Kārlis Krēsliņš: 2010.gada svarīgākie notikumi

Pirmkārt, zinātnē pētījumi notiek daudzu gadu garumā, pirms iezīmējas vai tiek sasniegts konkrēts rezultāts. Var nosaukt galvenos konceptuālos sasniegumus fizikā, bioloģijā, kosmosa vai Visuma izpētē, kas tika sasniegti vai iezīmējās 2010. gadā: atklāts jauns - 117. - elements, kam vēl nav dots nosaukums; radīta antiviela – antiūdeņradis, kas tika noturēts, saglabāts mērāmo laika sprīdi; otro reizi un veiksmīgāk tika iedarbināts pasaules jaudīgākais paātrinātājs – Hadronu kolaiders, kas, pēc prognozēm, ļaus pētīt Visuma rašanās teoriju. Daudz veiksmīgu pētījumu bija bioloģijā un medicīnā, piemēram, tika nošķirts vēža slimības genoms, izveidots mākslīgais genoms, kas tika ievietots baktērijā, atklāts mūsu tālo senču - neandertāliešu - genoms un iespēja izpētīt, ka eiropiešu un Āzijas iedzīvotājiem ir kopēja izcelsme, bet Āfrikas iedzīvotājiem izcelsme ir cita.

Lieli panākumi ir kosmosa izpētē, jo ir atklātas 500 planētas un planētu sistēmas, kas pastiprina hipotēzi, ka mēs neesam vienīgie Visumā. Gūts apstiprinājums par ūdens klātbūtni uz Mēness un Marsa, praktiski ir īstenots kosmiskā kuģa projekts ar saules burām, kas dodas uz Saules sistēmas planētu – Merkūriju.

Otrkārt, NEO Latvijā un WikeLeaks skandāls. Interneta iespējas ir ļoti lielas. Zinātne nosaka, ka informāciju pilnīgi var noslepenot tikai tad, ja atslēgas koda simbolu skaits nav mazāks par informācijas simbolu skaitu. Tas nozīmē, ka praktiski nevar izveidot informācijas apmaiņas kanālu, kuru nevarētu "uzlauzt." Tas ir fakts, ar ko jārēķinās gan pasaules valstu struktūrām, gan atsevišķiem pilsoņiem. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka katra mūsu darbība, pārvietošanās un atrašanās vieta var tikt kontrolēta. Vēl paliek oficiāli, vai cilvēkiem vismaz tā liekas, aizsargāta joma - katra cilvēka jūtas un domas. Bet tās ir citiem nav zināmas nosacīti, jo reāli ir gan tehniski, gan citi ietekmēšanas līdzekļi, kas ļauj gan uzzināt, gan kontrolēt arī šo jomu.

Plašsaziņas līdzekļi vienmēr ir centušies pievērst uzmanību pie varas esošo cilvēku krimināliem, juridiskiem vai morāles pārkāpumiem. Tagad šīs iespējas ir ievērojami paplašinājušās. Piemēram, NEO nodemonstrēja, kur, cik, kas, kā un kādus atalgojumus saņem. Tas rosināja ministrijām pašām publicēt šādus datus.

"WikeLeaks" neatklāja nekādus lielos noslēpumus, bet toties apstiprināja daudz informācijas, kura bija neoficiālās informācijas statusā. Dažreiz nopietni cilvēki, lai pierādītu savas rīcības pamatotību, atsaucās uz atsevišķu politiķu neoficiāli izteiktajiem labajiem vārdiem. Dīvaini jau būtu, ja kādas vēstniecības pārstāvis sāktu kritizēt cilvēku vai viņa pārstāvēto organizāciju par darbību savā valstī. Piemēram, ASV diplomātiskā sarakste parāda, ko īstenībā domā ASV diplomāti par atsevišķiem politiķiem, politiskajām partijām un situāciju kādā valstī bez diplomātiskajiem vārdiem. Šīs publikācijas nedaudz atsedza reālpolitikas darbības principus.

Šeit varētu nošķirt satraukumu par Baltijas reģiona aizsardzības plānu. Lietuvas prezidente par tāda plāna nepieciešamību atklāti izteicās vismaz divas reizes Rīgas gadskārtējās starptautiskajās konferencēs par drošības jautājumiem. Tāda plāna esamība nebija liels noslēpums ne NATO, ne mūsu austrumu kaimiņiem.

Iespējams, plānam bija dots nepareizs nosaukums. To vajadzēja nosaukt par Baltijas reģiona krīzes pārvaldes plānu. Gan ES drošības stratēģijā, gan NATO stratēģiskajā konceptā ir atzīmēts, ka konvencionāla kara vai uzbrukuma no ārienes ES un NATO valstīm nebūs. Toties ir liela varbūtība teroristu uzbrukumiem arī ar masu iznīcināšanas ieroču lietošanu, kiberuzbrukumiem, un kiberkaram, kas reāli jau notiek pasaulē, gan tehnoloģiskajām un dabas katastrofām utt., kuru neitralizācijai vai seku likvidēšanai ir vajadzīga valstu labi koordinēta sadarbība. Piemēram, Igaunija par lielāko risku vai apdraudējumu mūsu reģionam uzskata Baltijas jūras saindēšanos, jo tās dzelmēs un nelielajos dziļumos ir daudz ķīmisko ieroču no I un II pasaules kara.

Treškārt, NATO augstlīmeņa sanāksme, kur tika apstiprināts NATO jaunais stratēģiskais koncepts. NATO neizstrādāja, kā bija plānots, jauno stratēģijas konceptu līdz 2009.gada aprīlim un nepieņēma to 2009.gada NATO 60.gadadienai veltītajā augstā līmeņa tikšanās laikā. Tika plānots ziņot NATO Militārajai komitejai 2009.gada februārī un martā sagatavot Kompleksās nākotnes fināla versiju, kas vienlaikus ļautu izstrādāt arī NATO stratēģijas konceptu. Tas bija ļoti svarīgi visām NATO valstīm, it sevišķi ekonomiskās krīzes apstākļos.

Par kompleksās nākotnes (Multiple futures - MF) projekta sākumu ir uzskatāms 2008.gada marts, kad tika izveidota daudznacionāla un starpfunkcionāla darba grupa, kas 2008.gada maijā uzsāka MF projekta izstrādi. Kopumā MF projektā tika iesaistīti vairāk nekā 500 politiskie, militārie, civilie un ekonomiskie eksperti no 45 valstīm, kuri pārstāvēja vairāk nekā 60 dažādas organizācijas.

NATO organizēja daudzas sanāksmes un patiešām veica kompleksās nākotnes izpēti. Par to liecina Ietekmējošo faktoru izvēle, kuru izpēte tika veikta. Tie nav tikai ar militārās aizsardzības jomu saistītie faktori, tie ir faktori, kas noteiks pasaules komplekso nākotni.
Loģiski ir, ka NATO pieņem jauno stratēģijas konceptu, kur nosaka NATO vietu un uzdevumus pasaules (kompleksās nākotnes) drošības sistēmā. Tas ļaus pamatoti pareizi noteikt NBS vietu valsts drošības sistēmā un atbilstoši – NBS uzdevumus.

Ceturtkārt, ASV un Krievijas vienošanās par līgumu "START". Jauno līgumu "START" 2010.gada 8.aprīlī Prāgā parakstīja ASV un Krievijas prezidenti. Šis līgums būs spēkā desmit gadu un paredz, ka katrai pusei ir jāsamazina kodolgalviņu skaits no pašlaik atļautajām 2200 līdz 1550, kā arī jāsamazina raķešu palaišanas iekārtu skaits līdz 800. Jaunais līgums aizstās 1991.gadā parakstīto līgumu "START", kura termiņš beidzās 2009.gada 5.decembrī, bet kuru abas puses turpināja ievērot. Sarunas par jauno līgumu "START" ieilga abu pušu domstarpību dēļ.

Ar ko ir svarīgs šis līgums? Pirmkārt, 90% pasaules kodolieroču ir ASV un Krievijas arsenālā, un tā daudzums ir pietiekams, lai iznīcinātu dzīvību uz Zemes vairākkārt. Otrkārt, svarīgi ir mazināt kodolieroču izplatīšanos, un līgums parāda kodolieroču lielvalstu darbību pareizajā virzienā. Treškārt, ekonomiskā puse. Tagad ir aizliegts izmēģināt kodolieročus, un tas rada problēmas noteikt esošo kodolieroču kvalitāti. Aktuāls ir jautājums, vai atsākt kodolieroču ražotni, ja nav tāda līguma. Ceturtkārt, lielākās problēmas ir kontroles sistēmas pilnveide. Kontroles sistēma rada un nostiprina valstu labāku sapratni un uzticēšanos. Papildinājums tam ir Pretgaisa vai pretraķešu aizsardzības sistēmas izveide Eiropā.

Piektkārt, Latvijas Saeimas vēlēšanas. Tās bija savdabīgas. Tajās pirmo reizi piedalījās galvenokārt partiju apvienības. Gan pirmsvēlēšanu kompānijā, gan nākamgada budžeta veidošanā skaidri tika nodemonstrēta valsts pārvaldes zemā darbības efektivitāte un Saeimas autoritātes zemais līmenis, kas ekonomiskās krīzes apstākļos ir būtiski.
Saeimas vēlēšanas kompānija un tās rezultāti ir piemērs tam, kā var ietekmēt lielāko daļu vēlētāju, bet tie ir īslaicīgi rezultāti, jo ilgtermiņā vai pat vidējā termiņā vēlētāji saprot, kas ir kas. Tālāk ir divas izejas: pāriet uz autoritāro valsts pārvaldes režīmu, vai sakārtot valsts pārvaldi demokrātiskā ceļā.

Savu subjektīvo viedokli izteica NAA profesors Kārlis Krēsliņš