Izlasīju Jāņa Endziņa rakstu "Kāpēc Latvijai pārmērīga ienākuma nodokļu progresivitāte neder", kas 04.07.2017. publicēts portālā "Delfi", un nobrīnījos par kārtējo demagoģisko rakstu, kurā paustas gan puspatiesības, gan pilnīga nepatiesība par to, kas notiek Latvijā par un ap likumdošanu un valsts finansēm.
Sākšu ar to, ka uzdrošināšos apgalvot – gaidāmā nodokļu reforma jau pašos pamatos tiek plānota kā neveiksmīga un nelietderīga. Nezinu, vai tas tiek tīšām darīts, vai tas ir kārtējais mūsu valdības neprofesionalitātes auglis, kā tas ir bijis un ir ar visiem līdz šim radītajiem likumiem. Par to lai spriež citi, jo tas nav šī raksta mērķis. Te vēlos pieskarties jautājumiem par minētā autora rakstā pausto viedokli nodokļu progresivitātes jomā un par plānoto reformu kopumā.
Pirmais un galvenais, kāpēc šī, kārtējā, nodokļu reforma būs brāķis, ir tas, ka tās pamatā ir nevis nodokļu reforma tāpēc, ka mūsu nodokļu sistēma kopumā ir brāķis un sen jau prasījās jaunas, bet gan tāpēc, lai vienkārši aizpildītu kārtējo robu budžetā un rastu nepieciešamos papildu līdzekļus kaut kādu vienu prasību izpildei. Tāda valsts pieeja nestrādās un nekad nav strādājusi. Nevar kaut ko vienu atraut no kopējās sistēmas. Kaut ko vienu piešūt vai izgriezt no viengabala auduma!
Nenoliedzami, ka ar tādu izšķērdīgu, nemākulīgu saimniekošanu, kā to līdz šim ir darījuši visi atbildīgie – sākot ar prezidentiem, deputātiem un beidzot ar ministriem un ministriju ierēdņiem, mums vispār nekad nebūs iespējams izstrādāt normālu nodokļu sistēmu, kas nodrošinātu stabilus valsts budžeta ieņēmumus ilgākā laika periodā. Un nedrīkst aizmirst, ka nodokļu iekasēšanas mehānisms nevar būt atrauts no nodokļu sistēmas kopumā. Te kaut vai viens piemērs: pēc VID datiem, uz 1. maiju kopējais nodokļu parāds sasniedza 1,454 miljardus eiro! Tie ir 18% no kopējā valsts budžeta 2017. gadam!
Kā normālā valstī tas vispār ir iespējams – 1,454 miljardi!? Kā varēja gadīties, ka nodokļu parādos varēja sakrāties tāda pasakaina summa? Neviļus rodas jautājums, par ko visai VID darbinieku armijai ar tā vadību priekšgalā ir maksātas tās lielās algas, ja nav bijuši spējīgi piedzīt nodokļu parādus un radījuši valstij zaudējumus šādā apmērā? Vai nebūtu laiks prasīt atbildību tieši no tiem, kas par to ir atbildīgi? Lūk, kur slēpjas trūkstošie budžeta līdzekļi!
Minētais piemērs vien jau pierāda, ka, lai kāda nodokļu reforma tiktu izstrādāta un ieviesta, tā nedarbosies, ja nebūs atbildīgo ar mantu un brīvību par visu likumīgo nodokļu iekasēšanu.
Vēl viens piemērs. Jaunais Stradiņa slimnīcas korpuss. Tā celtniecības pirmajai kārtai vien iztērēti vairāk nekā 70 miljoni eiro. Bet kas tur ir sanācis? Kam bija nepieciešama tāda būve ar tik milzīgu nelietderīgo platību? Kādēļ vajadzēja projektēt tik nepraktisku korpusu, kur pat zinātājs var apmaldīties, nerunājot jau par gados vecu, slimu pacientu, kam nav nekādas sajēgas par kaut kādu kodu nospiešanu, nerunājot jau par to, lai viņš tajā milzīgajā būvē atrastu vajadzīgo kabinetu vai palātu? Ja šī būve būtu izprojektēta un uzbūvēta praktiska, atbilstoša tām funkcijām, kam tā paredzēta, droši varu apgalvot, ka būtu bijis iespējams ietaupīt apmēram 10 līdz 15 miljonus. Tagad uzturēšanai vien katru gadu būs jāiztērē vairāki lieki miljoni, lai apsildītu nekam nederīgās plašās telpas. Un tas ir kārtējais pierādījums, ka korupcija Latvijā zeļ un plaukst. Nauda iet pa labi un pa kreisi kā visbagātākajā valstī, kura nezina, kur naudu likt!
Mēs esam pieraduši atsaukties uz attīstīto valstu pieredzi, uz Amerikas pieredzi, bet darām pavisam pretēji, pieturamies pie vecās padomju sistēmas. Amerikā nodokļu maksātājam, kurš savlaicīgi nav samaksājis pat vienu dolāru, nākamajā dienā pie durvīm klauvē vīri melnos uzvalkos un pieprasa samaksāt. Anglijā nodokļu piedziņas dienesta cilvēki ar portfeļiem, uz kuriem uzrakstīts "nodokļu piedzinējs", ierodoties pie parādnieka durvīm, kaimiņos rada bijību un riska apzināšanos par sekām nenomaksātu nodokļu dēļ. Bet mums gadu no gada kopējā nodokļu parāda summa ne tikai nesamazinās, bet pieaug. Turklāt tā vietā, lai piedzītu nodokļu parādus, lai rosinātu to samaksu, daļa no parāda summas tiek norakstīta. Vai mūsu valsts tiešām ir tik bagāta, ka var atļauties nepamatoti norakstīt parādus? Un kāpēc vispār tā vietā, lai sodītu nodokļu nemaksātājus, tos apbalvo ar nodokļu norakstīšanu? Kaut kāds sviests! Tādu sodu jau laikam mēs katrs labprātīgi saņemtu!
Viss iepriekš minētais pierāda, ka Latvijā šobrīd plānotā nodokļu reforma ir pilnīgi un galīgi nelietderīga un bezjēdzīga. Jāsāk ar pavisam ko citu!
Un tagad par Jāņa Endziņa rakstā minēto konkrētāk. Progresīvais nodoklis ir tas, kas ir vajadzīgs, lai izlīdzinātu ienākumu nevienlīdzību. Taču tā, kā tas tiek plānots pie mums, tas neko nemainīs. Un to vajadzēja ieviest vēl reizē ar VSAOI griestu noteikšanu. Par plānotajām IIN nodokļa likmēm var strīdēties, bet, ja ievieš progresīvo IIN nodokļa sistēmu, tad, manuprāt, tai vajadzētu sākties ar to, ka minimālā alga vispār netiek aplikta ar nodokli. Tālāk var sākt rēķināt, cik procentu no kuras līdz kurai ienākumu summai uzlikt, bet augstākajai likmei vajadzētu būt vismaz 35 procenti, nevis 31, kā tiek plānots tagad.
Autors darbaspēka nodokļu sakarā piemin VSAO iemaksas un solidaritātes nodokli. Viss jau ir pareizi, ja nebūtu nepareizi pašos pirmsākumos. Atcerēsimies, ka pirms VSAOI griestu ieviešanas, kas notika pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū, VSAOI maksāja visi bez izņēmuma no darba samaksai pielīdzināmiem ieņēmumiem. Šobrīd jau var droši teikt, ka tad, kad valsts budžets nostabilizējās un uzrādīja regulāru ieņēmumu pieaugumu, mūsu 100 "gudrās" galvas izdomāja, ka arī tām par bezdarbību var palielināt algas, kas tā arī tika darīts. Bet, lai nebūtu tik daudz jādod atpakaļ, izdomāja, ka vieglāk un likumīgāk to izdarīt, nosakot VSAOI griestus. Tas ļāva no lielajām algām ieturēt mazāku nodokli, kā tas nebūtu, ja griesti netiktu noteikti. Un jāsaka, ka jau tad tas bija nepamatots un pilnīgi nevajadzīgs solis, kas nākotnē noveda pie tā, ka nācās ieviest jaunu – tā saucamo solidaritātes – nodokli, kas atkal pašos pamatos bija kļūdains un nepareizs. Būtiskus iebildumus un domstarpības par solidaritātes nodokli ir radījis tieši tas, ka VSAOI griestu atcelšana nav vienkārši veidota kā šo griestu atcelšana, kuru noteica apmēram pirms 22 gadiem, bet gan ieviesa kā jaunu nodokli. Līdz ar to nevar būt runas par VSAOI griestu atcelšanu, bet gan jauna nodokļa noteikšanu, kas pamatā rada pretestību un iebildumus, jo katrs jauns nodoklis tiek uztverts kā papildu slogs nodokļu maksātājiem. Pavisam citādi tas būtu, ja nebūtu radīts iemesls šo neizprotamo solidaritātes nodokli pieskaitīt darbaspēka nodokļu kopējai masai. Tāpat ir pilnīgi neizprotami un pat nav zināms, kur šis nodoklis paliek budžetā.
J. Endziņš savā rakstā piemin, ka "vienlaikus, kā jau tas ir pie apdrošināšanas, valsts sociālo palīdzību nodrošina tikai līdz zināmam apmēram, tāpēc ir noteikti VSAOI griesti". Šis ir populistisks un līdz galam neizvērsts apgalvojums, kurš ir pilnīgi nepareizs. Kungs aizmirsis pieminēt, ka no VSAOI veidojas arī pensiju fonds, no kā tiek izmaksātas arī vecuma pensijas. Līdz ar to VSAOI griestu noteikšana jau bija pilnīgi aplama. Vēl jāatzīmē, ka līdz VSAOI griestu noteikšanai valsts sociālajā budžetā veidojās uzkrājums, bet pēc griestu noteikšanas šis uzkrājums pamazām, bet neatlaidīgi izsīka.
Domāju, ka viss iepriekš minētais pierāda, ka šobrīd Latvijā netiek plānota jauna un kvalitatīva nodokļu sistēma, bet gan radīta darbības imitācija un kārtējais brāķis, kas novedīs pie tā, ka nākamajā gadā atkal būs jāmaina nodokļi. Un tādējādi, kā J. Endziņš saka sava raksta nobeigumā: "Mēs kodējam Latviju uz nabadzību. Iespējams, ka kāds tieši to vēl Latvijai!"
Juris Bērziņš, pensionēts grāmatvedis
