Portāls "Delfi" publicē Ojāra Lapiņa pieredzes stāstu par paziņas atkārtotiem mēģinājumiem pārdot BMW: "Jaunieši nesaprot, kā bija padomju laikos un ka vīri, kas to pieredzējuši, prot gandrīz visu, ja vajag, pat no detaļām savākt tieši tādu pašu BMW un nolikt blakus...". Turpinājumā – vīrieša pieredzes stāsts.
"Dzīvē notiek daudz relatīvu lietu, un pret jebkuru lietu var arī relatīvi attiekties. Viena dogma tomēr ir spēkā – kamēr to neizjutīsi uz savas ādas, kamēr pats nebūsi piedzīvojis, tikmēr arī izturēsies pret to pietiekami relatīvi."
Piecus gadus senu notikumu man pastāstīja Ogres pusē dzīvojošie paziņas. Dzīvoja un vēl arvien savā privātmājā dzīvo vīrs un sieva. Viņš galdnieks, viņa pavāre bērnudārzā. Abi nu jau pensijā, bērni plašajā pasaulē. Privātmāja tika celta padomju gados, un vīrs, kas prata gandrīz visu, ko vīrietis var prast, to cēla lielākoties saviem spēkiem un līdzekļiem. Pirms desmit gadiem pirkto BMW viņš auklēja kā savu trešo bērnu.
Pirms pieciem gadiem, kad izdomāja pirmoreiz apciemot radus Austrālijā, lai šim pasākumam iegūtu līdzekļus, abi nolēma pārdot BMW. Vīram nebija divreiz jāsaka, lai ķeras klāt auto sagatavošanai pārdošanai. Visu protošais un varošais saimnieks, labu sev un sievai gribēdams, deviņus gadus veco BMW saveda tādā kārtībā, ka pats vairs neticēja, ka tā ir viņa mašīna. Laiks spieda rīkoties ātri, tūrisma firmai par braucienu bija jāsamaksā trīs mēnešu laikā.
Mašīna tiešām bijusi ideālā kārtībā, un abi neredzēja ne mazākos šķēršļus, lai to ātri pārdotu. Nosaukdams reklāmas portālā par attiecīgo modeli zemāko cenu, vīrs sagaidīja pirmo pircēju. Protams, jaunekli un viņa draugu, kuriem dzīvesveids ir BMW un kuri sāka ložņāt ap mašīnu un savas ne visai lielās zināšanas likt lietā, lai noteiktu BMW stāvokli.
Pēc neilga brīža atskanēja bikls jaunieša jautājums – kāpēc tik zema cena? Vīrs izstāstīja – tā un tā... Jaunietis nenoticēja, nevar būt. Droši vien saimnieks slēpj kādu defektu un grib tikt no auto vaļā. Tieši tāda pati aina atkārtojās ar vēl četriem (!) pircējiem.
Jaunieši nesaprot, kā bija padomju laikos un ka vīri, kas to pieredzējuši, prot gandrīz visu, ja vajag, pat no detaļām savākt tieši tādu pašu BMW un nolikt blakus...
Saimnieks bija tuvu izmisumam – bija pēdējais brīdis maksāt par ceļojumu. Atnāca pie viņa kaimiņš, un vīrs, izplūdis emocionālā stāstījumā par spēkrata pircējiem, kuriem visiem kā vienam likās aizdomīga zemā BMW cena, ejot garām auto, nejauši iespēra tam pa durvīm. Palika pamatīga bukte. Pirmā reakcija – ko nu?! Nepārdošu vispār! Pēc nelielas pauzes kaimiņš pirmais atguva runas spējas – neķer kreņķi, tirgo tālāk! Tālāko jūs jau nojaušat – pēc trim dienām auto ar tikko iegūto bukti tika pārdots. Nu cena bija atbilstoša!
Tauriņa efekts pastāv! Nu es esmu nonācis līdzīgā situācijā. Arī es tirgoju auto par zemāko cenu savā klasē. Nu jau trīs pircēji aiz muguras ar to pašu jautājumu – kāpēc tik lēti? Arī man ir problēma un auto būtu jāpārdod divu mēnešu laikā.
Atcerējos Ogres stāstu, kas savulaik man likās smieklīgs līdz asarām, bet nu man smiekli nenāk. Saklausījusies briesmu stāstus par slēptajiem defektiem, ir izaugusi jauna auto pircēju paaudze, kura netic, ka var būt tirdzniecībā nevainojamā stāvoklī un izskatā auto par zemu cenu. Arī es sagatavoju auto tehniski un vizuāli ideālā stāvoklī. Nu arī es esmu nonācis neapskaužamā situācijā – spert savam auto par durvīm vai ne... Kā jūs domājat?