Šī vieta, kas atrodas Tukuma Kalnu kapos, tika atklāta Brežņeva valdīšanas laikā, kad katru gadu Latvijā un visā bijušajā PSRS tika atklāti kādi jauni memoriāli un pieminekļi, veltīti Lielajam Tēvijas karam. Tāda bija Centrālkomitejas nostādne tajā laikā.
Tieši šīs politikas dēļ tika veidots arī piemineklis "Visu paaudžu Tukuma atbrīvotājiem" Māla kalnā pie Tukuma pienotavas. Vajadzēja, un Tukuma vietējā vara izmisīgi meklēja, ko tad apglabāt jaunajā grandiozajā brāļu kapu memoriālā.
Līdz šim arī es domāju, ka tur dus vismaz pussimts kritušo PSRS armijas karavīru. Liels bija mans izbrīns, kad sapratu, ka lielajā kompleksā guļ tikai deviņpadsmit Otrajā pasaules karā kritušie. Pārējās kapu vietas aizņem 1905. (1), 1906. (10), 1919. (6) un 1963. (1) gadā mirušas personas. Acīmredzot revolucionāri.
Rodas jautājums: kāpēc tajās dienās šajos kapos netika pārbedīti karavīri, kas guļ Tukuma centrā. Tur masu bedrē apglabāti septiņpadsmit kara pēdējās dienas kritušie kareivji. Kaut gan diviem no viņiem nav minēta militārā pakāpe.
Arī Rīgas-Ventspils šosejas malā pie Smārdes ir Padomju armijas karavīru atdusas vieta.
Laikam Tukuma un Smārdes, kā arī citu rajonu pirmajiem sekretāriem bija vajadzīga vieta tuvumā, kur varēja "pielikt ķeksīti" kārtējos valsts svētkos. Svinīgi nolikt vainagu un turpināt izkliegt Maskavas Centrālās komitejas izgudroto frāzi: "Nekas nav aizmirsts, un neviens nav aizmirsts."
Savulaik ar Krievijas imperatores Katrīnas Otrās pavēli tika noteikts, ka apbedījumi pilsētas robežās nav atļaujami. Šāda nostādne valda arī mūsdienu civilizētajā pasaulē.
Domāju, ka būtu loģiski ziemā veikt pārbedīšanu un kritušos karavīrus, kas guļ Tukuma centrā, ar militāru godu guldīt speciālā, skaistā un diženā vietā - Tukuma Kalnu kapu kompleksā. To pašu vajadzētu darīt ar gandrīz aizmirstajiem karavīriem no Smārdes ceļmalas. Tad tiešām Tukuma memoriāls kļūtu par cienīgu un godājamu vietu šajā ziņā.