Foto: Publicitātes foto
Pēdējā laikā bieži dzirdu, ka Rīgas Dome ir daudz darījusi galvaspilsētas izskata uzlabošanā. Protams, dažas pozitīvas izmaiņas redzamas. Vēsturiskais centrs Vecrīga piesaista ar greznajām ēkām un daudzajām kafejnīcām, veikaliņiem šaurajās ieliņās, priecē arī Lucavsalas daļa. Tomēr pietiek vien attālināties par pāris kvartāliem, lai ieraudzītu netīras un nobružātas seno ēku fasādes, "izdaiļotas" ar plastikāta logiem, turpat arī izrobots asfalta bezceļš.

Šāds gaumes surogāts un pusgrausti īpaši manāmi tajās Rīgas vietās, kur saglabājusies koka apbūve. Grīziņkalnā, Sarkandaugavā, Maskavas forštatē, Bolderājā, pat Āgenskalnā un Ķīpsalā.

Koka arhitektūrai ir īpaša loma Rīgas kopskatā. Mūsu pilsēta ir ne tikai vienīgā Eiropas metrapole, kur saglabājušās tik daudz koka ēkas. Unikāla ar koka apbūvi Rīga ir arī pasaulē. Mums ir gandrīz četri tūkstoši māju, kuras ir uzceltas dažādos stilos, sākot no baroka līdz modernismam.

Protams, ka ne visas šīs būves ir patiesi arhitektūras dārgumi. Daudzas ir noplukušas, tomēr starp šiem tūkstošiem ir ne mazums tādu, kuras var saukt par sava stila patiesiem šedevriem. Koka nams, kā zināms, pats par sevi ir liela vērtība ietekmes uz vidi un veselību ziņā. Pie nosacījuma, ja ir labā stāvoklī.

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar trīs "vaļiem" - viduslaiku vecpilsētu, jūgendstila (modernisma arhitektūras) mantojumu, kā arī – koka apbūvi.

Aizsargājamais vēsturiskais Rīgas centrs ietver ap 5000 ēku, no kurām 10 % ir no koka. Rīgas centrā atrodama arī lielakā koka būve Baltijā, proti, Jezus baznīca, kura uzcelta laikā no 1812. līdz 1822. gadam.

19. gadsimta otrajā pusē, 20. gadsimta sākumā koka būvniecība notika galvenokārt pilsētas nomalēs. Turklāt ne tikai tādās "proletāriāta kalvēs", kā Čiekurkalns vai Maskavas forštate, bet arī "budžu" apdzīvotajos mikrorajonos – Āgenskalnā un Mežaparkā.

18., 19. gadsimta koka ēku ansamblis, kas sagaida Rīgas viesus, iebraucot no lidostas puses, ir kļuvis par atpazīstamu kultūrvēsturisku Rīgas vizītkarti. Šo namu restaurācijā nopietni strādājuši sava aroda meistari, par ko varam tikai priecāties un to atbalstīt.

Krietni uzlabota ir Ķīpsala, tomēr tāls ceļš ejams ne tikai līdz pilnībai, bet pat apmierinošam stāvoklim. Vairākums 100 gadu jubileju nosvinējušās būves var vienkārši nenodzīvot līdz nākamajai dzimšanas dienai, ja steigšus neparūpēsimies par tām, ieguldot mūsdienu būvniecības tehnoloģijās un jaunākajās restaurācijas metodes.

Nereti man veidojas iespaids, ka Rīgas dome vienkāršī gaida, kad vecās ēkas sabruks vai tās nosvilinās neveiksmīgie vai negodīgie.

Domāju, ka hegemona (stratēģiskā partnera) loma koka arhitektūras glābšanā jāuzņemas Rīgas pašvaldībai, kura caur savām struktūrvienībām spēj ne tikai noteikt, kuras no ēkām ir visvertīgākie vēstures pieminekļi un tūlīt jāreanimē, bet arī izvirzīt šīs vērtīgās Rīgas iezīmes par prioritāti.

Jāpiezīmē, ka aizliegt šo ēku īpašniekiem uzstādīt plastikāta logus, kuri kropļo vēsturisko vidi un fasādes, kā arī sodīt par to ir par maz. Ar dotācijām ir japalīdz cilvēkiem iegādāties ievērojami dargākos koka logus. Starp citu, šo noteikumu jāvērš arī pret citām pagājušo gadsimtu būvēm. Restaurācijas un renovācijas darbu paplašināšana ļautu radīt jaunas darba vietas būvniecības nozarē, nodrošinot nodokļus pilsētas kasē, turklāt šāda rīcība vēl vairāk izdaiļotu Rīgu. Tādējādi Rīga būtu vēl lielāks izaicinājums Rīgas viesiem. Amatnieki, kuri patlaban spiesti pamest Latviju, saņemtu ne tikai algu, bet arī iespēju dzīvot savā ģimenē.

Var rasties pamatots jautājums, kur lai ņem līdzekļus šī uzdevuma izpildei? Atbildēšu, ka liela Eiropas fondu naudas daļa paliek neapgūta. Milzīgi līdzekļi no Rīgas budžeta tiek tērēti apšaubāmiem projektiem. Neticu, ka nav iespejams pārskatīt izdevumus un piesaistīt Eiropas naudu, lai ieguldītu tur, kur tā patiešām vitāli nepieciešama nekavejoties, lai nestu ne tikai humānu, bet arī ekonomisku labumu.

Esmu pārliecināts, ka tieši ar šādu pašu mērauklu jāmēra Jūrmalas koka apbūve. Pašlaik tās tēls ievērojami mainījies, taču ne uz to labāko pusi.

Omulīgo un gaumīgo koka vasarnīcu un namiņu vietā starp priedēm sarindojušās kastes no stikla un metāla, glamūra villas no akmens un ķieģeļiem. Šīs jaunbūves izjauc kūrortpilsetas harmoniju un atņem tai to kautrīgo šarmu, kurš vienmēr bijis tās pievilcība.

Bet daudzas neapsaimniekotas koka ēkas noveco un sabrūk mūsu acu priekšā. Vēl mazliet, un mūsu iemīļotā Jūrmala paliks tikai vecās fotogrāfijās un atklātnēs. Valsts kultūras mantojums ir vērtība, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes, un mūsu pienākums to priekšā ir tās saglabāt. Citādi, no kādiem tēliem un domām mūsu bērnos veidosies dzimtenes tēls?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!