Foto: PantherMedia/Scanpix
Katru gadu augstskolās piesakās ne vien valsts spožākie vidusskolēni, bet arī tādi, kuri centralizētos eksāmenus nokārtojuši, tajos nekādas zināšanas neizrādot. Piemēram, saņemot 20% no iespējamā maksimālā punktu skaita.

20% ir piektā daļa no vielas. Jādomā, ka tās nav pietiekamas priekšzināšanas tālākstudēšanai. Tai pat laikā skolēni tomēr iestājas programmās, kurās nepieciešamas priekšzināšanas priekšmetā, kurā viņi dabūjuši tikai 20%. Skolēnus uzņem, jo augstskolām tas nes naudu. Bet kas notiek tālāk?

Reizēm izskan klusi piedāvājumi paaugstināt eksāmenu līmeni. Šie ierosinājumi popularitāti negūst, jo nav skolēni, kuri nevēlētos nokārtot eksāmenu priekšmetā, kas patiesībā viņu nemaz neinteresē. Vidusskolu vēlas pabeigt katrs.

Ļoti maz ir skolēni, kuri vēlas augstu latiņu. Arī vecāki nevēlas, lai viņu bērni izgāžas eksāmenos. Jāpatur prātā, ka cilvēki, kuri pieņem lēmumus par eksāmenu sliekšniem arī ir vecāki vai radinieki kādam skolēnam. Viņi noteikti nevēlas nevienu iegāzt.

Problēmas ar centralizēto eksāmenu līmeni

Patlaban centralizēto eksāmenu var nokārtot, ja savākti 5% punktu. Manuprāt, ir grūti neiegūt 5%, ja dalību ņem visās eksāmena daļās. Ja iegūts mazāk par 5%, tad tā ir ļaunprātīga vai īpaši neveiksmīga muļķa līmenis. 5% eksāmenā ir ieguldītā darba un naudas izniekošana, jo dažus no priekšmetiem māca pat 12 gadus. Skaidrs ir tas, ka ir absurda situācija – saņemt izglītības dokumentu, kaut apgūts tikai 5% no mācītā. Tai pat laikā nešķiet, ka Izglītības un zinātnes minisrijas ierēdņi gatavi šo slieksni paaugstināt līdz kam saprātīgam (kaut 40%).

Bet kādas ir šo cilvēku tālākās gaitas? Pēc tam šie 5%, 15% un līdzīgu punktu skaitu eksāmenos ieguvušie vidusskolas beidzēji iestājas augstskolās. Viņi tur nespēj neko. Viņus uzņem, jo tas dod augstskolai naudu vai tiešā vai aizpildītu budžeta vietu veidā. Var jau saprast augstskolas vadību par to, ka jāaizpilda vietas, kas dod naudu.

Ko dara augstskolas? Daļa augstskolu šādus studentus izmet pēc pārbaudījumiem. Daļa augstskolu atsevišķos priekšmetos rīko izlīdzinošos kursus, kuros daudziem studentiem ir "robi". Tas faktiski nozīmē, ka tiek atkārtoti sniegta izglītība, par kuru valsts jau vienreiz samaksājusi. Minētie ir tikai labākie gadījumi.

Diemžēl ir arī tādas augstskolas, kuras šos studentus apbalvo ar diplomu pēc nākamā 5% sliekšņa pārvarēšanas, kas ir negodīgi pret normālajiem studentiem un potenciālajiem darba devējiem, kam diploms tiek uzrādīts kā īsts. Manuprāt, pats ļaunākais un populārākais scenārijs – augstskolas pazemina līmeni, pieskaņojoties arvien vājākajiem studentiem. Šādās augstskolās tad ir kursi, kuros nevis veido izpratni augstskolas līmenī, bet dublē vidusskolā mācīto. Tādējādi "piesmej" labākos studentus. Tos, kuri skolā tiešām mācījušies un augstskolai ir gatavi. Tomēr, nonākot augstskolā, viņi spiesti atkārtot vidusskolā apgūto, nevis ko jaunu.

Kā to atrisināt?

Pašlaik izskan vairāki argumenti. No vienas puses izskan, ka eksāmenu nokārtošanas slieksnis ir jāpaaugstina un ka no šādiem studentiem augstskolā nav jēgas. No otras puses ir argumenti, ka bērni nevarēs nokārtot augstāku līmeni un daudziem tas priekšmets [parasti matemātika] neinteresē un nav vajadzīgs.

Mans ierosinājums būtu paaugstināt eksāmenu slieksni tiem, kuriem konkrētais priekšmets ir vajadzīgs, proti, augstāka latiņa priekšmetā X būtu tiem, kuri vēlas studēt konkrētajā jomā, kura nepieciešamas priekšzināšanas priekšmetā X. Neapgrūtināsim tos, kuriem zināšanas kādā priekšmetā nav vajadzīgas, bet atļausim tālāk studēt tikai tajos virzienos, kuros skolēns priekšzināšanas ir ieguvis.

Priekšlikumus varētu īstenot ar diviem soļiem. Pirmkārt, augstskolām katrā studiju programmā jārada saraksts ar priekšmetiem, kuros nepieciešamas priekšzināšanas. Otrkārt, valstij jānosaka ierobežojums, ka nepārvarot noteiktu slieksni (piemēram, 50%) centralizētajā eksāmenā, studiju programmām, kurās vajadzīgas priekšzināšanas konkrētā priekšmetā, pieteikties nevar. Piemēram, studijām ekonomistos neļausim pieteikties skolēnam, kurš nav apguvis vismaz pusi no vidusskolas matemātikas vielas.

Līdzšinējā kārtība saglabājas tiem, kuriem nekas vai varbūt kaut kas interesē. Tas nozīmē, ja vēlies iegūt vidējo izglītību un sākt dzīvi, tad saņem 5%. Savukārt, ja vēlies studēt filoloģiju, tad latviešu un angļu valodās eksāmenā jāiegūst vismaz 50% no maksimālā punktu skaita.

Varētu būt iebildumi, ka augstskolas šo sarakstu radīs pēc iespējas tukšāku, bet par to būtu jārūpējas akreditācijas komisijai. Priekšzināšanās nepieciešamo priekšmetu sarakstu jāapstiprina akreditācijā. Nav jāakreditē programmas, kurās šāda saraksta nav vai tas ir nepietiekams (piemēram, ekonomikas programma bez matemātikas priekšzināšanām nav iedomājama). Jāpiezīmē, ka līdzīgs saraksts jau eksistē. Vērtējot studenta pieteikumu studiju programmai, atsevišķu vidusskolas priekšmetu eksāmenu rezultātu ņem vērā. Sākotnēji (pārejas periodā līdz nākamajai akreditācijai) konkrētos priekšmetus varam uzskatīt par tiem, kuros nepieciešams pārvarēt noteiktu centrālizētā eksāmena rezultātu, lai studēt būtu jēga.

Kā šo risinājumu īstenot?

Pirmais jautājums: ko iesāks tie, kas šo slieksni nepārvar? Dzīve galā? Jāatsakās no sapņu profesijas? Nē, bet "savārīto gan būs jāizstrebj". Ja skolēns, beidzot vidusskolu, nepārvar augstskolas noteiktu procentu slieksni konkrētā priekšmetā, durvis uz saistītajām programmām gadu ir ciet. Ja cilvēks pēc vidusskolas tomēr "nāk pie prāta", tad viņam jāmācās patstāvīgi ar privātskolotāju vai kursos pašam par savu naudu, jākārto eksāmens vēlreiz – pēc gada. Jau tagad ir iespēja atkārtoti kārtot centralizēto eksāmenu, pašam sedzot nelielās ar eksāmena noturēšanu saistītās izmaksas.

Iecere šādam priekšlikumam ir tāda, lai par valsts naudu vienam cilvēkam nav divas reizes jāmāca viens un tas pats. Ja cilvēks ignorē bezmaksas mācības vidusskolā, pats ir vainīgs. Iespējams, ka manis ierosinātā sistēma cilvēkiem ļaus vairāk novērtēt vidējo izglītību. Sevišķi, ja paziņu lokā būs kāds piemērs, ka skolēns par savu naudu iet kursos vai pie privātskolotāja, lai gūtu priekšzināšanas un varētu iestāties izvēlētajā studiju programmā.

Cik liela jābūt paaugstinātajam eksāmena līmeņa slieksnim? Šis ir diskutējamākais jautājums. Kā sākotnējo un minimālo slieksni jānosauc 50% – nav taču jēgas no studenta, kas nav apguvis pat pusi no vidusskolā apgūstamajām priekšzināšanām. Taču vēlāk slieksnim būtu jākļūst augstākam. Varbūt pēc pārejas perioda, varbūt uzreiz, bet "apguvis vidusskolas vielu, lai turpinātu mācīties augstskolā, kur jāizmanto priekšzināšanas" – šādam aprakstam tomēr vairāk atbilst 70-75% slieksnis.

Augstskolas vaicās, bet vai mums vispār būs studenti? Godīgi sakot, ticams, ka sākotnēji augstskolas "būs dimbā". Studentu būs mazāk vismaz gadu, līdz skolēni pielāgosies, ka uz augstskolu var tikt tikai ar priekšzināšanām. Noteikti atsevišķās studiju programmās pirmo kursu nemaz vairs nevarēs atvērt, jo nebūs ko uzņemt. Tāpēc sagaidāms, ka sākotnēji augstskolas pretotos šādām izmaiņām. Tai pat laikā ir jātic, ka normāla augstskola apzinās – risinājums ar priekšzināšanu slieksni ilgtermiņā ir pareizs un nodrošinās efektīvāku un kvalitatīvāku augstskolu darbu.

Aicinu šo risinājumu ieviest nekavējoties. Lai tie, kas šogad uzsāk studijas 12. klasē, zina, ka augstskolā varēs iestāties tikai, ja būs nepieciešamās priekšzināšanas, nevis tad, ja trūks studentu. Nav jēgas laist tālāk cilvēku, kurš nav apguvis priekšzināšanas jomā, kura šim cilvēkam tālākajā ceļā patiešām ir nepieciešama. Nav jēgas vēl vienu gadu uzņemt studentus, kuri augstskolai nav gatavi. Tā ir mūsu kopējo resursu izniekošana.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!