Skats uz paveikto
Runa nebūs par oficiāliem svētku pasākumiem Limbažu pusē, bet par to, kas nav nevienā kalendārā. Jāsāk ar uzdrošināšanos 2001. gadā organizēt ziedojumu vākšanu un bijušajam Artilērijas divizionam izgatavot kaujas karogu, kuru svinīgā pasākumā Kadagā karavīriem pasniedza Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tam sekoja konkursu organizēšana skolās, apsveikumu gatavošana karavīriem un Ziemassvētku dāvanu vākšana mūsu pirmās rotas karavīriem Irākas misijā. Šo procesu fiksēja J. Podiņa televīzijas grupa. Laikam jau Limbažu deputāti bija vienīgie, kas vairākas reizes organizēja pieņemšanu domē bijušā rajona karavīriem, kas atgriezās no misijām. Noteikti ievērības cienīgs ir arī deputātu lēmums un tā realizācija par piemiņas plāksnes uzlikšanu Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam ģenerālim Dāvidam Sīmansonam pie bijušās domes ēkas Baumaņu Kārļa laukumā Limbažos. Tas bija vēl tolaik, kad par pirmo virspavēlnieku nebija pieņemts runāt, un bija arī tādi, kas bija pret. Tagad tur svētkos gulst ziedi. Tātad lēmums bija uz gruntīga pamata likts. Pamats ir viena lieta, bet tikt par to tālāk šoreiz būs grūtāk.
Militāri politiskā situācija Ziemeļvidzemē 1919. gada pirmajā pusē
1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Tallinu kā Pagaidu valdības militārais pārstāvis Igaunijā izbrauca kapteinis J. Zemitāns, kurš 20. janvārī panāca Igaunijas puses piekrišanu militāro vienību veidošanai no tur esošo 19–35 gadus veco latviešu bēgļu un karavīru vidus. Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā J. Ramats un J. Zemitāns 18. februārī ar Igaunijas valdību parakstīja vienošanos par palīdzību Latvijas teritorijas atbrīvošanā un Latvijas karaspēka izveidi Igaunijas armijas pakļautībā. Līguma analīze lai paliek citam rakstam, bet pamatā tas savu uzdevumu veica. Pirmajos igauņu atbrīvotajos pagastos (Lodes, Ipiķu, Arakstes, Rūjienas u. c.) un Rūjienā sāka atjaunoties sabiedriski politiskā darbība, kuru organizēja un vadīja pagaidu valdības pilnvarnieks Ziemeļvidzemē Markuss Gailītis.
Jau februāra beigās atbrīvotajās teritorijās tika izsludināta mobilizācija un dienestā iesaukti 60 virsnieki un 1471 karavīrs, kuri tika aizsūtīti uz Tartu, kur formējās 1. Valmieras kājnieku pulks. 28. martā pulks kopā ar igauņiem sāka uzbrukumu Alūksnes virzienā. Pēc Baltijas landesvēra valsts apvērsuma Liepājā 1919. gada 16. aprīlī tika gāzta Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība. 17. aprīlī pučistu – brāļu Manteifeļu, M. Rekes, A. Maidela – Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja savā uzsaukumā paziņoja, ka K. Ulmaņa kabinets atcelts. Sākās Andrieva Niedras meklēšanas un valdīšanas laiks, jo 8. maijā sabiedroto pārstāvji Ulmanim paziņoja, ka viņš vairs nav Ministru prezidents. Tikai Ziemeļvidzeme palika uzticīga Pagaidu valdībai. Nu jau Latvijā bija trīs valdības, un tāda situācija nevarēja ilgi turpināties. Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā bija jābūt risinājumam. Latviešu sarkanie strēlnieki Ziemeļvidzemi atstāja teju bez kaujām un atkāpās uz Latgali. Tā 28. maijā 7. latviešu sarkano strēlnieku pulks izgāja caur Limbažiem. Limbažu novadpētnieks Uldis Bērziņš zina stāstīt, ka viņa tēvs bijis šī notikuma aculiecinieks un bijusi vienošanās par uguns neatklāšanu. 30. maijā tika ieņemta Valmiera, bet Cēsis 1. jūnijā. Tajā laikā Ziemeļlatvijas brigādē bija 1.Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, kā arī Aparnieka partizānu pulks. 30. maijā mičmanis Vilis Ģelbe apvidū sāka organizēt komandantūras – Limbažos, Lēdurgā, Duntē un citviet, Pernigelē. Pēc Limbažu muzeja vadītāja J. Ulmja datiem, Ģelbes pakļautībā bijuši 123 karavīri un darbinieki, bet citos avotos min 300 kaujinieku.
Igauņu un latviešu karavīri bija nonākuši situācijā, kad bija jādomā par kauju ar provācisko Niedras valdības karaspēku, kura kodolu veidoja Baltijas landesvērs, vācu karaspēks un Baloža brigāde. Ziemeļlatvijas karaspēks (brigāde) bija izkaisīts – 1. Valmieras kājnieku pulks no Līvāniem līdz Lubānai 2. igauņu divīzijas sastāvā ar fronti pret lieliniekiem, Aperāta partizānu pulks Krustpils rajonā abos Daugavas krastos, bet 2. Cēsu kājnieku pulks Cēsu un Raunas rajonā. Tāda brigādes dislokācija Latvijas valstij bija ļoti liela militāra un politiska kļūda. Ja Cēsu kājnieku pulks bija vēl formēšanas stadijā, tad 1. Valmieras kājnieku pulks bija kaujās saliedēts un labi apbruņots. No mūsdienu skatpunkta raugoties, daudz ko varētu palabot karaspēka dislokācijā, bet tajā laikā un tajā situācijā pie tolaiku sakaru līdzekļiem un informācijas avotiem bija neiespējami īsā laika sprīdī ko kardināli mainīt.
Pēc Rīgas ieņemšanas 23. maijā
Trīs dienas vēlāk (26. maijā) Antante pieņēma lēmumu atzīt Baltijas tautu autonomiju Krievijas impērijas sastāvā, un tā bija līdz 1921. gada 26. janvārim. Šī piezīme ir svarīga, kad analizē Antantes pārstāvju rīcību Ziemeļvidzemē līdz pat mums nelabvēlīgā Strazdumuižas pamiera noslēgšanai.
Par provāciskās A. Niedras valdības turpmākajiem plāniem var spriest pēc tās rīcības. Tā pieņēma lēmumu austrumu virzienā sasniegt līniju Krustpils–Lubānas ezers–Pleskavas ezera rietumu gals. Vai šī nav tā pati Baltijas hercogistes austrumu robeža, arī Brestļitovskas vācu interešu līnija Baltijas zemēs? Par Rīgas gubernatoru iecēla majoru A. Flečeru, landesvēra komandieri, bet par komandantu baronu V. Engelhardu, it kā vairs nebūtu latviešu. Te arī jāatzīmē, ka Niedras valdības ministri nedrīkstēja parakstīt nevienu rīkojumu, ja to nav akceptējis ministra vietnieks – vācietis. 29. maijā landesvēra komandieris majors Flečers parakstīja pavēli atbrīvot visu Latviju, izņemot Latgali. Sakarā ar pavēli Baltijas landesvērs un Dzelzs divīzija sāka virzību uz Ziemeļvidzemi 3 kolonnās. 2. jūnijā viņu daļas iegāja Cēsīs, bet tur sastapa 2. Cēsu pulku un pēc pārrunām devās prom no Cēsīm. Sīkākas sadursmes noveda pie tā, ka naktī no 5. uz 6. jūniju landesvēra karavīri, artilērijas pabalstīti, sāka uzbrukumu Cēsīm un pilsētu ieņēma. 2. Cēsu kājnieku pulks atgāja aiz Raunas upes dzelzceļa un lielceļa tiltu rajonā. Ar sabiedroto dalību tika organizētas sarunas starp abām pusēm ar mērķi parakstīt pamieru. Lielākā sanāksme notika 10. jūnijā Cēsīs. Landesvēra prasība bija kategoriska – Igaunijas karaspēkam atiet aiz latvju etnogrāfiskajām robežām, bet Ziemeļlatvijas brigādei pāriet landesvēra pakļautībā vai aiziet kopā ar igauņu karaspēku. Pret šo prasību protestēja latviešu un igauņu pārstāvji. Sabiedroto pārstāvji atbalstīja Niedras valdības prasību. Pamiers netika parakstīts, bet nolemts sarunas turpināt 20. jūnijā Valkā. Abas puses sāka gatavoties kaujai. Sabiedroto pārstāvjiem nebija dotas instrukcijas, kā rīkoties, ja izceļas kaujas.
Ziemeļvidzemes fronte
Karadarbība Ziemeļvidzemē 1919. gadā sākās ar igauņu armijas uzbrukumiem Pētera Stučkas valdības karaspēkam un aktivizējās pavasara pusē, kad noteicošais faktors bija stāvoklis Krievijas pilsoņu kara frontēs un krievu (Trocka) muļķīgi sāktais karš ar Poliju Krievijas rietumos. Tā rezultātā Stučkas karaspēks zaudēja kaujas spējas, protams, arī citu iemeslu dēļ. Ziemeļvidzemē karadarbība bija divās frontēs – Austrumu frontē pret Krieviju un sarkanajiem latviešu strēlniekiem Alūksnes rajonā un Vidzemē ar fronti uz Rīgu. Igauņi šo fronti sauca par Dienvidu fronti, bet latvieši vēl joprojām tai nav devuši nosaukumu. Jūnija sākumā frontes līnija virzījās no Rīgas jūras līča Pernigeles rajonā līdz Limbažiem, Lielstraupei, Cēsīm un Raunai – gandrīz 100 kilometru garumā. Ja Latvijas–Igaunijas karaspēks darbojās kopā, tad nav svarīgi, kādu frontes sektoru kurš ieņēma, svarīgi ir tas, ka viņi cīnījās vienā frontē. Viena lieta ir runāt par karadarbību frontē, bet pavisam cita lieta ir runāt par cīņu pie kāda miesta. Kauju mērogs Ziemeļvidzemē gan politiskā, gan militārā ziņā ir sagrozīts ar mērķi to lomu Latvijas valsts izveidošanā mazināt. Ir pienācis laiks šim kauju posmam dot tam pienākošos nosaukumu – Kaujas Ziemeļvidzemes frontē. Virsnieki jau saprot, ka kauju pie Limbažiem nevar saukt par Cēsu kauju. Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā kaujas Ziemeļvidzemē iegūlušas kā Cēsu kaujas. Ir pienācis laiks konkrētus notikumus Neatkarības kara laikā saukt savā vārdā. Arī karam par brīvību nav dots konkrēts apzīmējums – vieniem tas ir Atbrīvošanās karš, citiem Brīvības cīņas vai Neatkarības karš. Ir jāpieņem lēmums.
Kā jau iepriekš pieminēju, sākās gatavošanās Latvijas un Igaunijas vēsturē izšķirošajai kaujai. Igauņi ļoti labi saprata – ja nepalīdzēs Latvijai šajā situācijā, viņi tādā pašā veidā tam pašam ienaidniekam var zaudēt arī Igauniju. Viņi ļoti labi zināja vācu interešu zonu Baltijā pēc Brestļitovskas 1918. gada 3. marta miera līguma, kā arī Baltijas hercogistes plānotās robežas. Tas jau neko nenozīmē, ka, apstākļu spiesti, vācu baroni uz laiku bija mainījuši sarunu toni. Mērķus neviens nebija atcēlis – iznīcināt Latvijas un arī Igaunijas patstāvību un neatkarību (Oto Nonācs).
a) spēku attiecība:
Mūsu spēki. Igauņu 3. divīzija, trīs bruņu vilcieni, trīs bruņu auto, Tallinas atsevišķais eskadrons, Kuperjanova partizānu bataljons, "Kalevlaste Maleva" bataljons, 2. Cēsu kājnieku pulks, latviešu komandantūru karavīri. Skaita ziņā – 5990 durkļi (aktīvie kājnieku karavīri), 65 zobeni (jātnieki), Plan-Dubrovska eskadrons, kurš jūnija sākumā pārnāca no Baloža brigādes. Pēc igauņu datiem, šī grupa atstāja kaujas lauku pie Lielstraupes un vairāk kaujās nepiedalījās, pēc dažiem rakstiem mūsu avīzēs – cīnījās varonīgi. 109 vieglie un 79 smagie ložmetēji, 24 vieglie un smagie lielgabali, 3 bruņu vilcieni un 3 bruņu auto.
Niedras karaspēks. Vispirms maza piezīme, lai saprastu Niedras karaspēka sastāvu. 6. jūnijā Baltijas landesvēra komandieris majors Flečers kļuva par Latvijas pavalstnieku un Niedras vadības karaspēka virspavēlnieku. 18. jūnijā Dzelzs divīzijas komandieris majors Bišofs ar visu divīziju uz divām nedēļām pārgāja Niedras valdības rīcībā kā Latvijas karaspēks. Sastāvs – Baltijas landesvērs, Dzelzs divīzija, Dienvidlatvijas (Baloža) brigāde, firsta A. Līvena karaspēks (abi pēdējie minētie aktīvu karadarbību neveica – Līvens atteicās uzbrukt, Baloža bataljoni bija bloķējošās pozīcijās Bebri–Ērgļi–Vecpiebalga). Landesvēram gāja palīgā valsts vācu brīvprātīgo grupas (Pētersdorfa grupa un Bekelmaņa Bādenes bataljons). Skaitliskā ziņā – 7200–7500 durkļi, 660 zobeni, 150 smagie ložmetēji, 280 vieglie, 56 lielgabali, lidmašīnas, bruņu mašīnas. 21. jūnijā pienāca papildinājums no Dzelzs divīzijas – 3 bataljoni un 3 vieglās baterijas. Skaitļi sniegti, neiekļaujot Līvena un Baloža karaspēku.
b) Niedras karaspēka kaujas plāns:
16. jūnijā fon der Golcs slepus ieradās Rīgā, lai vadītu kaujas Ziemeļvidzemē. Savās atmiņās viņš apraksta, kā bija plānots organizēt operāciju. Dzelzs divīzijas galvenie spēki (4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas) majora fon Kleista vadībā uzbrūk caur Lielstraupi Valmieras virzienā. Tās kreiso flangu piesedz kapteiņa Blakenburga grupa (1 bataljons, 1 eskadrons, 1 baterija), kura virzās virzienā: Ragana–Bīriņi–Limbaži. Landesvēra labo flangu sedz Bādenes trieciena bataljons Raunas virzienā – iespējama igauņu 2. divīzijas vienību uzbrukuma no austrumu puses gadījumā. Landesvēra galvenie spēki divās kolonnās – viena kapteiņa Jena vadībā Lodes stacijas virzienā, bet otra – kapteiņa Malmedas vadībā Startes muižas virzienā. Kaujas plāns radīts prūšu junkuru bravūrības garā, bez nopietnas pretinieka spēku un spēju analīzes, pārvērtējot savas spējas.
c) spēku izvietojums pirms kaujas:
Ziemeļvidzemes frontē bija 3. igauņu divīzija un 2. Cēsu kājnieku pulks. Labajā spārnā bija 9. kājnieku pulks, kurš arī bija vēl formēšanās stadijā. 1. bataljons atradās no līča līnijā Kauge–Stiene–Dukuri ar vienu rotu rezervē Meķes muižā. 2. bataljons bija līnijā Stīpnieki–Lādes muiža–Strazdi ar vienu rotu rezervē Muceniekos. 6. pulka 4. bataljons no Rebenes ezera līdz Brenzeniem, kas pie Rebenes ezera. Bataljona iecirkņa priekšā Lielstraupē bija 6. pulka izlūki un Plan-Dubrovska eskadrons. 1. bataljons – no Rusteku ezera līdz Gaujai līnijā Brenze–Auciems–Skujiena. 3. bataljons Gaujas labajā krastā līdz Kripānu mājām. Rezervē 2. bataljons. 2. Cēsu pulks atradās Raunas upes labajā krastā no Gaujas līdz Vārnas mājām.
Igauņu trešā pulka 3. bataljons pie Raunas upes no Vārnas mājām līdz Skujām ar fronti pret rietumiem. 1. bataljons – uz Rīgas–Pleskavas šosejas no Bērzes kroga līdz Krastiņu mājām. Igauņu 3. pulka komandieris bija kapteinis Krūsa (Kruusa), kas no vienkārša kareivja kļuva par virsnieku un bija apbalvots ar četriem Jura krustiem. Tā igauņi Neatkarības karā izmantoja rūdītus karavīrus.
Niedras valdības karaspēka izvietojums. Dzelzs divīzija Inčukalna rajonā, bet rezerve Ogres rajonā, Baltijas landesvērs Cēsu rajonā. Baloža brigādes štābs un pāris bataljonu Rīgā, bet pārējie rajonā Bebri–Ērgļi–Vecpiebalga. Līvena karaspēks tika aizsūtīts uz Rīgu.
It kā uz Ziemeļvidzemi tas tajā brīdī tieši neattiecās, bet zināt vajag – 16. jūnijā beidzās Bermonta karaspēka pārvietošana no Vācijas uz Kurzemi.
d) kaujas Ziemeļvidzemes frontē:
Kauja ir ideju, mērķu, ambīciju izpausme brutālā veidā. Arī kaujas ap Līgo dienu nebija izņēmums. Latviešu tautas liktenis bija bezdibeņa malā. Mazākā apvienoto spēku neveiksme – un vācu baronu ambīcijas būtu piepildījušās. Liktenis bija lēmis latviešu un igauņu tautām par labu. Plānotās sarunas Valkā nenotika, un 19. jūnijā sākās kauju darbība pēc plāna. Kapteiņa Blankenburga kolonna sāka virzīties Limbažu virzienā, sastopot tikai vāju 9. pulka izlūku pretestību. Sīkas cīņas notika pie Bīriņiem, tad vēlu vakarā Vidrižu ciema apkārtnē. Sardzes posteņu pārbaudes laikā tika nogalināts Limbažu komandants mičmanis V. Ģelbe, kurš tajā dienā veica mobilizāciju apkārtējos ciematos. Kopā ar viņu krita arī divi igauņu karavīri. Naktī Vidrižus ieņēma Dzelzs divīzijas karaspēks. 1. pasaules kara laikā tajā vietā bija krievu armijas rezerves aizsardzības līnijas pozīcijas (Vendenes līnija), un vācieši bija cerējuši tajās sastapt spēcīgu pretošanos, bet tas nenotika. Divīzijas štābs bija informēts par vieglu virzīšanos Limbažu virzienā, un fon der Golcs savās atmiņās raksta: "Ja šinī virzienā lielāki ienaidnieka spēki nav sastapti, tad galvenajiem spēkiem sākt virzīties Lielstraupes virzienā."
20. jūnijā galvenie Dzelzs divīzijas spēki sāka sava negoda un zaudējumu ceļojumu. Ap plkst. 12.00 no Inciema tie uzbruka Lielstraupei un to vēlāk ieņēma. Igauņu pretuzbrukumi plkst. 13.00 cieta neveiksmi. 20. jūnijā uzbrukums Limbažu virzienā turpinājās un piespieda 9. pulka 2. bataljona priekšējās vienības atstāt līniju Igate– Ainaži un atiet uz Vecmuižas–Nabes muižas līniju. Ap plkst. 20.00 vācieši arī šo līniju pārvarēja un ieņēma Lādes muižu. Bija jau redzami Limbažu baznīcu torņi, un tuvojās vakariņas. Arī igauņi juta nevēlamo un bija spiesti dot komandu artilērijas pusbaterijai atstāt pozīcijas mācītājmuižas rajonā. Vēl viens izrāviens – un smagā diena mums beigsies ar uzvaru – tā vācu karavīri domāja, apejot 5. rotas pozīcijas un pa apsētiem laukiem skrienot Limbažu virzienā..., bet paklupa Paldažu māju rajonā. Kaujā ir situācijas, kad it kā jau zaudēta cīņa pareiza un savlaicīga komandiera lēmuma gadījumā var pārvērsties uzvarā. Tā arī toreiz notika. Uzbrūkošos vācu kareivjus pie Paldažu mājām pārsteidza 2. bataljona komandieris leitnants Laurits un izlūku komandieris kadets Reinholds ar dažiem desmitiem karavīru un apšāva uz priekšu izrāvušos vācu kareivjus. Tajā laikā pulka rezervē esošās 6. rotas komandieris Lilienblads saņēma 9. pulka komandiera kapteiņa Šmita pavēli uzbrukt un iznīcināt ienaidnieka galvenos spēkus Buļmuižas rajonā. Viegli ir pateikt – uzbrukt un iznīcināt, bet ģeniāli ir prast to izdarīt. Panākuma pamatā bija vides īpašību izmantošana mērķa sasniegšanai. Igauņi zināja, ka nokļūt pie Buļmuižas nemanīti var pa dziļo gravu un rudzu lauku. Pretinieka galvenie spēki nebija izvērsti kaujas līnijā, jo iepriekš visus šķēršļus likvidēja avangarda grupa, un turpināja virzīties uz Limbažiem kolonnā. 6. rota nonāca Buļmuižas rajonā nemanīta un strauji uzbruka kolonnai no 30–40 soļu attāluma. Pašā cīņas sākumā nāvīgi ievainoja kapteini Blankenburgu, kas tādā situācijā arī ir pretinieku demoralizējošs faktors.
Pēc 9. pulka dienasgrāmatā ierakstītā, ienaidnieka zaudējumi bijuši: uz vietas pamesti 19 kritušie, līdzi aizvesti 38 kritušie un 30 ievainotie. Paldažu māju rajonā dzīvojošie zina stāstīt, ka zemnieki ar mietiem vajājuši vācu karavīrus, tos pat nogalinot. Par šo kauju fon der Golcs raksta: "Kapteins Blankenburgs izgāja no sava pasīvā uzbrukuma robežām, bet iekļuva lamatās, pie kam drošsirdīgais kapteinis tika nāvīgi ievainots, un viņa daļas, palikušas bez vadoņa, atkāpās uz Enni un vēlāk uz Bīriņu muižu." Dzelzs divīzijas galveno spēku kreisais flangs kļuva atklāts, un draudēja tā aplenkums. Jādomā, ka šajā kaujā piedalījās arī Limbažu komandantūras karavīri, jo umurdzieša Jāņa Saktiņa (tas pats vīrs, kas vēl padomju laikā Vidrižos uzstādīja pieminekli Baumaņu Kārlim) vectēvs pa mātes līniju Jānis Adiņš 1919. gada 20. jūnijā kritis pie Paldažu mājām. Tā viņam stāstījusi māte. Ar laiku būs jāveic baznīcas grāmatu analīze par 20. jūnijā un vēlāk nošautajiem un apglabātajiem.
Kā jau minēju, vācu galvenie spēki ieņēma Lielstraupi, bet nespēja attīstīt strauju uzbrukumu un pārraut Stalbes aizsardzības līniju. Tad pienāca ziņa par flanga grupas sakāvi pie Limbažiem, un tas jau ieviesa izmaiņas Dzelzs divīzijas darbībā – vēl jo vairāk tas, ka 9. pulka daļas virzību sāka 21. jūnijā, Lēdurgas virzienā draudot gan flangam, gan aizmugurei. Pulks arī nosūtīja papildspēkus 6. pulkam Straupes rajonā, un situācija kļuva stabilāka un prognozējama. 21. un 22. jūnijā galvenie vācu divīzijas spēki nespēja pārvarēt aizsardzības līniju Stalbes rajonā, un naktī uz 23. jūniju tie atstāja Lielstraupi un atkāpās Inčukalna virzienā.
Neanalizēsim Baltijas landesvēra un valsts vāciešu karadarbību Cēsu rajonā, bet atzīmēsim tikai to, ka uzbrukums Lodes stacijas rajonā tika apturēts ar lielām grūtībām. Pieņemsim, ka kauja Limbažu tuvumā būtu zaudēta un Dzelzs divīzijas galvenie spēki veiksmīgi virzītos uz Valmieru ar acīmredzamu mērķi ielenkt un iznīcināt igauņu un latviešu karaspēku. Vai būtu iespējams apturēt landesvēra uzbrukumu pie Lodes stacijas? Droši var teikt – nē. Arī cīņas visā Ziemeļvidzemes frontē būtu zaudētas. Te nu vietā ir vecs latviešu teiciens – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tas cinītis bija uzvarētā kauja pie Limbažiem, bet zaudētājos nokļuva tie, kas gadu simteņiem bija paverdzinājuši latviešu tautu.
Secinājumi
Kā pirmo minēšu Oto Nonāca izdarīto secinājumu, ka šīs kaujas iznākums ir pārvilcis strīpu tāli ejošiem nodomiem, kuri to piepildīšanas gadījumā būtu lielā mērā pārgrozījuši Eiropas karti un radījuši stipri citādas valstu attiecības nekā tās, kādas toreiz jau bija nodibinājušās un kādas tās pastāv vēl šobaltdien. Latvijas un arī Igaunijas patstāvība un neatkarība šai gadījumā būtu pilnīgi iznīcināta. Otrajā vietā es lieku O. Nonāca atzinumu, ka "nekad latviešu tauta nav stāvējusi tik tuvu bezdibeņa malai kā 1919. gadā un taisni Cēsu kauju priekšvakarā. Ja viņa šai bezdibenī iegāztos – viņa būtu pazudusi uz visiem laikiem". Grūti saprast, kāpēc šīs divas lietas tika aizmirstas pēc 1934. gada 15. maija.
Militārā ziņā uzvara Ziemeļvidzemes frontē ir daudz svarīgāka par uzvarām pret Bermontu un Latgales atbrīvošanā. Šī uzvara ļāva izveidot neatkarīgu Latvijas valdību un Latvijas armiju.
Minētajām kaujām ir liela nozīme Agrārreformas likuma izdošanā. 16.aprīļa apvērsums un karagājiena organizēšana uz Ziemeļvidzemi padarīja par neiespējamu jebkuru kompromisu ar muižniecību zemes lietās. Piebildīšu, ka 918 vācu dižciltīgās ģimenes pārvaldīja pusi Latvijas zemes. Vēl pirms minētajām kaujām Pagaidu valdības pilnvarnieks Ziemeļlatvijā Markuss Gailītis bija izdevis rīkojumu par baltvācu muižu zemes īpašumu sekvestrēšanu valsts zemes fondā.
Esmu nācis pie pārliecības, ka Pagaidu valdībai bija no Liepājas jāpārbrauc uz Valku un no turienes jāvada Latvijas atbrīvošanas cīņas. Tad arī nebūtu tādu saspīlējumu Latvijas–Igaunijas attiecībās. K. Ulmanis neļāva četriem ministriem Goldmanim, Zālītim, Paeglem un Puriņam pārcelties uz Ziemeļvidzemi. Tā bija liela kļūda. Varbūt šī kļūda bija par pamatu šo kauju piemiršanai.
Arī Satversmes sapulce izdarīja savu secinājumu – likuma veidā, nosakot 22. jūniju par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu.
Kara lietu komisijas piedāvātais izvēlamās dienas galvenais motīvs sēdes protokolā atzīmēts: "Tai dienai jābūt tādas cīņas dienai, kurai sekoja ne sabrukums, ne izmisums, bet uzvara, pie kam vēlams, lai šī uzvara nestu aiz sevis tālākas uzvaras, lai tā būtu izejas punkts vēlākām uzvarām, tātad lūzuma dienai kritiskā stāvoklī uz gaišu nākotni, līdz pilnīgai Latvijas atbrīvošanai." Diemžēl arī šis datums ir atstumts, manuprāt, pat pazemots, jo pazemināts tā statuss. Kam tas šodien vajadzīgs, kam tas izdevīgi? Domāsim kopā.
Par Limbažu deputātu lēmumu izveidot piemiņas vietu par godu uzvarai pie Limbažiem 1919. gada 20. jūnijā jāsaka liels paldies. Lai arī vēstures grāmatās jūs neatradīsiet šo kauju aprakstu un novērtējumu valsts izveidošanā, mūsu pienākums ir celt godā karavīru paveikto. Šai piemiņas vietai jābūt ne novada, bet valsts līmeņa pasākumam un lielākajai dāvanai Latvijas armijas izveidošanas simtajā gadadienā. Šis pasākums prasīs naudu, bet jāatceras, ka karavīri gāja kaujā un krita nevis naudas, bet Latvijas valsts dēļ. Ir pienācis laiks Latvijas valstij atdot godu arī karavīram. Tam karavīram, kas stāvēja bezdibeņa malā un neiekrita.
