Kad dibinājās Latviešu strēlnieku muzejs, man bija 13, 14 gadu. Strēlnieku muzejam Daugavmalā aiznesu ģimenes relikvijas: vectēva - latviešu strēlnieka - Vilhelma Ritenieka foto, strēlnieka krūšu nozīmi (pār zobenu lecoša saule) un Padomju Krievijas "parādzīmi" - samaksu par karošanu Pilsoņu karā. Vectēvs kopā ar saviem brāļiem Žani un Eduardu tāpat kā desmiti tūkstoši latviešu, pēc karošanas Krievijā atgriezās Latvijā pēc 1920. gada, kad vienotā un nedalāmā Krievija pirmšķietami bija izbeigta, bet Latvijas Republika nodibināta.
Tur, Krievijas karalaukos, palika vectēva jaunība un kritušie biedri.
Par ko viņi karoja? Kāpēc ziedoja jaunību, bendēja veselību, zaudēja draugus un biedrus?
Reti mazas tautas "taisa" vēsturi, izkarojot savu brīvību svešās zemēs. Latviešu karavīrs ir celies un nācis ne tikai no Ziemsvētku kaujām, Nāves salas, Mazās Juglas krastiem un Latvijas brīvības cīņām, bet arī no Krievijas Pilsoņu kara kaujām. Varbūt tieši Krievijā tika izcīnītas lielākās un nozīmīgākās latviešu karavīru uzvaras par Latvijas valsti, par brīvību?
Nedrīkstētu aizmirst latviešus karavīrus Krievijas Pilsoņu karā. Latviešu strēlnieku vienības - īstena latviešu armija - Krievijas plašumos "dzenāja" un kāva neliešus, kuri bija pret Latviju. Viņi karoja pret 1905 - 1907. gadu slepkavniekiem. Karoja pret tiem, kuri loloja plānus par Lielkrievijas atjaunošanu "asiņainās" impērijas robežās. Krievijā karojošo latviešu strēlnieku skaits bija ievērojams, un militārās operācijas ar viņu līdzdalību izšķīra (it kā mums sveša) kara likteni. Domāju, ka strēlnieki Krievijā darīja to, ko Kalpaka bataljons, Studentu rota, Rīgas sargi, Zemitāna partizāni un citi patrioti Latvijā. Bija tā, ka strēlnieku pulki sabrūkošās Krievijas impērijas bezgalīgajos plašumos, dragājot un dzenājot ienaidniekus, mazināja viņu spēju "uzmākties" mūsu Tēvzemei - Latvijai.
Man vectēvs stāstīja, ka pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu krievu filmā "Čapajevs" rādītais "psihiskais" uzbrukums ir tāds, kādu viņš piedzīvoja Orlas - Kromu kaujā, kad bezgalīgas baltgvardu virsnieku ķēdes, pūtēju orķestru un popu (garīdznieku) pavadītas, "vēlās" uz strēlnieku pozīcijām. Citas sarkanarmiešu vienības aizbēga. Tikai latviešu strēlnieki nemuka, kāvās, gāja pretuzbrukumos un uzvarēja kaujā. Strēlnieki zem sarkaniem, bet tomēr saviem, karogiem Krievijā karoja kā brīvi vīri, kuri pastāv par sevi, par saviem kara biedriem, par savām ģimenēm, par Latviju. Tas bija viņu un mūsu Latvijas brīvības karš.
Padomju laikos par latviešu strēlniekiem Krievijas Pilsoņu karā runāja maz. Krievijā palikušos latviešus 1937. gadā un pēc tam izkāva.
Vajadzētu atcerēties mūsu "aizmirsto armiju" – latviešu strēlniekus. Viņi palīdzēja izkarot Latvijai brīvību no Krievijas impērijas! Nav un nebūs neviena cita, kas viņus pieminēs bez mums! Viņi ir Latvijas dēli! Latviešu strēlnieku pieminēšana ir tā vērta! Viņi bija tie, kuri noārdīja Krievijas impēriju un tā iestājās par Latviju, tāpat kā citi Latvijai uzticīgi vīri un sievas. Mums jābūt pateicīgiem un lepniem par latviešu strēlniekiem!
Lai pieminam mūsu latviešu strēlniekus un viņu kaujas arī Krievijā.
Lai balta puķe pie cepures un kadiķa krūms uz latviešu strēlnieka kapa ne tikai Latvijā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
