'Pasaulē lielākā ābeču kolekcija' Pļavnieku dzīvoklītī: stāsts par Juri Cibuļu  (22)

Portāla "Delfi" redzeslokā Juris nonāca šā gada februārī, kad piedalījās lasītāju kolekciju konkursā. Citi dalībnieki atrādīja savus krūzīšu, pudelīšu, mīksto rotaļlietu, alus korķīšu un uzpirksteņu krājumus, tāpēc nepameta sajūta, ka Jura pieteikums neiederas – kolekcijas apjoma un nopietnības dēļ.

Redakcijai sūtītajā aprakstā viņš minēja, ka ir sakrājis apmēram 9500 ābeču no 219 zemēm 1124 valodās, dialektos un izloksnēs. Kolekcija bijusi izstādīta teju 200 reizes Latvijā un citviet pasaulē.

Kopā ar grāmatām Juris cilvēkiem rāda arī burtu spēles, ābecēm un to autoriem veltītas monētas, banknotes, kalendārus, alfabētu plakātus un lasītmācīšanas grāmatām veltītu literatūru.

Kāpēc jūs piedalījāties "Delfi Aculiecinieka" konkursā – vaicāju Jurim sarunas sākumā, un viņš atbild, sakot, ka tas bija viegli, jo apraksts bijis jau gatavs. Iepriekš šo pašu aprakstu viņš arī sūtījis kā pieteikumu Ginesa pasaules rekordam, tomēr neveiksmīgi. "Viņi atrakstījās, minot dažādus iemeslus, teica, ka kolekcija par mazu. Kad pajautāju, cik tad daudz vajag? Neatbildēja. No vēstulē rakstītā varēja secināt, ka, ja es aizspļautu 1000 reizes pēc kārtas, tā būtu cita runa, bet ābeces tūkstoš valodās nav nekas sevišķs," ironizē Juris.

Pārliecību par to, ka ir īpašnieks pasaulē lielākajai ābeču kolekcijai atteikums no Ginesa pasaules rekordu apkopotājiem Jurī nav mazinājis. Visi viņam zināmie ābeču krājēji, un pasaulē tie esot kādi pieci, pievienojušies Dzimtās valodas mācīšanas skolotāju apvienībai, kurai ir "īpaša ābeču krājēju apakšgrupa". Visvairāk ābeču kolekcionāru savulaik bijis Vācijā – četri–, taču divi no viņiem šobrīd jau aizgājuši mūžībā.

Savukārt Latvijā ābeces krājusi matemātikas skolotāja Rīgā, kura bijusi īpašniece 400 ābeču kolekcijai, un profesore Ļudmila Timoščenko, kura savu ap divtūkstoš eksemplāru plašo lasītmācīšanas grāmatu vākumu atdāvinājusi Daugavpils universitātei.

"Būtībā jau es krāju valodas, ne ābeces. Bet vienīgais veids, kā krāt valodas, ir, krājot ābeces. Citas iespējas nav," Juris mēģina izskaidrot kolekcionāru aprindās reti krāta priekšmeta izvēli.

Izstādēs gan Juris rāda tikai daļu savas kolekcijas – interesantākos eksemplārus. Kolekcija pabijusi Grieķijā, Krievijā, Baltkrievijā, bet pēdējo reizi ārpus Latvijas tā ceļojusi uz Pērnavu Igaunijā pirms trim gadiem. Vairāk par divām trim reizēm gadā Juris savu krājumu neeksponē, lai arī sastādīts saraksts ar gribētājiem – pārsvarā bibliotēkām un muzejiem. "Izstāde nozīmē lielu krāmēšanos, saiņošanu, grāmatu sarakstu veidošanu. Pēc tam jāved viss atpakaļ un jāpārskaita," situāciju raksturo Juris.

Jura kolekcijas izkārtojums dzīvoklī nedaudz atgādina bibliotēku. Grāmatas plauktos cieši sarindotas pēc latviešu alfabēta – muguriņa pie muguriņas. Sekcijā aiz stikla jaušamas vairākas grāmatu rindas. Bet Juris saka, ka viņam savos krājumos orientēties neesot grūti. Sistēmu aptuveni zinot no galvas, turklāt pirms vairākiem gadiem, būdams bezdarbnieks, viņš izdeva ābeču kolekcijas katalogu papīra formāta un arī elektronisko katalogu, kas publiski pieejams ikvienam.

Vaicāts par to, kā rūpējas par savām ābecēm, lai tās nenobružājas, nesaplīst vai citādi necieš, Juris atbild īsi: "Nekā." Katru no iegūtajiem eksemplāriem viņš rūpīgi vairākkārt šķirstījis no vāka līdz vākam, katrā ābecē meklējot īpatnējo. Tikušas atrastas arī kļūdas. Izstādēs ābeces parasti atrodas vitrīnās.

"Peļu arī līdz šim dzīvoklī nav bijis. Kodes gan, bet tās jau grāmatas neēd," joko Juris. Divas reizes gan viņa dzīvokli appludinājuši virs viņa mītošie kaimiņi. Paredzot šādu iespēju, Juris grāmatas novietojis istabas daļā, kur nav ūdens komunikāciju.

Vācijā izdota pasaulē mazākā ābece divarpus milimetru lielumā, Krievijas valstij piederošās hantu un nanaju ābeces, pirmā latviešu ābece, kas nopērkama tikai kopā ar pudeli cidoniju zeltera – Juris aizrautīgi izrāda, viņaprāt, kolekcijas interesantākos un kuriozākos eksemplārus.

Vākumā ir arī citi neparasti burtu apgūšanai radīti priekšmeti. Piemēram, no Venecuēlas Jurim atsūtītas sērkociņu kastītes ar vienu spāņu alfabēta burtu uz katras no tām. Kastītes jāpērk visas kopā – iecere esot tāda, lai šādi smēķējoši lasītnepratēji apgūtu burtus.

Jurim ir arī, cik nu viņam zināms, pasaulē lielākās ābeces, kas izdotas Krievijā. Milzīgie krāsainie lasītmācīšanas izdevumi esot domāti krievu jaunbagātnieku bērniem. "Agrāk bija tikai viena, tā saucamā boksterēšanas ābece, lai iemācītu lasīt, vienalga, cik ilgā laikā. Tagad izdomā visu ko – runājošās ābeces, elektroniskās ābeces, dvieļus un magnētus ar alfabētu. Latviešu valodā vien pašlaik ir vismaz astoņas ābeces," savos novērojumos dalās Juris.

Ābeces Jura kolekcijā nenonāk nejauši. Juris krāj pilnīgi visas ābeces, kas izdotas latgaliešu un latviešu valodā. Savukārt citu zemju ābeču atlasei Jurim ir izstrādāta speciāla sistēma – kartotēka ar visām pasaules zemēm un tur iespējamām valodām. Šo principu tad arī kolekcionārs ņem vērā, lūkojot pēc jauniem eksemplāriem. Piemēram, no Katalonijas iegūtas kataloņu un araniešu valodas ābeces, no Francijas – franču, basku, valoniešu, oksitāņu un bretoņu.

Pašlaik Juris strādā pie tā, lai apzinātu un krājumu papildinātu ar Kalnu Altajā dzīvojošo tautu ābecēm. No turienes nesen iegūta arī Krievijā jaunākās valodas, proti, čelkānu ābece. Vislielākais robs kolekcijā pašlaik ir Āfrikas un Dienvidamerikas valstis. Ābeces nav izdevies iegūt no tautām Kiribati un Tongo salās.

Tieši mazo tautu valodu ābeces Juris uzlūko kā vērtīgākos savas kolekcijas eksemplārus. "Daudzām mazām tautiņām ābeci izdod pirmo un pēdējo reizi. Lēsts, ka pasaulē ir ap 7000 valodu, no kurām lielākajai daļai nav savas rakstības. Gadā vidēji no pasaules kartes pazūd 20 valodas," zina stāstīt Juris un ar lepnumu rāda no Lietuvas Traķiem pārvesto karaimu tautas ābeci. Veikalos tādu nopirkt nevar un, visticamāk, atkārtoti vairs neizdos.

Savukārt no tirgus vērtības aspekta par nozīmīgākajām varētu saukt pirms simtiem gadu izdotās latviešu un slāvu ābeces, prāto Juris. Starp kolekcijā iekļautajiem eksemplāriem ir 1723. gadā izdotās baznīcslāvu ābeces oriģināls, arī 1796. gadā Jelgavā izdotā ābece. Grāmatu īpašumzīmju (ex libris) krājējas Aija Štosas vīrs to nejauši uzgājis savas lauku mājas bēniņos un iemainījis pret Karēlijā izdotu minigrāmatu "Kalevala".

Stāstu par piedzīvotām amizantām situācijām ābeču ieguvē Jurim ir tik daudz, ka viņš tos aizgūtnēm klāsta, teju atbildot vai uz ikkatru intervijas jautājumu. Dodoties grāmatām pa pēdām, Juris apceļojis gandrīz visas Eiropas valstis, bijis Amerikā, Indijā, Ķīnā, Izraēlā, Kamčatkā, Ēģiptē – koptu baznīcā, "bet diemžēl tur tajā baznīcā ābeces tajā mirklī nebija," tūdaļ piemetina Juris.

Atjautība un viltība Jurim noderējusi, lai iegūtu Krievijas Galējo Ziemeļu un Tālo Austrumu tautu, piemēram, korjaku, nivhu ābeces. Uz to vāka rakstīts "sobstvennostj gosudarstva" [valsts īpašums – red.], tās nevar nopirkt, nedrīkst pārdot un vest pāri robežai. Tomēr Jura kolekcijā tādu ir desmitiem.

"Parasti braucu uz izdevniecību, kur ir noteikts skaits tā saucamo eksemplāru reprezentācijas vajadzībām. Iepazīstos ar izdevniecības redaktori un tad sarunāju nopirkt vajadzīgo eksemplāru. Bet vēl viena iespēja ir vienoties ar kādu bibliotekāri, lai ābeci noraksta, it kā bērns būtu to pazaudējis," ar šķelmīgu smaidu stāsta Juris.

Kāda Alžīrijas skolotāja Jurim arābu ābeci atvedusi apmaiņā pret sieviešu futbola tērpu. "Nezinu, kāpēc viņai to vajadzēja... Tērpu taču veikalā var nopirkt. Es jau labprāt būtu arī par naudu nopircis, bet, ja tā padomā, tad, ja visu veikalā varētu nopirkt, krāšanai jebkāda jēga zūd," pie atziņas sarunas laikā nonāk Juris.

Kolekcionāru joprojām mulsina un priecē tepat Latvijā piedzīvota situācija. Reiz viņam piezvanīts no Izglītības ministrijas un viņš paaicināta "parakņāties pa veco makulatūru un grāmatām", ko bija paredzēts izmest. Juris varējis ņemt visu, kas interesē. Tā viņš savā īpašumā ieguvis trīs vērtīgus Ļeva Tolstoja ābeču oriģinālizdevumus. "Viņi paši nemaz nezināja, ko izmetuši," joprojām brīnās kolekcionārs.

Par savām ābecēm Juris runā tā, it kā katra no tām būtu kas īpašs un neatkārtojams. Juri uzjautrina un sadusmo, ka Austrijā izdotajā vācu valodas ābecē ievietots apraksts par iesnaudušos vectēvu un mazbērniem, kuri situāciju izmanto, lai uzpīpētu. Savukārt pārsteidzošs šķiet Brazīlijas indiāņu ābecē atspoguļotais par cilti, kur ieturēties citu klātbūtnē ir nepiedienīgi, bet nodarboties ar seksu publiski – svarīgi un vajadzīgi. Te gluži trāpīgs šķiet citāts no Jura rakstītā par ābeci vienā no daudzajām kolekcijas vizītkartēm: "Tā (ābece) ir miniatūra enciklopēdija, kurā uzskatāmā, saprotamā un saistošā veidā tiek sniegtas zināšanas par savas vai citas tautas vēsturi, ģeogrāfiju, kultūru, sasniegumiem dažādās dzīves jomās."

Juris ir viens no septiņiem bērniem ģimenē. Dzimis un audzis Latgalē, Šķilbēnu pagasta Rekovā. Teju divu stundu ilgajā sarunā kolekcionārs vairākkārt noliedz, ka ābeces aizņem ārkārtīgi lielu daļu viņa dzīves laika un līdzekļu, tomēr atzīstas – kāroto priekšmetu medības ārvalstīs izmaksā dārgi. Arī vienas ābeces iegādei tepat, Latvijā nereti vajadzīgi vairāki desmiti eiro. "Es neskaitu ābecēm tērēto naudu. Nezinu, kā būtu, ja nāktos rēķināt, bet es nesmēķēju un arī alkoholu nelietoju jau 25 gadus. Tikai braukāju un pērku grāmatas," nepiespiesti atbild Juris.

Kolekcionēšanas ziņā Juris Cibuļs vislabāk saprotas ar brāli, matemātikas profesoru, kurš vāc un izgudro prāta mežģus. Bērnībā abi daudz ko krājuši, arī pastmarkas un tukšās putnu ligzdas. "Visus mežus izbradājām, lai savāktu tukšās vārnu un žagatu ligzdas. Par šo kolekciju balvu konkursā ieguvām – fotoalbumu ar Siguldas attēliem. Bet mājās bija arī oļi, koku paraugi, herbārijs, pastmarkas. Kad studiju gados ieraudzīju žurnālā "Zvaigzne" rakstu par kādu dīvaini no Polijas, kurš krāj ābeces no visas pasaules, nolēmu, ka visam citam jāmet miers un jāpaliek pie viena priekšmeta. Sāku krāt ābeces. Tās apvieno valodu un skolu, kas man abas ir ļoti tuvas," rezumē Juris.

Juris izskolojās par angļu valodas pasniedzēju un padomju gados strādāja skolā. "Neviens no mūsu ģimenes uz augšu tikt nevarēja, jo tēvs bijis leģionā," paskaidro Juris. Latvijai atgūstot neatkarību, kolekcionārs bija nodarbināts divās valsts iestādēs un Rīgas domes Ārlietu pārvaldē. Par dalību Latvijas Tautas frontē, Augstākajā padomē un Latvijas neatkarības balsojumu 1990. gada 4. maijā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Šobrīd Juris ir pensijā, taču piestrādā kā tulkotājs un nemitīgi raksta grāmatas. Jaunākā iznākusi februārī ar nosaukumu "Ka dzersi šnabi, moš byus labi!". Grāmatā apkopotas reālas un sadomātas anekdotiskas sadzīves situācijas. Juris saka, ka grāmatu pērkot labi. Tēriņi par izdošanu, jo pārsvarā savas grāmatas viņš publicē pats, lielākoties atmaksājoties, bet ne naudas izteiksmē.

Pavisam Juris sarakstījis aptuveni 20 grāmatas, no kurām daļu latgaliski. Sabiedriski nozīmīgākā ir 1992. gadā apgāda "Lielvārds" izdotā ābece latgaliešu valodā, ko viņš sarakstījis kopā ar Lidiju Leikumu un ko latgaliešu valodas apguvei izmanto vairākās skolās.

Arī šobrīd Juris strādā pie kādas grāmatas. Neko plašāk viņš neatklāj, bet pastāsta, ka tuvāko darbu sarakstā ir "ievadīt sarunas" par ābeču muzeja radīšanu. "Nav tik vienkārši no tā visa šķirties. Bet vienalga, vienu reizi tas būs jādara," apņēmības pilns noteic Juris un cer ābeču muzeja ieceri sākt iedzīvināt jau šogad.