Sākumā domāju, ka grūtības ir īslaicīgas. Lai saglabātu kredītā ņemto dzīvokli un veiktu ikmēneša maksājumus bankai, paņēmu patēriņa kredītu 1000 latus. Lieki stāstīt, ka lūdzu bankai kredītbrīvdienas un visu aizņemto naudu aiznesu uz banku. Brīvdienas bija sešus mēnešus, kuru laikā varēju nemaksāt pamatsummu, bet procentos nācās maksāt vairāk. Seši mēneši pagāja ļoti ātri, dzīvokli jau esmu pazaudējis, patēriņa kredītā ņemto 1000 Ls vietā, jāatdod 8000 Ls. Tiesu izpildītājs ir "uzlicis ķepu" uz manas niecīgās algas 230 Ls un ģimenes uzturēšanai man mēnesī no algas tiek izmaksāts tikai 160 Ls.
Šobrīd man ir atņemta iespēja strādāt otrā darbā, pabarot divus bērnus un sievu ar 160 Ls mēnesī, kad iztikas minimums vienai personai ir 174 Ls, ir neiespējami, tāpēc sieva pēc 15 kopā nodzīvotiem gadiem aizbrauca labākas dzīves meklējumos uz Angliju. Var teikt, ka esmu pazaudējis visu, kas man bija, arī cerības. Solīto uzlabojumu Latvijas ekonomikā vietā tiek izteikti draudi par jauniem konsolidācijas pasākumiem.
Daudzi mani kolēģi ir līdzīgā situācijā, bet nevēlas par šo problēmu runāt publiski, labāk sakravā čemodānus un aizbrauc. Es no Latvijas prom braukt negribu, jo šeit esmu piedzimis, uzaudzis un šeit ir vienīgā vieta pasaulē, kur varu runāt savā dzimtajā latviešu valodā. Neuzskatu, ka esmu izdarījis ko tādu, lai man būtu jābēg no savas dzimtenes.
Saprotu, ka viens nav cīnītājs, tāpēc vēlētos uzklausīt saprātīgus ieteikumus, lai izkļūtu no apburtā loka, kurā esam iekļuvuši.
Jānis Liepiņš
Lasiet vēl -
Latvijas nākotne dodas uz Angliju, Franciju un Dāniju
DELFI lasītāja: Dzemdēšu ārzemēs – tikai ne Latvijā!
Maija Liepiņa: Vai Latvijas teritorijā arī pēc gadiem dzīvos latvieši?