"Bieži Latvijas medijos medicīna Vācijā tiek nepamatoti idealizēta un atainota kā kaut kas krietni labāks, salīdzinot ar Latvijas ārstu darbu. Mana pieredze rāda pilnīgi citu ainu! Mums jāsaka paldies Latvijas mediķiem un jāslavē Latvijas sistēma, jo nekur Latvijā nesastapsiet tādu vienaldzību pret cilvēku, kā tas ir Vācijā. Izņēmumi te, protams, ir maksātspējīgi pacienti ar privātām apdrošināšanām.
Viss sākās līdzīgi – sākumā šo slimību neuztvēru īsti nopietni un arī neticēju, ka mūsdienu pasaulē tā spēlēs tik milzīgu lomu. Nedaudz pārsteigts biju, kad uzzināju par skolu atcelšanu arī Lejassaksijā, tas ir bundeszemē, kurā es pašlaik dzīvoju.
Protams, kā skolēns es sākumā biju priecīgs par tik pēkšņi pagarinātu brīvlaiku. Saucu šo par brīvlaiku, jo lielākā daļa vācu skolotāji par e-klasi un attālinātu mācīšanu ir labi ja dzirdējuši nostāstus un ar saviem skolēniem elektroniski praktiski nekontaktējas, tādējādi mums, vācu skolēniem, šajā laikā nav nekādi iespējams turpināt mācības.
Diemžēl visi prieki pārgāja, kad dažas dienas vēlāk pats inficējos ar vēl līdz šim nezināmu slimību, visticamāk, vīrusu.
Viss sākas ar tekošu degunu, vieglu klepu un paaugstinātu ķermeņa temperatūru. Šos simptomus pamanot, es tūdaļ izolējos, paliku mājās, lai neaplipinātu savus draugus un apkārtējos. Man nav pamata domāt, ka tas ir kas vairāk par sezonālu gripu vai vīrusu, bet, protams, neizslēdzu arī inficēšanos ar Covid-19 (tobrīd manā mazpilsētā Celle bija pieci oficiāli apstiprināti Covid-19 gadījumi).
Sākumā man šī saslimšana neuztrauca, dzēru daudz tēju, atpūtos, kā arī gāju dārzā elpot svaigu gaisu un cerēju, ka tas viss ātri beigsies. Diemžēl mans veselības stāvoklis pasliktinājās, klepus pieņēmās spēkā – tas kļuva sausāks un nepatīkamāks –, naktīs vairs nevarēju pagulēt.
Ceturtajā slimības dienā es saņēmos un piezvanīju ārkārtas numuram, kas atklāts saistībā ar Covid-19, lai pieteiktos testam. Varu apstiprināt Vijas Tomaševskas teikto, ka šo numuru ir praktiski neiespējami sazvanīt. Pirmajā dienā pēc neveiksmīgiem pieciem mēģinājumiem atmetu šim pasākumam ar roku. Tomēr tā kā labāk nepalika un es nezināju, ko iesākt, mēģināju zvanīt arī nākamajā dienā.
Par laimi, beidzot sazvanīju, izstāstīju manus simptomus un vēlmi taisīt Covid-19 testu, lai negatīva rezultāta gadījumā varētu doties pie ģimenes ārsta un veikt izmeklējumus saistībā ar iespējamu plaušu karsoni. Norādu, ka man ir iedzimtas bronhu problēmas, kā rezultātā katrs otrais bronhu iekaisums beidzas ar plaušu karsoni un antibiotiku kursu, un tāpēc labi pēc savām sajūtām jūtu šī iekaisuma attīstību.
Sazvanot man tika jautāts, vai esmu pēdējās dienās bijis ārvalstīs un vai esmu ticies ar cilvēkiem ar pozitīvu Covid-19 testu. Uz šiem jautājumu atbildēju godīgi ar "nē". Jo ārpus Vācijas nebiju bijis, un arī nevienu pozitīvi testētu cilvēku saticis nebiju. Izdzirdot šo atbildi, man uzreiz tika teikts, ka nekāds tests man nepienākas un es te lieki zvanot un vispār, lai es sazinos ar ģimenes ārstu. Tad tiku savienots ar Vācijas ārstu mobilo centrāli, kur dabūju ārsta vizīti uz ceturtdienu, 26. martu. Nevienam nelikās nekas dīvains, ka cilvēks ar visiem iespējamiem vīrusa simptomiem tagad brīvi ies klātienē uz pieņemšanu vispārējā ģimenes ārstu praksē.
Tā kā man šī situācija likās nedaudz dīvaina, tad nākamajā dienā pats izvēlējos aizbraukt uz pilsētas slimnīcu ar lūgumu, lai kāds ārsts, ievērojot visus drošības pasākumus, pārbauda manas plaušas un elpošanu, vai vismaz veic vīrusa testus. Kā jau tas bija sagaidāms, slimnīcā neviens ar mani negrasījās pat runāt un man tika pavēlēts netuvoties šai ēkai, bet iet pie ģimenes ārsta. Nekādas norādes, ka būtu jāsēž mājās, vai informācijas, kur varētu pārbaudīties. Vienkārši ejiet pie ģimenes ārsta!
Atlika tad vienīgā iespēja tiešām ierasties uz sarunāto ārsta vizīti, kuru vajadzēja dienu iepriekš telefoniski apstiprināt. Vakar piezvanot, protams, arī tur saņēmu noraidījumu. Ar šādiem simptomiem nedrīkstot nākt nekādā gadījumā, savukārt testu man neveikšot, jo esot daudz gribētāju un es neietilpstu nevienā riska zonā. Uz jautājumu, kā rīkoties tālāk, sekoja atbilde, lai sēžu mājās, un viss. Galu galā, ja varot vēl piezvanīt, tad nemaz tik traki neesot (lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet tieši tā tika pateikts).
Pēc "draudzīgās" sarunas ar ārstu praksi, vēlreiz zvanīju uz ārkārtas numuru, ar līdzīgu jautājumu, kā man rīkoties, jo no pieredzes zinu, ka bez antibiotikām kļūs tikai sliktāk. Kundze telefona līnijas galā ar nogurušu balsi izprata situāciju un godīgi pateica, ka pret šo vācu birokrātiju viņai nav iespējas cīnīties. Vienīgais viņas padoms bija, ja galīgi vairs nevarat, tad sauciet neatliekamo palīdzību – viņiem būs jāpalīdz.
Tāda, lūk, Vācijā cīņa ar Covid-19 – presē skaita slimos un mirušos, valdības vīri mērās, kurš nu dāsnāk balstīs ekonomiku, bet vienkāršais cilvēks klepo un gaida, kuru statistikas ailīti papildinās.
Ar šo gribēju nodot vēstījumu cilvēkiem Latvijā – esiet priecīgi un pateicīgi par Latvijas mediķu darbu. Kā arī, ja reiz mediji labprāt atspoguļo negatīvās situācijas, tad lūdzu arī kaut ko par citām zemēm, lai nav tā, ka sliktais ir tikai Latvijā. Nē, Latvijā ir arī daudz kā laba!"
Vācijā šobrīd ir reģistrēti vairāk nekā 45 tūkstoši inficēto ar Covid-19, no kuriem 275 cilvēkiem šī slimība izrādījās letāla.
