā – ko mēs vispār no tā visa sagaidām un gribam? Labums kā zelta gabals neatlēks. Un ko nozīmē labums? Visi runā vispārībās...
Tās lietas nav tik sarežģītas, kā to grib mums visiem iegalvot daudzi cilvēki, – valdībai un Saeimai ciešot klusi.
Kad mēs beigsim sevi mocīt, šaustīt un turēt visādās aizdomās, nezinot čekas maisu saturu, aizbildinoties, ka šogad nebūtu gudri to darīt? Bet kāpēc tas nebūtu gudri?
Visus šos gadus esam "diskutējuši", teorētiski spriedelējuši, esam apzināti vilcinājušies, gaidot uz "vēsturnieku vērtējumiem". Visa šī runāšana, kas notiek "komisijas darbā", nav nesusi nekādu skaidrību, ieteikumus vai risinājumus. Un vispār – vai ko risinošu varam sagaidīt no tā? Cik gadu nav pagājis, un vēl joprojām netiekam ne pie mazākās skaidrības. Galu galā – no kā mēs baidāmies? Paši no sevis? Ar skaidru prātu nevēlamies skatīties patiesībai acīs.
Vairs neesam cīnītāji, lai gan latvieši ir visur. Mēs esam palikuši pasīvi, neizdarīgi, bailīgi – tas viss bieži noved pie garīgiem traucējumiem. Sametas kauns par to, un mums rodas necieņa pret tiem, kas nevar skatīties patiesībai acīs un attīrīties. Šodienas valodā runājot – mēs paši sevi terorizējam. Un mūsu nelabvēļi un naidnieki par mums smejas un ņirgājas. Zūd respekts. Zūd uzticība vienam pret otru.
Maisi jāatver ne jau ziņkārības dēļ, bet patiesības un taisnības vārdā. Ja mēs paši to nedarīsim, neviens cits to mūsu vietā neizdarīs, jo citam tas nesāp un nerūp.
Mēs varam kļūdīties, to mums vēsture piedos, bet, ja neko nedarīsim vai nemēģināsim darīt lietas labā, vēsture bargi mūs visus sodīs un nepiedos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
