Laimonis Kops par akustiskās koncertzāles būvniecību
Foto: PantherMedia/Scanpix

13. novembra radio pārraidē pulksten 11:00. tika minēts, ka Rīgā nav kur uzstāties māksliniekiem, jo akustiskā koncertzāle nav uzcelta. Parasti, kad pa radio tiek apspriesti kādi valstiski svarīgi jautājumi, sabiedrību aicina uz diskusiju. Šajā gadījumā diskusija bija par akustisko koncertzāli, bet ne visi tiek pie vārda un ne visi var izteikt savu viedokli. Palika iespaids, ka visi zvanītāji, izņemot vienu, bija sagatavoti sniegt atbildi "vajag"... Ignorējot valsts un iedzīvotāju materiālo stāvokli, savus spriedumus cilvēki izsaka, raugoties kā caur rožainu stiklu uz valstī notiekošo.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pieredze rāda, ka, pieņemot zvanītāju ieteikumus pa radio, tiek uzdots jautājums, par ko runāsiet? Tas ir netiešs viedokļu filtrs, un lielāko tiesu izskan tikai atbalstošas runas.

Paliek iespaids, ka tiek sagatavota augsne jauno miljonāru pulkam vai esošo miljonāru bagātināšanai. Šim nolūkam ar mediju līdzdalību tiek sagatavota sabiedriskā doma, uz ko jau iepriekš sagatavota atbilde - vajag...

Tādā veidā uz dārgi izkombinētās zemes ir uzbūvēts Ieņēmuma dienesta rēgs, kuram, neskatoties uz ēkas slavināšanu, blakus atrasties negribas.

Tā arī radās, kā rakstīja prese, uz estakādēm uzbūvēts ''zelta'' Dienvidu tilts. Vai varēja tautas interešu labad uzbūvēt lētāk? Varēja kaut vai to, ka estakādes konstrukciju racionāli ir apmēram līdz 17 metriem būvēt kā zemes uzbērumu. Ne vienmēr tas iespējams un tomēr, ja tas bija iespējams, netika ievērots. Ja tas būtu respektēts, valsts ieekonomētu desmitiem, pat simtiem tūkstošus latu. Nepieskaroties izslavētajai Gaismas pilij (faktiski tumsas pils), bija iespējams ietaupīt trešo daļu no izmaksas, iespējams, pat vairāk.

Tagad par akustisko koncertzāli. Par akustisko koncertzāli iestājās bijusī ministre Helēna Demakova, kura vēlējās to uzbūvēt pa pusei uz ūdens. Lai to veiktu, atbalstam piepulcēja masu medijus. Netika atrunāts, cik izmaksās pamatnes būvniecība, cik pamatnes nostiprināšana ūdens laminārās, dažkārt pat turbulentās kustības apstākļos, kādu iespaidu uz mūzikas instrumentiem atstās nemitīgs mitrums un tā tālāk. Visbeidzot – cik tas izmaksātu? Labi, ka beidzās tā, kā beidzās, iztērējot vien lielus līdzekļus izpētes darbiem.

Astoņdesmitos gados veicu tehnisko izpēti bijušajam ''Kolhoznieku namam'', tagad Zinātņu Akadēmijas nama tornim. Detalizētāk iepazīstoties ar minēto namu, radās profesionālas pārdomas. Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika plaši proponēta un slavināta jaunās bibliotēkas celtniecība un dažus gadus vēlāk akustiskā koncertzāle, nācu klajā ar jaunu priekšlikumu, kas organizēti no tā laika LC varas puses tika nogremdēts.

Mana priekšlikuma būtība bija šāda: ja augstceltnei demontētu torni, un uz tā pamatnes uzbūvētu vairāku stāvu būvi, tad kopā ar šīs ēkas kompleksu nodotu Valsts bibliotēkas vajadzībām. To būtu iespējams uzbūvēt kā īstu gaismas pili, kas izgaismotos no stikla logiem un kļūtu par Rīgas simbolu.

Ēkas kompleksā ir akustiskā koncertzāle ar apmēram 800 līdz 850 vietām. To būvēja kā akustisko koncertzāli tā laika, cik man bija zināms, vienīgā akustiskā speciālista, arhitekta, Rīgas Politehniskā institūta pasniedzēja Vecsīļa vadībā. Ar ko tā neapmierina? Iespējams, par lētu. Nav iespējas cerēto atbirumu summu noformēt. Ar sacīto esmu savā būvniecības praksē sastapies, kad atbirums veido miljonus.

Gandrīz vienlaicīgi pēc speciāla uzaicinājuma veicu tehnisko izpēti Rīgas Domes administratīvajā ēkā un konstatēju, ka minētās ēkas lietderīgā platība aizņem apmēram 22 līdz 24% no kopējās platības. Staigājot pa plašajiem daudzstāvu koridoriem, nācu pie slēdziena, ka minētā ēka būtu piemērota pārveidošanai par izstāžu zāli. Tādejādi uz jaunās izstāžu ēkas rēķina tiktu ieekonomēti miljoni.

Neatkarīgās Latvijas laikā tauta un valdība bija pieturējušies pie aicinājuma "katrs savā darbā visi tautas labā". Okupācijas laikā dzīvojam pēc CK plēnumu un KP kongresos pieņemtajiem norādījumiem kas bieži bija savstarpēji pretrunīgi. Pašreiz dzīvojam pēc Ministru kabineta noteikumiem, kuru skaits un daudzveidība birst kā no pārpilnības raga. Rodas jautājums kā valsts un tauta varēja eksistēt bez minētajiem norādījumiem? Jo vairāk tiek izdoti noteikumi, jo vairāk kabinetos sēdoši ierēdņi tiek nodarbināti. Šādi dzīvojot, ierēdņu pulks var nonākt pie siles, kurā nebūs kam veltīt savus noteikumus, jo visi brīvi domājošie būs aizmukuši no uzbāzīgajiem MK neteikumiem.

Cerams, ka šo jautājuma risināšana nonāks pašreizējās valdības redzeslokā, kura ir spējīga izvērtēt, ka valsts līdzekļi ir vairāk nepieciešami sociālajām vajadzībām, demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai, skolām, bērniem, izglītībai un citiem jautājumiem.

www.DELFI.lv

Tags

Dienvidu tilts
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form