''Tā bija fotogrāfija, kurā redzans, kā seši amerikāņu karavīri paceļ karogu Suribači kalnā, Ivodzimas salā. Katra amerikāņu karavīra māte tur saredzēja savu dēlu.
Arī japāņu karavīru vēstules, kuras vairākus gadus desmitus vēlāk atrada uz salas. Pats galvenais pasaules slavas iemesls bija ģeniālā mākslinieka augstāk pieminētās filmas.
Līdzīgu stāstu noklausījos Haminas pilsētas saietā. Aizgāju uz Haminas ostas veco muitas ēku. To pašreiz īrē Somijas dīvainis un miljonārs Patu Patanens. Kopār ar seno ieroču brālību "ASEKERHO - 93" viņi bija noorganizējuši lasījumu par Mannerheima krusta bruņinieku Einaru Šadevicu.
Lasījums sākas ar mazā lielgabala zalvi uz vēsturiskā kuģa "Helsinki". Tas ir ''Titānika'' laikabiedrs, kas gaida savu pircēju. Šis kuģis no 1912. līdz 1918. gadam nostāvēja Latvijas ostā Liepājā.
Tuvākajā laikā kuģis tiks vests uz lielo Somijas jūras ostu Kotku. Uz kuģa izvērsta plaša foto un vēsturisko priekšmetu izstāde. Viens stends veltīts mūsu NBS orķestrim un mūsu valsts karogam.
Turpat uz kuģa klāja tika šauts arī no somu Otrā pasaules kara laika automāta. Uz skatuves pie muitas ēkas aplūkošanai izlikts otrā pasaules kara somu armijas ložmetējs.
Par tā laika ieročiem pastāstīja ''ASEHERHO - 93'' speciālists Eska K. Lahti.
Vēlāk par savu tēvu Einaru Šadevicu stāstīja viņa dēls Aki Šadevics. Klausītāji varēja aplūkot savāktos materiālus. Tie stāsta, ka 1939. gadā Ziemas karā laikā kaprālis Šadevics cīņas karstumā uzlēcis uz ienaidnieka tanka. Lūka bijusi aizslēgta. Leģenda vēsta, ka jaunais pārgalvis piedauzījis pie lūkas un kliedzis "Eij, Ivan, ver vaļā, pie tevis atnākusi nāve!" Krievu tankists laikam nodomājis, ka klauvē kāds no sarkanarmiešiem. Šadevics iesviedis pa spraugu granātu un nolēcis no tanka.
Šo faktu bija novērojis kāds amerikāņu kara korospondents no izdevuma ''New York Post''.
Karikatūra par šo notikumu aplidoja visu pasauli. Par šo faktu savās atmiņās dalījās arī poļu kara vēstures rakstnieks Janušs Piekalkievčs (Janusz Piekalkievisz) savā grāmatā "Tanku karš 1939-1945".
Par godu šim notikumam pat tika izlaista pastmarka.
Šadevics savu varoņa raksturu parādīja arī Turpinājuma kara kaujās par Somijas Karēliju pie Summas, Vuosalmi un Munosuollas.
Manerheima krustu Nr. 110, jau kā vecākais seržants, no maršala Mannerheima rokām viņš saņem tikai 1943. gadā. Pēc kara Šadevics turpināja dienēt Haminas jēgeru bataljonā, kā arī ieguva augstāko Somu armijas instruktora pakāpi. Pēc dienesta piedalījās dažādās paramilitāro organizāciju aktivitātēs.
Mūžībā Šadevics aizgāja 1981. gadā un tika apglabāts Haminas Ristiniemi kapsētā.
Saieta noslēgumā par savu gleznu, kas veltīta šim karam, stāstīja gleznotājs Mikko Ranki.
Gleznu nopirka Patu Patanens. Tā būs skatāma Haminas vecās muitas telpās otrajā stāvā.
Apskatot gleznu dzirdēju, kā kāds skatītājs stāstīja savam dēlam, ka: "laikam šis tanks bijis tas, kuru iznīcinājis tavs vectēvs.''
Ziemas un Turpinājuma karā tika iznīcināti apmēram piecsimt tanki. Daudzi no tiem ar kājinieku prettanku granātām un Molotova kokteiļiem.
Piebildīšu, ka uz to brīdi Somijā bija tikai trīs miljoni iedzīvotāju. Staļina armijas pārspēks likās šausmīgs. Tomēr somu griba un liktenis lēma par labu šai pašaizliedzīgajai tautai,'' savu stāstu noslēdz Leons Stiprais.
