PSRS sabrukums Latvijai deva brīvību, bet arī "atvadu dāvanu" – tuvu pie bankrota novestu valsti. Tas izpaudās gan materiālā, gan morālā formā. Materiālā dāvana bija izpostīta infrastruktūra, nolaisti lauki, sabrukušas un pēc krāsas izsalkušas celtnes. Morālā dāvana bija PSRS okupācijas laikā mantotie tikumi, paražas un ieradumi, kuri nav piemēroti, lai sekmīgi izveidotu jaunu demokrātisku valsti.
Neilgi pēc brīvības atgūšanas neskaitāmi valsts amatos ievēlētie "kalpi" (deputāti) valsts attīstīšanās procesu iesāka ar to pašu pieeju un metodēm, kuras palīdzēja PSRS lielvalstij sabrukt. Jau neilgi pēc brīvības atgūšanas valstī atsākās korupcija, ēnu ekonomika, izšķērdība, savtība, neracionāla domāšana un rīkošanās. Pēc gadiem atklājās, ka daži kādreiz tautā uzticamie un ievēlētie deputāti bija vairāk rūpējušies par savas personīgās labklājības celšanu nekā par valsts nākotnes attīstību. Visi minētie iemesli ir cēlonis Latvijas valsts pašreizējam parāda apjomam – ap 10 un vairāk miljardiem eiro. Tas ir sevišķi satraucoši, ja ņemam vērā to līdzekļu apmēru, kurus Latvijas valstij gadiem ilgi ir devuši dažādi Eiropas fondi. Būtu naivi cerēt, ka šie fondi tuvā nākotnē nesamazināsies vai pat nebeigsies.
Valsts ilgtermiņa izdzīvošana nav iespējama ar gadiem ilgu nekontrolētu valsts parāda pieaugumu. Cerēsim, ka nākamajiem Saeimā ievēlētajiem deputātiem būs izdevies atbrīvoties vēl no kāda no PSRS laikiem mantota ieraduma – tērēt, tērēt un tik tērēt, neņemot vērā, ka naudas kase ir tukša. Pašreiz tēriņi aug bez jebkāda risinājuma plāna. Nav dzirdēts par plānu, kurš tautai izskaidrotu – kā, kad, kurš par šiem tēriņiem spēs samaksāt? Cerēsim, ka nākamajā Saeimā ievēlētie deputāti sapratīs, ka valsts parādi kādreiz būs jāatmaksā un ka viņiem ar steigu jābremzē līdz šim nemākulīgi kontrolētais parādu ātrvilciens. Jaunievēlētajiem deputātiem būs jābūt pietiekami drošiem pieņemt valsts labā lēmumus arī tad, ja gadīsies cīnīties ar grupējumiem, kuru interesēs ir pašlabums, nevis valsts intereses.
Korupcija, izšķērdība, neracionāla domāšana un rīkošanās ir galvenie iemesli, kuri kavē valsts attīstību un turklāt ir atbildīgi par nesamērīgi lielā valsts parāda izveidošanos. Neapšaubāmi, korupcija ir visgrūtāk apkarojamākā slimība valstī. Lai to sekmīgi izārstētu, ir jāpārskata un jāmaina likumi un, iespējams, jānomaina pati Tieslietu ministrijas vadība. Cīnīties pret korupciju nav pa spēkam vienam iedzīvotājam individuāli. Vajadzīga ir uzņēmīga un saprotoša komanda. Iespējams, ka tāda komanda vārdā "Alianse pret korupciju Latvijā" ir jau izveidota. To sīkāk var apskatīt mājaslapā "Delna". Nav šaubu, ka šai komandai priekšā stāv ilgstošs un prasīgs darbs, kā arī izturība un pacietība. Dažu problēmu risināšanas rezultāti būs saskatāmi tikai pēc vairākiem gadiem. Vēlēsim alianses komandai izdošanos.
No visiem pieminētajiem iemesliem visvieglāk saskatāma un ārstējama ir izšķērdība. Protams, tad, ja ir saprašana un vēlme to darīt. Izšķērdības novēršanā un risināšanā ir iespēja piedalīties katram valsts iedzīvotājam. Pēc izšķērdības atklāšanas un birokrātiskas iekārtas pārvarēšanas rodas iespēja to likvidēt samērā īsā laika periodā. Raksta turpinājumā ar dažiem piemēriem izteikšu personīgos novērojumus, uzskatus un ieteikumus, kuri kalpotu izšķērdības izskaušanai valstī, kā arī piebremzētu valsts parāda pieaugumu.
Aizvadīto četru mēnešu laikā karstā laika dēļ pie Brīvības pieminekļa ļoti reti bija manāma goda sardze un sargs, kurš sargā vai pieskata sardzi. Tūristu un citu garāmgājēju uzvedība neradīja nekādu satraukumu par šo iztrūkumu. Radās doma – vai beidzot nav pienācis laiks šo pieminekļa apsardzes tradīciju mest malā? Nezinot, cik skaitliski liela ir šī apsardzes komanda un ar to saistītā tehnika, neņemšos aprēķināt ar to saistītos izdevumus. Katram saprotams, ka 25 gadu periodā šīs tradīcijas piekopšana ir iecirtusi ievērojamu robu valsts kasē. Ja tauta agrāk būtu atbrīvojusies no pārspīlētā goda izrādīšanas sindroma un no samērā īso laika brīžu pieminekļa apsardzes, ietaupītie līdzekļi būtu kalpojuši daudz praktiskāku un nepieciešamāku valsts iedzīvotāju prasību apmierināšanai. Prasību, kuras valsts iedzīvotājiem vēl arvien Latvijā ir zem kritikas. Neaizmirsīsim arī to, ka valstī ir izteikts darbaspēka trūkums. Pirms kāds komentāros iebilst pret šo ierosinājumu, iesaku, lai kārtīgi pārdomā, vai pats vēlētos stāvēt bez kustēšanās miera stājā stundām ilgi pie pieminekļa. Vai būtu ar mieru ieteikt dēlam vai mazdēlam mest skološanos malā un tā vietā pieteikties goda sardzei? Vērts arī padomāt:
Ja kādam tāda goda izrādīšana ir tik svarīga, vai tā ir svarīga tikai tad, kad ir patīkami laikapstākļi?
Vai piemineklis pats, arī bez sardzes, nav pietiekama goda izrādīšana valstij?
Vai valsts un tauta nav izrādījusi pietiekamu godu piemineklim, novietojot to goda vietā, pašā Rīgas centrā?
Pirms 14 mēnešiem tenisistes Ostapenko uzvara Francijas atklātajā turnīrā deva Latvijas iedzīvotājiem iemeslu priecāties. Jaunā sportiste ar šo uzvaru ievērojami pakāpās pasaules tenisa ranga vērtējumā, kā arī nopelnīja ap diviem miljoniem eiro vērtu naudas balvu. Sportistes sasniegums tā iepriecināja vienu valsts ministru, ka, neņemot vērā neskaitāmo valsts iedzīvotāju ikdienas trūcīgos dzīves apstākļus, ministrs ierosināja sportistei "piespēlēt" naudas balvu arī no Latvijas valsts puses.
Vēl lielāku pārsteigumu pēc dažām dienām izraisīja Ministru kabineta neredzēti ātrā rīcība. Ministru kabinets deva zaļo gaismu komandas biedra ierosinājumam un piešķīra ap 50 tūkstošiem eiro lielu naudas balvu sportistei un viņas trenerei. Pie reizes ministri vēl apstiprināja 135 tūkstošus eiro veselības apdrošināšanai sportistam (miljonāram), kurš ar savu piedalīšanos uzlabotu valsts basketbola komandas izredzes Eiropas basketbola turnīrā. Arī šai rīcībai ceļā nestāvēja daudzu valsts iedzīvotāju nelabvēlīgie ikdienas dzīves apstākļi.
Vai tiešām, līdzīgi kā PSRS laikā, Latvijas valsts ministri uzskata atbalstīt augstus sasniegumus sportā par svarīgāku prioritāti valstij, nekā savest kārtībā iedzīvotāju minimālās izdzīvošanas prasības? Vai ministru rīcība ir attaisnojama, ja tuvu pie taisnības ir dzirdētais, ka Latvijas valstī dzīvību zaudē vidēji 15 iedzīvotāji dienā tikai tādēļ, ka valstij trūkst finansiālu līdzekļu, lai viņiem palīdzētu laikus izārstēties? Varbūt jāpriecājas, ka pagaidām valstī nav dzirdēts par vēl vienu PSRS laika tradīcijas piekopšanu, ar cilvēka veselībai kaitīgu medikamentu palīdzību veicinot sportistu sasniegumus savā disciplīnā.
Salīdzinot ap 185 tūkstošiem eiro Ministru kabineta tēriņu ar pašreizējiem 10 un vairāk miljardiem eiro valsts parādu, tēriņš izrādās niecīgs. Ņemsim vērā, ka daudz mazu tēriņu kopā var pārsniegt kādu lielā tēriņa apjomu. Galvenais, ministriem jābūt ar spējām izvērtēt viena ministra pēkšņa ierosinājuma jēgu un iespējamās sekas un tikai tad izlemt, vai to atbalstīt vai ne. Nebūtu pārsteigums, ja atklātos, ka līdzīgā veidā izveidojās arī valsts mantotais OIK, tikai ar neparedzamām un potenciāli nelabvēlīgākām sekām valstij un valsts budžetam. Viena valsts deputāta vai ministra ierosinājumam piebiedrojās citi, bez seku apsvēršanas nospieda podziņu – un tagad izmisīgi meklē veidu, kā "atdarīt" izdarīto.
Pieņemamu dzīves līmeni valstī, līdzīgi kā ģimenē vai uzņēmumā, iespējams sasniegt tikai tad, ja pareizi ir definētas un sakārtotas prioritātes. Pilnīgi nepieciešamas prioritātes cilvēka izdzīvošanai ir pārtika, pajumte, apģērbs, veselība. Nav šaubu, ka šo prioritāšu nepilnības Latvijā ir gādājušas vilšanos neskaitāmiem valsts iedzīvotājiem. To apliecina liela iedzīvotāju daļa, kas ir aizbraukusi no valsts ar cerībām atrast labākus dzīves apstākļus citur. Tikai pēc tam, kad izdzīvošanai nepieciešamās prioritātes ir kaut cik apmierinātas, izglītība, kultūra, sports (iedzīvotāju veselīgas dzīves uzturēšanas līmenī) top par nākamām valstij nepieciešamām prioritātēm. Tikai tad, kad visas iepriekšējās prioritātes ir pietiekoši apmierinātas, valsts ievēlētie kalpi var (drīkst) sākt rīkoties ar pieejamiem līdzekļiem, lai atbalstītu pasākumus, kurus vairākums iedzīvotāju pieprasa, bet bez kuriem varētu iztikt. Pie reizes būtu vēlams neaizmirst, ka valsts jāsargā no nesamērīgas parādu slodzes.
Protams, būtu arī vēlams, lai valdības rīcība nebūtu pretrunā ar Satversmes likumiem, kā tas notika ar naudas piešķiršanu Romas pāvesta apmeklējuma atbalstīšanas gadījumā. Bez referenduma, bez jebkāda rādītāja, ka valsts iedzīvotāju vairākums atbalsta 800 miljonu eiro tēriņus šim pasākumam, Saeimas grupējumam piešķirot diktatora tiesības un apstiprinot atbalstu. Kārtējo reizi nožēlojamais no PSRS laikiem mantotais goda izrādīšanas sindroms pārņēma dažu valsts amatpersonu prātus, neskatoties uz to, ka valsts grimst parādos.
Izvēle neiekrist parādu sloga verdzībā un atbildīgi izvēlēties prioritātes un secību, ar ko iesākt, ko uz laiku atlikt, man deva iespēju Amerikā nodibināt un vadīt savu salīdzinoši mazo uzņēmumu (ne vairāk kā piecu darbinieku komandu). Šis uzņēmums sekmīgi darbojās 29 gadus līdz 2006. gadam, kad izlēmu iet pensijā. Šajā laika posmā vadot uzņēmumu, sākot ar 1989. gadu, ik gadu apmeklēju Latviju. Pēc aiziešanas pensijā Latvijā ik gadu uzturos četrus līdz sešus mēnešus, pirms tam iespēju robežās vienu mēnesi gadā. Esmu 100% pārliecināts, ja uzņēmumu būtu vadījis cilvēks ar līdzīgu izpratni, pieeju un metodēm kā tie, kuri iesāka vadīt šo valsti pēc PSRS sabrukšanas, un arī tie, kuri to vada vēl arvien, uzņēmums būtu bankrotējis dažu gadu laikā.
Saprotams, ka vadīt valsti nav tas pats, kas vadīt privātu uzņēmumu. Tomēr abos gadījumos ir svarīgi definēt un sakārtot primārās prasības un vajadzības. Pirmā prasība ir gādāt par valsts, kā arī uzņēmuma ilgtermiņa izdzīvošanu. Pēc tam sistemātiski iespēju robežās gādāt par attīstības un labklājības sasniegšanu, izvairoties no liekiem administrācijas labirintiem. Citiem vārdiem, pēc iespējas vienkāršot uzņēmuma vai valsts iestādes darbību. Vienlaikus iespēju robežās saskaņot nākotnes izdevumus ar reāli prognozējamiem ieņēmumiem. Svarīgi ir izvairīties no pārsteigtas, nepārdomātas rīcības, kā, piemēram, tuvā nākotnē ieviest valstī tukšo pudeļu nodošanas sistēmu, kuras ieviešanas izmaksas neattaisnotu šīs sistēmas pienesumu valstij, it sevišķi, ja ņemam vērā neskaitāmas vēl neatrisinātas nedefinētas vajadzības.
Novēlēsim nākamajam Latvijas Saeimas sastāvam labāku izpratni par valsts prioritātēm, nekā tas bijis līdz šim. Lai jaunajai valdībai izdodas valsts prioritātes kārtot pareizā secībā, vispirms sākot ar valsts iedzīvotāju izdzīvošanai visvairāk nepieciešamām, tad vajadzīgām un tikai tad ar vēlamām, vienlaikus izvairoties no bīstamā valsts parāda pieauguma.
