Zinātāji teica, ka tās pa nakti sadējuši Lieldienu zaķi. Esot aizdomas, ka tie esot Lieldienu somainie zaķi, jo somās viņi nesot bebru dāvātos un rūķīšu nokrāsotos pakaišus. Strīds izvērtās par vārdu somainie. Vai tie zaķi ar somām kā ķenguriem vai arī nēsā pār plecu parastās, nesamās somas?
Tā esot pateicība par to, ka tukumniekiem jau otro gadu izdevies nosargāt Tukuma senlejas niedrājus no dedzinātājiem. Tagad mazajiem putniņiem esot, kur slēpties. Arī tārpiņus un vabolītes, un sēkliņas barībai varot tur atrast.
Rūķīši gan drusku sastrīdējušies, kā nopelns tas esot? Skolotāju, pašvaldības policijas, jaunsargu vai Zemessargu kopējie pūliņi? Citi saka, ka labi nostrādāts arī intervijās, kas regulāri publicētas portālos un vietējos laikrakstos.
No kurienes es to zinu? Pasēdiet kafejnīcās uz Elizabetes ielas vai "Kolibri" kafejnīcās pie dzelzceļa stacijas. Stacijai jau vairāk nekā 130 gadu. Tur pagrabos rūķi saimnieko uz nebēdu.
Man tomēr nebija laika noskaidrot to visu, jo uz Rīgu no kādas tālas zemes atbrauca viesi, kas regulāri skatījuši manas foto reportāžas par Rīgu un tās svētkiem. Tāpēc inkognito nolēmuši izmantot Lieldienu brīvdienas, lai savām acīm redzētu Rīgu. Posos uz Rīgu par gidu.
Tomēr izrādās, ka viņiem, pieredzējušiem ceļotājiem, bijusi iespēja katru gadu apciemot kādu pasaules pilsētu. Viesi bija paspējuši visur. Pat divpadsmitos dienā noklausīties Doma baznīcas ērģeļu koncertu.
Pastaigā par Rīgu parādīju nabaga studentu, kas senos laikos, kad nebijis naudas pat svecēm, no tumšās bēniņu istabas izkāpis, mācījās, sēžot uz jumta. Apciemojām arī Rīgas kaķa kungu un citus senās Rīgas nostūrīšus. Pašāvām ar lokiem pie Pēterbaznīcas. Rezultāti bija vidēji, jo loks nav pistole. Šaujot ar pistoli, reiz biju ieguvis pirmo vietu bataljonā un trešo vietu NBS sacensībās. Ai, cik sen tas bija!
Padzērām kafiju kādā restorānā.
Viss kādreiz beidzas. Pat laiks, kas liekas mūžīgs. Tāpēc priecāsimies par katru dienu. Smaidīsim un baudīsim dzīvi. Dāvāsim labestību un prieku saviem līdzcilvēkiem.
