Foto: DELFI
Pirmskara Latvijas armijā bija divas tradīciju dienas, bet atjaunotajā Latvijas armijā jau ir trīs - Mātes diena, Kuģa krustmātes diena un Svētās Barbaras diena. Aizsardzības spēkos Jūras spēku veidotāji (G. Zeibots un J. Ādamsons) deviņdesmito gadu pirmajā pusē atjaunoja Kuģa krustmātes dienu, ar ko jūrnieki ļoti lepojās.

Citiem tādu svētku nebija. V. Matīss Nacionālajā aizsardzības akadēmijā atjaunoja melnās kafijas vakarus, kuru pirmsākumi sniedzas 1919. gada novembrī, kad kadeti atgriezās no frontes pret Bermontu, jo 1.decembrī sākās mācības kara skolā. Katrā Latvijas skolā vajadzētu būt stendam, kas vēstītu par traģiski patriotisko notikumu mūsu valsts vēsturē. Valsts, nevis tikai armijas.

Svētās Barbaras dienas svinības ieviesa vēlāk, kad tika izveidoti Nacionālie Bruņotie Spēki (NBS). Gan Aizsardzības spēkiem, gan NBS sākumposmā nebija artilērijas. Artilērija ļoti minimālā sastāvā sāka veidoties 1995. gada rudenī ar artilērijas inspektora dienesta izveidi pēc pirmskara modeļa. Par to paldies ir jāsaka labi izglītotam cilvēkam Zemessardzes pulkvedim Jurim Eikmanim. Ar mokām un zilumiem 1996. gada 1. septembrī NBS tika izveidota jauna vienība – Artilērijas divizions – un apstiprināti mīnmetēju bateriju štati Zemessardzes brigādēs.

Tas viss bija iespējams tikai un vienīgi pateicoties toreizējā Aizsardzības ministra A. Krastiņa tiešajam atbalstam. Artilērija nevarētu darboties, ja nebūtu uzrakstīti un attiecīgā līmenī apstiprināti teorētiski precīzi artilērijas izmantošanas noteikumi. Es un pulkvežleitnants Vaskinēvičs uzrakstījām vajadzīgo grāmatu, un to izdeva "Tēvijas sargs" redakcijā ar toreizējā NBS štāba priekšnieka pulkveža J. Arnesa atbalstu.

Ar naudu toreiz bija knapi. Tā bija otrā izdotā grāmata. Pirmā bija P. Brūvera sarakstītā grāmata par medicīnu. Pirmo reizi pēc valstiskuma atjaunošanas, 1996. gada 30. maijā, Ādažu poligonā notika artilērijas praktiskā šaušana. Pēc pirmatnējā plāna artilērijas divizionam bija jābūt mobilo strēlnieku brigādes sastāvā, bet uz diviziona izveidošanas brīdi brigādi veiksmīgi likvidēja, un divizions nokļuva NBS komandiera pakļautībā. Zinot ka iniciatīva ne tikai Padomju, bet arī Latvijas armijā ir stingri sodāma lieta, es 1997. gada pavasarī "Tēvijas sargā" publicēju dažus rakstus: "Kā veidojas artilērija", "Intuīcija mani nepievīla", un 1997.gada rudenī mani veiksmīgi atvaļināja.

Vēl nebija novītušas rozes manā darba kabinetā, kad zēni veiksmīgi likvidēja artilērijas inspektora dienestu. Tajā amatā sētnieku neieliksi, jo vajadzīgas speciālas zināšanas un liela pieredze, tāpēc vienkāršāk likvidēt. Nesen laikrakstā "Diena" vienā publikācijā bija teikums: "Ja tu nebaidies izsekošanas, tad tas vēl nenozīmē ka tevi neizseko." Tā bija ar to artilēriju. Lai nolaistu likvidatoriem tvaiku, NATO valsts Norvēģija piedāvāja atsūtīt savus virsniekus rietumvalstu tradīciju ieviešanai NBS.

Norvēģi uz savu roku sāka apmācību ciklu par artilērijas tradīcijām. Ko tur daudz mācīt – ielej un svini –, bet diviziona komandieri pat uz Norvēģiju uzaicināja. Drīzāk tā bija laika vilkšana, ko mūsu likvidatori nesaprata.

Apmācību process beidzās ar pirmajiem NBS artilēristu svētkiem – Svētās Barbaras dienas svinībām Kadagā 1998. gada 4. decembrī. Es kā pirmais NBS štāba, un cerams, ka ne pēdējais, artilērijas inspektors tiku aicināts uz svinībām. Domāju, ka visiem tas bija liels pārsteigums, kad tika nolasīts Norvēģijas karaļa apsveikums artilēristiem. No diplomātiskas valodas tulkojot, tas nozīmēja, ka artilēriju likvidēt nedrīkst. Katrai karaspēka vienībai ir jābūt savam kaujas karogam. Tāda ir pasaules armiju tradīcija, un tāda tā bija arī pirmās republikas laikā.

Bija pagājuši vairāk kā četri gadi, bet divizionam karoga kā nav, tā nav. 2001. gadā es uzrakstīju Limbažu rajona padomes deputātiem iesniegumu par pašvaldības un sabiedrību līdzekļu vākšanas organizēšanu, lai uzšūtu un dāvātu kaujas karogu artilērijas divizionam. Ideju atbalstīja, un Limbažu muzeja mākslinieces uzšuva karogu. Par godu artilērijas diviziona piektajai gadadienai 2001. gada 14. septembrī valsts prezidente V. V. Freibergas kundze svinīgā ceremonijā to pasniedza divizionam. Pasākumā piedalījās Limbažu rajona pašvaldību un sabiedrības pārstāvji. Karoga dāvināšanas ideja bija veicināt saikni starp armiju un sabiedrību, kā arī likt pamatu jaunatnes patriotiskai audzināšanai.

Kamēr divizions bija Kadagā līdz laikam, kad realizēja slēptu diviziona likvidāciju pēc būtības, sadarbība bija laba. Divizionu pārdēvēja par 34 Zemessardzes artilērijas bataljonu un aizsūtīja uz Daugavpili bez bruņojuma, mācību bāzes, perspektīvas un vajadzības. Toreizējā aizsardzības ministra Ģ. V. Kristovska rīcība nav kļūda, bet nodevība un valsts aizsardzības spēju pasliktināšana, es pieļauju, ka apzināta. Šīs velnišķīgās idejas realizētāji saprata, ka liela daļa Rietumu militāro izglītību ieguvušie virsnieki atstās dienestu, kā tas arī notika. Par šo situāciju ģenerāļa K. Krēsliņa grāmatā "Gods kalpot Latvijai" ir teikums no artilērijas diviziona virsnieka Raivja Kancāna intervijas: "Tā ir pilnīgi bezjēdzīga cilvēku un materiālo resursu izlietošana." Lai arī kādi vēji nav pūtuši artilēristu dārziņā, viņi ir centušies savu iespēju robežās pilnveidot apmācību procesu un paaugstināt kaujas spējas. Kolektīva saliedēšana un disciplīna ir svarīga katrai vienībai un, manuprāt, komandierim tas ir izdevies.

Artilēristu veiksme un ķibeles rodas tāpēc, ka tur dien tikai labi izglītoti virsnieki. Šis stāsts nav par to, ko dzirdēju, bet par to, kā tās lietas reāli notika. Laba vēlējumi NBS artilēristiem viņu svētkos – Svētās Barbaras diena.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!