Marika Kacare: Dzīvnieku aizsardzības diena – laiks, kad pieņemt pareizos lēmumus
Foto: Sandris Ādminis

Starptautiskā dzīvnieku diena pēc pāris gadiem svinēs savu simtgadi (1). Tomēr, neskatoties uz arvien stingrākām labturības prasībām, kvalitatīviem mākslīgiem materiāliem un ēdiena alternatīvām, cilvēku vajadzībām izmantoto dzīvnieku skaits pieaug (2). Vienlaikus sugu daudzveidība un neskarto dzīvotņu platība sarūk, tādējādi 4. oktobris ir aktuālāks, nekā jebkad agrāk.

Joprojām neatbildēti ir jautājumi par dzīvnieku morālo statusu gan sabiedrībā kā veselumā, gan katram individuālajam cilvēkam viņa paša vērtību sistēmā. Kamēr spriežam par dabiskajām tiesībām un dzīvnieku morālo vērtību, miljoniem dzīvnieku cieš cilvēku pieņemto izvēļu dēļ. Te lielu lomu spēlē ne vien tas, ko velkam mugurā vai ēdam, bet pat tas, par kādu politisko spēku balsojam.

Iesākot rakstīt par dzīvnieku dienu, kā pirmās prātā nāca vides ētikas tēmas, piemēram, industriālās lauksaimniecības ietekme (3). Izplatīti ir mīti, ka dabīgās ādas zābaki bez kaitējuma dabai sadalīsies, atšķirībā no sintētiskajiem. Tāpat arī mīts, ka soja un palmu eļļa it kā vegānisma dēļ iznīcina lietus mežus, un cik tālu tas ir no patiesības. Viena no tēmām ir par cilvēkiem, ko tiem ir labi vai neveselīgi ēst, kā iespējams cilvēci pabarot planētas pārapdzīvotības apstākļos, kad uz dzīvnieku izcelsmes produktiem centrēts uzturs nespēs visus nodrošināt (4).

Cik gan grūti pat šo vienu dienu gadā runāt tikai par dzīvniekiem pašiem, nevis par to vietu sarežģītajā cilvēku iedibinātajā sistēmā. Runāt par dzīvniekiem kā par būtnēm, kas eksistē tāpēc, ka eksistē, nevis tāpēc, ka sniedz potenciālu labumu cilvēkam. Apstākļos, kad cilvēki ir lielākais pāridarītājs un vienīgais lēmējs pār dzīvnieku dzīvībām masveidīgi, ir grūti nodalīt dzīvnieku tiesību jautājumus no cilvēku sabiedrības. Tieši cilvēks ir svarīgākais subjekts šajā tiesību izvērtējumā.

Būtu dīvaini prasīt atbildību no plēsējiem par radītām sāpēm, ja uztver atbildību kā izvēles esamības jautājumu. Tomēr, ja ir vēlme, tos drīkst arī vainot. Dzīvniekiem ir vienaldzīgs tas, ja uz tiem skatās teorētiski. Vienaldzīgi, kā tos definējam, spēlējamies ar valodu, te iekļaujot sevi dzīvnieku skaitā, te nodalot. Dzīvnieku intelekts tiek izvērtēts pēc to spējas darboties atbilstoši mūsu izpratnei par to, kā tiem būtu jāuzvedas, bet patiesībā mēs nezinām gandrīz neko par to iespējamajām domām. Mājdzīvniekiem, visdrīzāk, vienalga, vai saimnieks to uzskata par mīļu vai skaistu, tomēr daudzi cilvēki jūt vajadzību pēc antropomorfizācijas, neskatoties uz to, ka, domājot par dažām sugām, brīžiem ir gatavi noliegt pat to spējas just sāpes (5).

Šeit parasti svarīgākais faktors ir dzīvnieka kā indivīda pazīšana. Abstrahējoties no sevis kā centra, skaidrs, ka līdzīgas indivīda tiesības būtu piešķiramas visiem, kam ir vajadzība pēc tām. Piemēram, savvaļas dzīvnieku pamatvajadzība, kam būtu jāsaskan ar to tiesībām, ir dzīve sev piemērotā vidē. Tas ir vienlīdz būtiski gan garāmskrienošajai lapsiņai, par kuru salūztu sirds, uzzinot, ka nākamajā dienā to notrieca mašīna, gan visām tām lapsām, kas dzīvo mežā mūsu nesastaptas.

Var ilgi runāt par robežām, piemēram, vai kukaiņi cieš, vai iedomātais mežcirtējs divpadsmitstundu darba dienu var izturēt, ēdot putru. Bet tas reti ir būtiski steidzamo jautājumu izvērtēšanā. Lai neēstu cūku, nav jādomā, kā sāpes izjūt gliemenes, lai veikalā nopirktu pupiņas, nav jāuztraucas, kā izdzīvot naturālajā saimniecībā aiz polārā loka. Ir cietsirdīgi spriedelēt par ideālo modeli, kamēr upuru skaits nemitīgi pieaug. Vai pilnīgi bezsāpīga nogalināšana būtu ētiska, pieņemot, ka dzīvnieki neplāno dzīvi un nedomā par nākotni? Šis nav aktuāls jautājums, jo diez vai masveidā audzētos dzīvniekus kāds sāks masveidā pakļaut anestēzijai pirms to nokaušanas.

Ieilgstošās pārdomas aizkavē rīcību. Mēs izslēdzam faktorus, kas liek apšaubīt savas sirdsapziņas tīrību, tā vietā, lai mainītos. Sarunās par labturību bieži parādās lauku vecmāmiņas, kas gotiņu samīļo. Šādas vecmāmiņas piepeši ir visiem gaļēdājiem, lai gan gandrīz visa gaļa tiek ražota industriālajās lielfermās.

Cik pieļaujami gan ir ēst vistu cilvēkam, kurš nekad neēstu kaķi. Šis nav vienīgais piemērs tam, ka cilvēka rīcībai trūkst racionāla pamata. Arī daļa no tiem, kuri izvēlas augu barību, nereti attaisno ādas izstrādājumu iegādi. Tikmēr kažokādu aizlieguma jautājumi spēj sasniegt sabiedrības vairākuma atbalstu. Tie paši sašutušie pūļi, kas nespēj paciest pat vienaldzīgu skatienu kucēna virzienā, kļūst agresīvi, kad viņiem iesaka neēst gaļu. Populāciju veido indivīdi. Ja tīksminies, lūkojoties, kā rotaļājas no kautuves izglābtie teliņi, bet lieto liellopu gaļu, tad zini, ka teliņus izglāba no tevis.

Sociālā taisnīguma jautājumiem nav obligāti jābūt saistītiem ar mums pašiem. Ilgtermiņā sabiedriskais labums ir noderīgs katram tās loceklim kaut vai ar to, ka rada patīkamākus dzīves apstākļus. Arī ģimenēm bez bērniem būtisks faktors politiskās nostājas izvēlē var būt bērnu pabalsti vai izglītības satura kvalitātes uzlabošana. Nav jābūt medmāsai, lai uzskatītu, ka viņas ir pelnījušas lielākas algas.

Nav arī tā, ka manī sajūsmu rada ikviens dzīvnieks. Redzēju klasiskos kautuvju video, esmu dzīvojusi laukos un zinu, ka pati varētu nogalināt, ja vajadzētu. Savulaik piedalījos medībās un mājputnu dīrāšanā. Tas, ka maksimāli izvairos no dzīvnieku ekspluatācijas, ir racionāls lēmums, nevis emocionāls impulss, ko raisījusi skatīšanās govju mīlīgajās acīs. Tā ir iekšējā vajadzība pēc tādas vides, kurā ciešanas ir iespējami samazinātas.

Reiz radikāli likās vegānismu piedāvāt it visiem kā vienīgo variantu, ja vēlamies būt konsekventi ētiski. Bet kāpēc lielākā daļa cilvēku ēd gaļu? Dzīvnieku produktu lietošanas ērtums ir sabiedrības problēma, kas nav attiecināma uz pašu produktu, bet vairākuma ieradumiem. Tie rada piedāvājumu, kā arī nogalināšanu.

Pašai pārsteidzoša bija mana cirka protestu pieredze. Toreiz likās, kāpēc gan nevarētu piekāpties. Visiem taču bija jābūt pret šo nepamatoto nežēlību, kam ir minimāls ieguvums. Piekāpties gan ir grūti. Visdrīzāk, skatītāji jau saprot, ka attieksme pret dzīvniekiem ir arhaiska, nejēdzīga un barbariska. Aizliedzot kaut ko vienu, tiek pavērta iespēja diskusijām par krietni nežēlīgākām, bet vēl normalizētākām praksēm.

Nevar arī pieprasīt no ikviena cilvēka no rītdienas beigt nodarīt jebkādu kaitējumu un cerēt, ka parīt spēkā būs ideālā pasaules kārtība. Dzīvnieku tiesību nodrošināšana globālā un masveidīgā līmenī ir ilgtermiņa projekts. Bet tas neattaisno, ka kavējamies izdarīt individuālas pozitīvas izvēles. Mēs nevēlētos, lai nākamajām paaudzēm tiktu atstāts izlemt par tiesību un dzīvības jautājumiem.

(1) https://www.worldanimalday.org.uk/img/resource/.

(2)https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2935116/pdf/rstb20100134.pdf.

(3) Artis Svece. Dzīvnieku un vides ētika, LU Open Minded.

(4) http://www.onegreenplanet.org/environment/world-hunger-population-growth-ditching-meat/.

(5) Peter Singer, 1975. Animal Liberation: A New Ethics for Our Treatment of Animals.

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks

Tags

Daba Dzīvnieki
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus