Valdis Felsbergs: Paralimpisks ir ikviens sports
Foto: Juris Bērziņš-Soms

Latvijas paralimpieši tikko atgriezušies no Rio ar bagātīgu medaļu un pasaules rekordu birumu. Salīdzinot ar olimpiešu patukšo tarbu, pat rodas doma, vai Latvijai nebūtu lietderīgāk ieguldīt invalīdu sportā. Tomēr, ko tur slēpt, sabiedrības attieksme pret paralimpiskajiem sasniegumiem ir neviennozīmīga.

Racionāli ciniskais sabiedrības mazākums atklāti pauž viedokli, ka tas tak neesot nekāds sports, ja slimam cilvēkam atbilstoši viņa veselības stāvoklim izvirza prasības un ļauj sacensties tikai ar līdzīgi īpašiem sāncenšiem.

Mūsdienīgi humānākais un/vai liekulīgākais sabiedrības vairākums ir paralimpiešu līdzjutēji, bet… visbiežāk cildina viņus par raksturu, par pārcilvēcisko spēju pārvarēt savu nelaimi un nesašļukt, bet vismaz kaut ko darīt un sasniegt, vārdu sakot, nevērtē viņu sasniegumus kā īstus un izcilus sportiskus rezultātus.

Tātad paralimpiskais sports no olimpiskā atšķiras ar to, ka censoņi var sasniegt virsotnes tikai ar viņiem pretimnākošiem nosacījumiem, bet patiesībā viņi, protams, sportiskā ziņā nav nekas salīdzinājumā ar veselajiem sportistiem, kuru uzvaras kritērijs ir vienīgais un īstais: uzvar stiprākais. Vai ne?
Tieši tā, ne!

Senajā Grieķijā patiešām viss bija vienkārši un skaidri: sprintā uzvarēja ātrākais, maratonā – izturīgākais, cīņā – stiprākais, mešanā – vistālāk metošais. Nevienam nekādas atlaides netika dotas. Ja kāds ir ātrāks/stiprāks par tevi, tātad tu nevari uzvarēt. Bet, kā mūsdienās ir ar paralimpiskajām atlaidēm?

Sāksim ar to, ka paralimpisks ir viss sieviešu sports.

Nē, senie grieķi nudien tā neākstījās, ka sievietes celtu svarus vai cīkstētos ringā. Protams, viņas arī skrien lēnāk par vīriešiem, tāpēc nekādu sieviešu čempioņu nevarēja būt. Sievietes ir vājākas, fiziskā ziņā – invalīdes pret vīriem. Nav viņām sporta un nevajag! Mūsdienās ir drusku citādāk: sievietes sacenšas ar sievietēm un neviens neapgalvo, ka pasaules čempione un rekordiste tāda nav tikai tāpēc, ka vairākumā sporta veidu pārāki par viņu ir vidusmēra latvju amatieri – veči. Patiesībā: mākslas vingrošana, lūk, ir vienīgais neparalimpiskais sieviešu sports.

Tātad – īsti neparalimpiskie sportisti ir visi vīrieši? Nebūt nē. Visos cīņas sportos un svarcelšanā sacensība notiek paralimpiskās svara kategorijās. Mazie čempioni pieveic tikai tikpat mazus. Taču augums ir nenoliedzama invaliditāte šo sporta veidu skatījumā. Senie grieķi ar sīkaļām necimperlējās: vai nu cīnies ar stiprāko, vai ej bekot. Par savām ģenētiskajām problēmām vari žēloties mammai.

Mūsu izcilais bokseris Mairis Briedis ir paralimpietis veselības grupā līdz 91 kilogramam. Kļičko un Valujevs viņam nav jāuzvar. Bet mēs ar viņu lepojamies un ceram, ka viņš kļūs par pasaules čempionu. Vai šādu čempionu pasaule zinās? Attiecībā uz paralimpiešiem daudz dzirdēta doma, ka olimpiskos čempionus zinot visa pasaule, tie nesot valsts vārdu, bet paralimpiskos čempionus zina tikai šaurs interesentu loks. Tie nenes neko. Diemžēl šai pareizajai domai ir turpinājums: arī bokserus un svarcēlājus zina tikai smagākos, tikai neparalimpiskos, Muhamedus un Taisonus, bet čempions 60 vai 80 kilogramu svara kategorijā ir tikpat šauri zināms vien savējiem, kā paralimpietis. Domāju, ka daudz mazāk pasaulē nozīmīgs, nekā, teiksim, unikālais Aigars Apinis. Turklāt, ja vērtējam sportista "īstumu" pēc viņa sasnieguma popularitātes, tad diemžēl mūsu superčempionus tādos marginālos sporta veidos kā BMX un skeletons izsit garais puika Porziņģis ar vienu veiksmīgu sniegumu ikdienišķā un zaudētā NBA spēlē. Ja mums nebūtu šo savu mīļo čempionu, tad vairākums latviešu pat nezinātu, kas tie tādi par jocīgiem sportiem.

Mums ir šis tas izcils arī daudzcīņā, vai ne? Bet te atkal bēda, ka daudzcīņa principā ir paralimpiska sacensība, caurcaurēm balstīta uz vienām vienīgām cilvēka izdomātām nosacītībām.

Daudzcīņnieki skrien lēnāk par skrējējiem, lec tuvāk par lēcējiem, met tuvāk par metējiem, jāj sliktāk par jātniekiem un tā tālāk. Viņi vienkārši pa druskai spēj daudz ko. To liek kopā pēc kaut kādiem nosacītiem punktiem. Bet, raugoties objektīvi, kas gan var salīdzināt metru šķēpa lidojuma ar sekundi skrējiena, vai centimetru lēciena? Šodien punktus izdomā skaitīt vienā veidā, bet rīt – jau citā. Vienkāršam vērotājam nav saprotams, ar ko tūkstoši pasaules rekorda ir pārāki par mazākiem tūkstošiem cita rezultāta.

Cita lieta ir spēkavīru sports, kur viss ir pa vecam. Nevienam te nav daļas, cik tu garš un resns, vai nu vari visus pārspēt, vai nebāzies, nekādu atlaižu. Tomēr, dīvainā kārtā, arī par šo neolimpisko sporta veidu dzirdamas nievājošas atsauksmes, piemēram, ka tas nu tāds kolhoznieku šovs, nav nemaz īsts sports. Spēkavīrus jau zina tikai savējie. Tieši tādas pašas replikas, kā par paralimpiešiem.

Vai sports būtu pareizāks un interesantāks, ja tik daudzajās disciplīnās nebūtu svara kategoriju, ja ar tām nodarboties būtu lemts tikai vīriešu kārtas milzeņiem, tātad tikai pāris procentiem no visiem, kas patlaban ar tiem nopietni nodarbojas?

Neatbildot uz šo jautājumu, uzreiz pāriešu pie pretējā, proti, pie sporta veidiem, kuros ļoti trūkst paralimpiskā dalījuma. Viskliedzošākais no tiem ir basketbols. Šī spēle savulaik izdomāta izveicīgiem maziem cilvēciņiem, kas skraida pa zemi un met grozā augstu virs galvas. Taču vēlāk kļuvusi par spēli tikai pretdabiskiem milzeņiem, kas grozā liek no augšas. Mazajiem (ja tā var saukt 180 centimetrus garu vīrieti) basketbolā vispār vairs nav vietas. Grūti pat iedomāties, cik daudz šī spēle ir zaudējusi, proti, cik daudz tā iegūtu, ja tajā izdalītu paralimpiskas auguma kategorijas.

Jā, pasaulē gan ir tik daudz cilvēku, ka arī starp divmetrīgiem milžiem, kas pārsvarā ar ātrumu un izveicību neizceļas, atrodas gana daudz tādu, kas lieliski pārvalda savu garo ķermeni, un vismaz vīriešu basketbolā nav vērojama mums labi pazīstamā situācija, ka ar vienu galīgi nesportisku cilvēku, kurš vienkārši ir nenormāli, paralimpiski liels, pietiek, lai visa komanda būtu čempione, kamēr vien šī spēlētāja spēj noturēt rokas virs galvas stratosfērā.

Tomēr iedomāsimies, cik tūkstošiem reižu lielāks materiāls būtu atlasei, piemēram, invaliditātes grupā 170 līdz 180 centimetriem. Ja būtu šāds dalījums, mēs ieraudzītu jaunu, pilnīgi neredzētu spēli. Tā noteikti nebūtu sliktāka par pašreizējo, tā būtu nesalīdzināmi virtuozāka – pat no augšas šie mazuļi krāmētu, kaut arī tiešā sacensībā ar lempīgākajiem milžiem nesalīdzināmi meistarīgākie mazie spēlētāji tik un tā būtu bezpalīdzīgi.

Līdztekus tam, ka paralimpieši sacenšas tikai ar sev līdzīgi ierobežotajiem, viņiem pārmet arī speclīdzekļu pielietojumu. Viņi tak "skrien" ratos vai uz atsperīgām protēzēm, tātad pat viņu rezultāti neesot viņu, bet gan tehnikas rezultāti. Šajā aspektā atļaušos norādīt, ka paralimpieši ir pilnīgi visi olimpieši, kas skrien vai citādi skar zemi apavos. Cilvēks ir invalīds pēc definīcijas. Vairākums no mums nav spējīgi paiet basām kājām pa čiekurainu meža taciņu, bet pa asfaltu noskriet kilometru spētu tikai retais kamikadze, kurš pēc tam nekavējoties nonāktu mediķu aprūpē. Apavi ir ikviena mūsdienu cilvēka jeb invalīda obligāta ķermeņa daļa.

Senie grieķi gan sacentās kaili. Jā, atceros arī, ka reiz kāds tuksnesī atrasts kenijietis vai etiopietis noskrēja maratonu kā labākais basām kājām. Gan jau viņam tas būtu izdevies vēl ātrāk, ja būtu skrējis bez biksēm. Tomēr šis gadījums ir izņēmums. Vadošo olimpiešu apavi ir ļoti smalki un dārgi tehnoloģiski izstrādājumi, kuru iegādei nepietiktu ar vienu manu mēnešalgu. Kamēr nav pierādīts pretējais, es arī Useina Bolta tupelēs noskrietu simtnieku deviņās ar pusi sekundēs. Savukārt par to, vai Bolts ar nogrieztām kājām atsperprotēzēs noskrietu visus paralimpiešus, drošu ziņu nav, tomēr ceru, ka viņš drīzumā piekritīs šādam eksperimentam, jo, kā bieži dzirdēts par paralimpisko sportu, tas esot ļoti vienkārši.

Vai vēlamies lielo sportu redzēt ierobežotu seno grieķu pieejā, vai tomēr atbalstām mūsdienīgo dzimumu un parametru daudzveidību? Tas ir katra individuālais gaumes un nācijas kultūras jautājums. Skaidrs ir tikai viens – visi sportisti ir paralimpieši, pat peldētājiem, un jo īpaši peldētājām, daudz kas mainītos, ja tās startētu kailas. Vienīgais īstenais sportists būtu tikai pilnīgi kails supersmagsvars, bet pagaidām tāds nav redzēts startējam, tāpēc paralimpiskie paralimpieši ir tikpat īsteni sportisti, kā paralimpiskie olimpieši. Katram sava specifika, katram sava atpazīstamība. Visi ir vienlīdz cienīgi saņemt medaļas un prēmijas, kaut gan patiesībā mēs zinām, ka absolūto uzvarētāju bez nosacītībām un palīglīdzekļiem viņu vidū nav.

Protams, vairāk vai mazāk paralimpisks katrs savā veselības grupā ir ikviens no mums. Toties čempioni savā veselības grupā – tie nu gan nav ikviens no mums, tie ir tikai pasaulē izcilākie paralimpieši, kā Useins Bolts, Diāna Dadzīte un līdzīgie.

DELFI Aculiecinieks

Source

DELFI Aculiecinieks

Tags

Kristaps Porziņģis Mairis Briedis Olimpiskās spēles Paralimpiskās spēles Rio 2016
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form