Divi pasaules kari bija šo Rietumeiropas impēriju savstarpēja cīņa par dominēšanu pasaulē, taču šajā cīņā uzvarēja Rietumeiropas kolonizatoru pēcteču dibinātā ASV superimpērija, kas pilnīgi atklāti pasludināja "Amerikas laikmetu", bet vēlāk arī "Pax Americana" (pēc Romas impērijas parauga).
Gan vairāku ASV ģeopolitiķu (Bžezinska, Kisindžera u.c.) rakstos, gan The Project for the New American Century doktrīnā pasludināta absolūta un globāla ASV hegemonija, kā arī mērķis nepieļaut nevienas citas valsts vai valstu grupas patstāvīgu politiku, kas tuvākajā vai tālākā periodā spētu izaicināt absolūtu Amerikas virskundzību. Amerikas stratēģi uzskata, ka tiem ir tiesības kontrolēt visus pasaules resursus, šo resursu izmantošanu, pasaules tirdzniecības un finanšu sistēmu, likumus, informācijas un pārvaldes struktūras.
'Demokrātiskas" ASV izpratnē ir tās valstis, kas bez ierunām pakļaujas ASV diktātam un atver sevi nekontrolētai ASV dominēto starptautisko korporāciju izlaupīšanai. Pret katru valsti vai valstu grupu, kas mēģina īstenot no Amerikas neatkarīgu politiku, tiek vērsts viss ASV "cietās" un "maigās" varas arsenāls: uzpirkšana, korupcija, krāsainās revolūcijas, melīgu apgalvojumu propaganda, "amerikāniskā dzīvesveida" masveida reklāma, valstu apvērsumi, nepiekāpīgu oponentu slepkavības, valstu destabilizācija, ekonomiskās sankcijas, pilsoņu karš vai pat tieša atbilstošās teritorijas 'iebombardēšana akmens laikmetā".
Pasaules ekonomikas pārvaldīšanai radītas tādas ASV kontrolētas struktūras kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Pasaules Tirdzniecības organizācija. Savu ekonomisko svaru Amerikas impērija pastiprinājusi un nostabilizējusi ar diviem spārniem: Ziemeļatlantisko (tā kodols ir ASV radītā Eiropas Savienība) un Dienvidaustrumāzijas bloku (tā kodolu veido Japāna, Dienvidkoreja u.c.).
Ar šiem spārniem jeb blokiem ASV daļēji dalās globālajā laupījumā, taču tos arī kontrolē un militāri okupē. Šajos 'spārnos" pie varas ir Amerikai lojāla "elite", un tieši pašlaik notiek sarunas par šo bloku formālu institucionalizāciju, slēdzot Transatlantijas tirdzniecības un investīciju partnerību un Transpacifikas (Klusā okeāna) tirdzniecības un investīciju partnerību. Militārā vara balstās uz NATO un citiem ASV dominētiem reģionālajiem militārajiem blokiem.
Taču pēdējos gados ASV absolūtajai hegemonijai patiešām radušies nopietni izaicinājumi: Ķīnas saimnieciskā varenība un patstāvīgas politikas tendences, kas brīžiem vērojamas Krievijas ārpolitikā (pagaidām tikai ārpolitikā). Ķīna, Krievija, vairākas Dienvidamerikas, Vidējo Austrumu, Āfrikas un Vidusāzijas valstis veido pagaidām visai nenoteiktu partnerību, kuru Rietumos pieņemts apzīmēt ar nosaukumu BRICKS, kas ar laiku var konsolidēties alternatīvā attīstības un varas centrā. Ar to arī izskaidrojama ASV un tās satelītu rusofobiskā un pret Ķīnu vērstā propaganda, kā arī vesela rinda destabilizācijas pasākumu.
Ukrainas vilinājums
Šis garais ievads bija nepieciešams, lai izskaidrotu pēdējā laika satraucošos notikumus Austrumeiropā un ASV satelītu sacelto kara psihozes kampaņu pret Krieviju.
Es neesmu Krievijas prezidenta Putina fans, taču pilnīgi piekrītu viņa paziņojumam, kurā Putins PSRS sabrukumu nosauca par ģeopolitisku katastrofu. Ja pirms PSRS sabrukuma pasaulē pastāvēja zināms līdzsvars un divu sistēmu konkurence, un pasaules tautām bija zināma izvēles brīvība, ar kuru abas superlielvaras bija spiestas rēķināties un cīnīties par savu sabiedroto sirdīm un prātiem, tad pēc PSRS vieglprātīgā sabrukuma šis līdzsvars izjuka un iestājās vienas superlielvalsts varas monopols, kuru Rietumu ideologi nosauca par globalizāciju.
Globalizācija nebija un nav nekāds dabisks process, bet vienas superlielvaras globāls diktāts, pilnīga vai daļēja pakļaušanās ASV kontrolētajām institūcijām. Un šajā kontekstā Austrumeiropas tautas nevis atguva neatkarību, kā mums visus šos gadus tiek skaidrots, bet gan kļuva par ASV satelītiem un Rietumu kolonijām. Ja lietojam ASV pieņemto frazeoloģiju, Austrumeiropas tautas tika pārvērstas par "banānu republikām".
Sevišķi gards kumoss pēc PSRS sabrukuma bija Ukraina, jo tieši Ukrainas teritorijā ir pasaulē lielākās melnzemes platības un stratēģisks izvietojums pašā Eirāzijas centrā. Bez tam Ukraina PSRS periodā tapa par vienu no pasaulē lielākajiem industriālajiem centriem: metalurģijas gigantu, kuģu, lidaparātu, kosmosa apgūšanas tehnikas, ieroču ražošanas un zinātnes centru. Jau cariskās Krievijas laikā pašreizējās Ukrainas teritoriju dēvēja par Krievijas un pat visas Eiropas maizes klēti. Maizes klēts Ukraina bija arī PSRS ietvaros, jo tajā saražoja apmēram ceturto daļu no PSRS saražotās pārtikas. Ja mazāk nozīmīgas PSRS republikas, kā Latviju, Amerika atstājusi savu Rietumeiropas sabiedroto kolonizācijai, tad Ukrainu ASV stratēģi izvēlējās par savu laupīšanas un kolonizācijas zonu.
Līdz ar to tieši Ukraina kļuva par ASV dienestu un lielbiznesa galveno uzmanības un destabilizācijas centienu centru (ja atskaita pašu Krieviju). Šajos Ukrainas sagrābšanas centienos savus spēkus apvienojis gan ASV lielbizness, gan ASV finansētās nevalstiskās organizācijas, gan ASV valdības struktūras. Šajā rakstā izklāstītie fakti ilustrēs, kā šīs struktūras lielā mērā pārstāv vieni un tie paši cilvēki.
Ukrainas kolonizācijas nolūkiem nodibināta Amerikas – Ukrainas biznesa padome (U.S.-Ukraine Business Council). Līdzīgas padomes ir arī citās bijušajās PSRS republikās, tai skaitā Latvijā, bet tieši Ukrainas padomē izteiksmīgi pārstāvēti lielākie ASV agrobiznesa giganti, jo tieši Ukraina ir iecerēta kā "Nākotnes maizes klēts" (Grain Basket of the Future). Padomē redzam bēdīgi slavenās Monsanto pārstāvi Melissa Agustin, John Deere pārstāvi Brigitte Dias Ferreira, lauksaimniecības tehnikas giganta CNH Industrial pārstāvi Steven Nadherny, agronomijas zinātņu giganta DuPont Pioneer pārstāvi Jeff Rowe, modernās (ķimizētās, hormonizētās) lopbarības giganta Eli Lilly & Company pārstāvi John F. Steele, agrobiznesa superkarteļa Cargill pārstāvi Van A. Yeutter un citus līdzīga kalibra "lietu kārtotājus".
ASV – Ukrainas biznesa padomes prezidents un izpilddirektors, kas Ukrainas kolonizāciju kārtojis jau kopš 1995. gada, ir Morgan Williams, kurš vienlaikus saistīts arī ar ASV valdību un pārstāv arī privātu riska kapitāla pārvaldīšanas, ārvalstu investīciju un korporatīvās restrukturizācijas firmu SigmaBleyzer.
Ukrainas kolonizācija noris pēc mums jau pazīstamās shēmas. Vispirms tautas īpašumu par sviestmaizes cenu sagrābj vietējie oligarhi, kuri pēc tam sagrābtos resursus pārdod Rietumu korporācijām. Tā jau minētais ASV superkartelis Cargill tikko nopircis kapitāla daļas par 200 miljonu dolāriem agrouzņēmumā UkrLandFarming. UkrLandFarming jau tagad ir pasaulē astotais lielākais aramzemes kultivētājs un pasaulē otrais lielākais olu ražotājs. Cargill Ukrainā darbojas jau 15 gadus, iepērkot graudu elevatorus un citus lauksaimniecības infrastruktūras objektus. Lai nodrošinātu globālam biznesam piemērotu loģistiku, Cargill pērk arī kapitāldaļas vairākās Melnās jūras ostās, piemēram, pavisam nesen – Novorossijskas ostā. No tā var secināt, ka Cargill plāno izvērst vērienīgu pārtikas eksportu gan uz Rietumeiropu, gan uz Krieviju un Vidusāziju.
Kāpēc ASV bija tik ieinteresēta, lai Ukraina noslēdz asociācijas līgumu ar ES? Tāpēc, lai ASV korporācijas varētu savu produkciju brīvi un bez muitas nodevām eksportēt uz Rietumeiropu. Arī Krievijai būs grūti pretoties šādam ASV korporāciju eksportam, jo Krievija nesen pievienojās Pasaules Tirdzniecības organizācija, līdz ar to atsakoties no iekšējā tirgus aizsardzības. Ar to izskaidrojams arī ASV atbalsts Euromaidanam un antikonstitucionālajai Ukrainas prezidenta Janukoviča gāšanai. Jo Janukovičs sāka šaubīties un atlika asociācijas līguma parakstīšanu ar ES, turklāt steidza parakstīt sadarbības līgumu ar ASV konkurenti Ķīnu.
Arī bēdīgi slavenais ģenētiski modificēto sēklu ražotājs Monsanto Ukrainā orientējas uz Rietumeiropas tirgu. Tā kā Rietumeiropas pilsoņi nevēlas kļūt par ģenētiski modificētas pārtikas patērētājiem, Monsanto šai preferencei vismaz vārdos ir pielāgojies, sludinot, ka Ukrainā ģenētiski modificētu pārtiku neveicinās. Taču pieredzējuši cilvēki apzinās, ka ASV korporācijas melo. Pat ļoti iespējams, ka pašlaik gatavotais Transatlantiskais tirdzniecības un investīciju līgums ar ES barjeras ģenētiski modificētais pārtikai atcels (skat. interviju "Guntis Belēvičs: Mūs grasās noindēt").
Jau tagad Eiropā, tai skaitā Latvijā, tiek brīvi tirgoti gaļas, piena un olu produkti, kuri iegūti no dzīvniekiem, kas baroti ar ģenētiski modificētu lopbarību. Patērētājus par to pat neinformē, jo likumi to neprasa. Un vēlreiz atkārtoju: Eiropas Savienība nav patstāvīga struktūra vai alternatīva ASV, bet gan pašu ASV projekts Eiropā.
Pēc Global Meat News informācijas, Ukraina iecerēta kā liels gaļas eksportētājs uz Rietumeiropu. Gaļas eksportu jau tuvākajā laikā paredzēts kāpināt par 80%. Par to, lai šī gaļa būtu īpaši neveselīga, rūpēsies Eli Lilly lopbarības speciālisti. Ukraina ir ideāla gaļas ražošanai priekš Rietumeiropas (ja salīdzina ar Latīņamerikas eksportētājiem), jo ir tuvu patērētājiem.
Kāds no šiem ASV agrobiznesa projektiem labums pašai Ukrainai? Ukraina zaudēs kontroli pār saviem unikālajiem melnzemes apgabaliem, darbavietu skaits būs minimāls, par ko rūpēsies jau minētie agrobiznesa mehanizētāji John Deere un CNH Industrial.
Lai nodrošinātu lētu ukraiņu darbaspēku, tiek slēgts asociācijas līgums ar ES, kura iespaidā Ukrainas industrija tiks pilnīgi sagrauta un iestāsies masu bezdarbs. Lēti ražota Ukrainas pārtika sagraus lauksaimniecības produktu cenas un līdz ar to arī darbaspēka izmaksas arī pašā Rietumeiropā, tai skaitā Latvijā. Bet visu peļņu no šā biznesa grābs ASV korporācijas, Ukrainu atstājot nabadzībai, badam un izmiršanai. T.s. Ukrainas golodomors salīdzinājumā izskatīsies pēc labdarības akcijas. Bez darba un iztikšanas palikušie ukraiņi meklēs izdzīvošanas iespējas Rietumeiropā, vēl vairāk sieviešu būs spiestas darboties prostitūcijas biznesā, vēl vairāk ukraiņu jauniešu būs spiesti salīgt ASV privātajās armijās, lai palīdzētu destabilizēt citas valstis.
Taču tas vēl nav viss, jo Ukrainas auglīgo zemi paredzēts arī saindēt.
Neokoni, Ukrainas nacisti, slānekļa gāze un lielā ģeopolitika
2013. gada 13. decembrī t.s. ASV un Ukrainas fonda rīkotajā pasākumā ASV ārlietu ministra asistente Eiropas un Eirāzijas jautājumos Viktorija [Fuck The EU] Nūlande visādi pauda atbalstu Euromaidanam un cita starpā atklāja, ka ASV Ukrainas "demokrātisko struktūru attīstībā" ieguldījusi 5 miljardus dolāru. Šo pasākumu sponsorēja ASV enerģijas supergigants Chevron.
Drīz pēc tam laikrakstā The Washington Post parādījās bijušās ASV ārlietu ministres (Dž. Buša administrācijā) Kondolīzas Raisas apmaksāts teksts, kurā tā kategoriski pieprasīja, lai ASV atsaucas "Ukrainas aicinājumam" tās cīņā pret "Krievijas agresiju". Kondolīza Raisa saistīta ar agresīvas ASV ārpolitikas atbalstītājiem, kurus Amerikā dēvē par neokoniem. Interesanti, ka pirms savas karjeras ASV Valsts departamentā un ASV Nacionālās drošības padomnieces amatā Kondolīza Raisa strādāja jau minētās Chevron korporācijas sabiedrisko attiecību komitejas vadītājas amatā. Par godu Kondolīzai Raisai Chevron viņas vārdā nosauca vienu no saviem lielākajiem tankkuģiem.
Un – kāda sagadīšanās! – tieši Chevron pavisam nesen ar Ukrainu noslēdza vērienīgu līgumu uz 50 gadiem (!) par Ukrainas slānekļa gāzes ieguvi un realizāciju. Savukārt ASV viceprezidenta Džo Baidena jaunākais dēls Hanters iecelts par Ukrainas naftas un gāzes holdinga "Burisma" valdes locekli. Šo darījumu sagatavot un parakstīt palīdzēja pašreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Džefrijs Paiets (Geoffrey Pyatt). Drīz pēc tam internetā parādījās Viktorijas Nūlandes un Džefrija Paieta telefona sarunas ieraksts, kurā Nūlande pateica bēdīgi slaveno "Fuck The EU" frāzi un precīzi nosauca nākamās, vēl neesošās Ukrainas "valdības" galveno amatpersonu uzvārdus.
Pēc dažām dienām, rupji pārkāpjot ES dalībvalstu garantēto 21. februāra vienošanos starp Maidana opozīciju un prezidentu Janukoviču, huntas (t.s. Nūlandes kaganāta) vadībā tika apstiprinātas tieši Nūlandes nosauktās personas. Īstenojās viena Ukrainas oligarha izteiciens: "Apsolīsim tiem salašņām visu, bet pakārsim viņus pēc tam." Pēc Kijevas apvērsuma šī ES garantētā vienošanās Rietumu presē vairs netiek pieminēta ne ar vārdu, jo tas atmasko to negodīgo spēli, ko ES vadītāji veic ASV imperiālisma interesēs.
Te nepieciešama neliela atkāpe paskaidrojumam un kontekstam. Ukraina gāzi savām vajadzībām līdz šim iepirka no Krievijas. Ukraina bija arī Krievijas gāzes tranzīta valsts uz Rietumeiropu, proti, caur Ukrainu pa jau padomju periodā iekārtotajām gāzes cauruļu maģistrālēm uz Rietumeiropu tiek transportēta Krievijas gāze. Ar šo apstākli bija saistīts t.s. gāzes skandāls, kad t.s. Oranžās revolūcijas laikā Ukrainas varas iestādes uz laiku pārtrauca Krievijas gāzes piegādi Rietumeiropai. Pašlaik ASV dienesti un Ukrainā varu sagrābusī hunta atsākusi to pašu Rietumeiropas gāzes šantāžu. Hunta atsakās maksāt par Krievijas jau piegādāto gāzi, līdz ar to apdraudot gāzes piegādi arī Rietumeiropai. Šai sakarā Krievijas prezidents Putins nosūtījis vēstules visu ES dalībvalstu valdībām.
Putina "gāzes cauruļvadu stratēģija" paredz vienā sistēmā apvienot visu Eirāzijas kontinentu, to padarot mazāk atkarīgu no ASV diktāta. ASV to labi saprot un dara visu, lai šo stratēģiju izjauktu un saglabātu ASV kontroli pār saviem Rietumeiropas vasaļiem. Tieši pašlaik ir pēdējais brīdis, kurā Rietumeiropu vēl var atšķelt no sadarbības ar Krieviju, izmantojot Ukrainas destabilizācijas un kolonizācijas faktoru. Atgādinu, ka tieši neokoni ASV ārpolitikā ienesa agresīvu naftas un gāzes resursu sagrābšanas un kontroles stratēģiju. Ar to izskaidrojami Buša kari Afganistānā un Irākā, Lībijas valsts iznīcināšana, "arābu pavasaris", Vidējo Austrumu un Ziemeļāfrikas destabilizācija, krāsainās revolūcijas mēģinājums Irānā, kā arī vēlākās sankcijas pret Irānu, tai skaitā Irānas naftas un gāzes boikots, kurā ASV piespieda iesaistīties arī Eiropas Savienību.
Kontrolējot naftas un gāzes resursus, ASV ne tikai kontrolē naftas cenu, bet arī kontrolē tās piegādi gan saviem vasaļiem Rietumeiropā un Japānā, gan arī Ķīnai. Tieši tagad, kamēr vēl Krievijas gāzes eksports atkarīgs no tranzīta caur Ukrainu, vēl iespējama Eiropas Savienības atšķelšana no Krievijas. Paredzot šādu iespēju, Krievija ar Rietumeiropas investoru līdzdalību jau ierīkojusi t.s. Ziemeļu plūsmu un Zilo plūsmu (Nord Stream, Blue Stream), caur kurām gāze nonāk Rietumeiropas ziemeļu reģionos, apejot NATO blokā iekļautās tranzītvalstis, tai skaitā Latviju.
Iesākta, taču vēl nav pabeigta Dienvidu plūsmas (South Stream) cauruļvadu sistēmas būve. Kad tā tiks pabeigta, Ukrainas kā tranzītvalsts nozīme zudīs. Tāpēc ASV izmisīgi steidz darīt visu, lai pilnīgi ar Krieviju sanaidotu gan Ukrainu, gan Rietumeiropu. Bez tam Ukrainas destabilizācija apgrūtina arī Ķīnas iecerēto "Zīda ceļa atjaunošanas" projektu, kas tāpat domāts sadarbības veicināšanai Eirāzijas kontinentā – no Lisabonas līdz Vladivostokai, apejot anglosakšu kontroli un starpniecību. Ja Ķīnas un Krievijas ieceres īstenosies, būtiski mazināsies arī ASV dolāra loma starptautiskajā tirdzniecībā. Un tas jau nozīmēs ASV globālās impērijas galu.
Jau minētais ASV – Ukrainas biznesa padomes priekšsēdētājs un ASV agrobiznesa korporāciju lobētājs (lietu kārtotājs) Ukrainā Morgans Viljams ir arī t.s. ASV investīciju atbalsta firmas SigmaBleyzer vadītājs. SigmaBleyzer, īstenojot savus mērķus, "sadarbojas ar dažādām ASV valdības aģentūrām, ASV Kongresa locekļiem, Kongresa komitejām, ASV vēstniecību Ukrainā, starptautiskajām finanšu institūcijām, smadzeņu centriem ..", tai skaitā ar formāli nevalstiskās organizācijas Freedom House prezidentu Dāvidu Krēmeru (David Kramer).
Freedom House, The National Endowment for Democracy, National Democratic Institute un Sorosa fonds finansēja un atbalstīja arī 2004. gada "Oranžo revolūciju" Ukrainā, tātad pirmo Maidanu. Freedom House tiešie finansētāji ir ASV valdība, National Endowment for Democracy un ASV Valsts departaments. Sākot ar 1960. gadiem šīs ASV "nevalstiskās organizācijas" veic tās pašas funkcijas, kuras iepriekš slepeni veica ASV CIP, tai skaitā finansē un organizē veselu virkni "krāsaino revolūciju" pilsoņu karus gandrīz visos pasaules kontinentos. Dāvids Krēmers ir arī neokonservatoru pasaules iekarošanas projekta The Project for the New American Century līdzdarbnieks (Senior Fellow) un bijušais ASV Valsts departamenta Eiropas un Eirāzijas lietu sekretāra vietnieks, tātad ieņēmis to pašu amatu, ko pašlaik pilda Viktorija Nūlande.
Savukārt Viktorijas Nūlandes vīrs Roberts Kagans ir jau minētā The Project for the New American Century līdzdibinātājs. Iepriekš minēto U.S.-Ukraine Business Council finansē arī tādi Amerikas lielbiznesa milži kā Coca-Cola Company, ExxonMobil un Raytheon. Tāda, lūk, savstarpēji saistīta sazvērnieku kompānija.
Nepieļaut tiešu sadarbību starp Eirāzijas tautām – ir sens britu (anglosakšu) ģeopolitikas mērķis, kura vārdā tika izprovocēti divi pasaules kari un "aukstais karš" britu ģeopolitikas mantinieces ASV vadībā. Pašlaik šajā pašā virzienā darbojas neokonu dominētā ASV administrācija. Tās galvenie mērķi saistībā ar Ukrainas destabilizāciju ir:
1) izjaukt jau iesākto Krievijas un Ķīnas sadarbību ar Rietumeiropu (ES);
2) turēt Rietumeiropas un Austrumeiropas valstis pilnīgā atkarībā no ASV un tās globālajām korporācijām;
3) destabilizēt un sadalīt Krievijas Federāciju, ielenkt un izolēt Ķīnas Tautas Republiku, ierobežot tās izaugsmi.
4) Ukrainu pārvērst par ienesīgu ASV globālo korporāciju koloniju.
No tā izriet arī Kijevas huntas un tās neofašistisko atbalstītāju patiesie mērķi. T.s. ukraiņu nacionālisti patiesībā cīnās nevis par Ukrainas neatkarību, bet par ASV korporāciju un tām kalpojošu Ukrainas oligarhu interesēm. Šo centienu ietvaros var tikt izraisīts Trešais pasaules karš.
Cīņas iznākums lielā mērā atkarīgs no Eiropas nostājas un tās politiķu gudrības. Vai nu viņi kļūs par bezgribas ASV avantūristu marionetēm, ievelkot Eiropu kārtējā pasaules karā, vai arī norobežosies no ASV un izšķirsies par tiešu, savstarpēji bagātinošu sadarbību starp visām Eirāzijas tautām.
